Rūpīgi izslaucīju tasītes, tējkannas un citus piederumus un novietoju tos parastajā glabāšanas vietā ūdens telpā. Palīdzēju tēvam
uzkopt .tējas namu. Kad beidzot ķēros pie lukturu tukšošanas, mani locekļi bija smagi. Kvčlmušas pazuda krūmājā, kur redzēju to gaismiņas plaiksnām starp zariem.Tēvs iznāca no tējas nama meistara tērpā, rokā nesdams kukaiņu cepuri. Nakts saules šķidrā gaisma zīmēja līnijas viņa sejā.
-Tu jau proti pietiekami daudz, lai šajos mēnessgriežos kļūtu par tējas meistari. — Neko citu neteicis, viņš sāka iet uz mājas pusi, un, kaut gan paziņojums mani pārsteidza, viņa klusēšana manī modināja lielāku nemieru nekā jebkādi vārdi.
Ienesu tukšos kvēllukturus atpakaļ tējas namā, pa vienam satinu audumā un saliku koka lādē, kurā tie tika glabāti. Mušas no pēdējā pārbēru nerotātā ikdienas lukturī, lai man būtu gaisma naktī.
Ilgi staigāju ap tējas namu, starp kokiem un pa zālāju. Nakts rasa remdēja svilstošos, kņudošos kukaiņu kodumus uz potītēm. Neredzēju kalsno, tumšo būtni nedz zem priedēm, nedz ejam cauri ak-mensdārzam vai sēžam tējas nama lievenī, taču nezināju, vai tas nav tikai tāpēc, ka neskatos īstajā virzienā.
4. nodaļa
Gulēju gultā un klausījos kvēlmušu neregulārajā, lēnajā knak-stoņā pret luktura stikla sienām. Lukturis man patiesībā nebūtu vajadzīgs, jo virs horizonta kā vakarsmaga zeltoranža lode joprojām karājās saule. Debesis ap to bija caurspīdīgas, un istabā pa logu cauri kukaiņu tīklam sūcās neizdzisusī gaisma. No mājas otra giila atskanēja vecāku klusinātās balsis, kurās paslēptos vārdus attālums padarīja nedzirdamus. Pēc majora Bolina un komandiera Taro apciemojuma biju dzirdējusi viņus šādi runājam gandrīz katru vakaru, un pēc tam māte vienmēr palika nomodā daudz ilgāk nekā parasti. Viņa centās netrokšņot, tomēr pa spraugu zem savām durvīm es dzirdēju viņas kustības un redzēju viņas luktura neskaidro blāzmu, viņai staigājot starp virtuvi un darbistabu.
Turēju rokā vienu no mājās saglabātajām vecajām grāmatām, stāstījumu par ceļojumu cauri ziemai. Pratu to no galvas, un vārdi bēgdami plūda šķērsu lappusēm, jo domas tiem nepieķērās. Nedomāju par stāstu. Domāju par pasauli, kurā tas bija uzrakstīts.
Bieži biju centusies iztēloties, kādas varēja būt agrākās pasaules ziemas.
Tumsu pazinu: katru gadu, pienākot mēnessgriežiem, diena un nakts satikās, lai mainītos vietām, un gads pagriezās uz ziemas pusi.
Pusgadu ilgās pakrēslas laikā katrā telpā visu cauru dienu dega lieli kvēllukturi, un tintes dzelmainos vakaros tiem līdzās tika aizdegtas saules lampas. No fjella virsotnes varēja saskatīt pilsētu atblāzmu tumšajās debesīs: Kuolojervu tālo, taču skaidro oreolu austrumos, kur atradās arī apūdeņotās teritorijas un jūra, un Kūsamo gandrīz nesaskatāmo dzirkstīšanu tālu pie dienvidu horizonta. Zeme zaudēja niecīgo zaļumu. Dārzs mēms un kails gaidīja saules atgriešanos.
Tomēr iztēloties aukstumu bija grūti. Biju pieradusi tumšajā gadalaikā ģērbt vairākas drānu kārtas, un biju pieradusi nest kūdru no drenētā purva priekš krāsnīm un kamīniem tad, kad saules spēks iz-sīka, parasti drīz pēc ziemvidus svētkiem. Taču arī tad āra temperatūra reti noslīdēja zem desmit grādiem, un siltās dienās staigāju sandalēs tāpat kā vasarā.
Sešu gadu vecumā biju lasījusi agrākās pasaules grāmatu, kurā tika stāstīts par sniegu un ledu. Jautāju mātei, kas tie tādi. Viņa paņēma vienu no saviem biezajiem nopietna paskata sējumiem, kas stāvēja plauktā, līdz kuram tolaik nesniedzu, un parādīja man attēlus - baltus, vizošus, apaļus un smailus veidolus svešās ainavās, spilgtus kā kristalizējusies gaisma -, un stāstīja, ka tas ir ūdens, pārgājis citā formā zemās temperatūrās, apstākļos, kādus mūsu pasaulē bija iespējams radīt tikai mākslīgi, taču kas reiz bijuši dabiska gadalaiku un cilvēku dzīves sastāvdaļa.
- Kas ar tiem notika? - es toreiz vaicāju. - Kāpēc sniega un ledus vairs nav?
Māte skatījās uz mani un tomēr man cauri, it kā cenzdamās paraudzīties aiz domām un vārdiem, un gadsimtiem, līdz ziemām, kas bija izzudušas.
- Pasaule mainījās, - viņa man atbildēja. - Daudzi tic, ka tā mainījās pati no sevis, atprasīdama sev to, kā laiks bija beidzies. Taču Krēslas gadsimtā daudzas zināšanas pazuda, un ir arī tādi, kas tic, ka pasauli pārmainīja cilvēki, viļus vai neviļus.
- Kam tici tu? - es toreiz jautāju.
Viņa ilgi klusēja un tad teica: - Ticu, ka, nebijis cilvēku, pasaule nebūtu tāda, kāda tā ir pašlaik.
Manā iztēlē sniegs izstaroja nespodru baltu gaismu, itin kā miljardiem kvēlmušu būtu nometušas savus spārnus un tie klātu zemi. Tumsa manā prātā kļuva caurspīdīgāka un vieglāk panesama, kad iztēlojos to iepretim sniega sudrabbaltajai mirdzai, un es ilgojos pēc agrākās pasaules, kuru nekad nebiju pazinusi. Iztēlojos ūdenskāvus debesīs virs starojošā sniega, un aizgājušās ziemas manos sapņos reizēm dzirksteļoja pat košāk par vasarām.
Reiz veicu eksperimentu. Pielēju spaini ar ūdeni un sabēru tur visu ledu, ko atradu saldētavā, slepus ienesu savā istabā un aizslēdzu durvis. Iegrūdu roku ūdens ledainajā segā, aizvēru acis un aicināju pie sevis agrākās pasaules ziemas sajūtu, par ko biju lasījusi tik daudzos stāstos. Aicināju baltus sniega plīvurus krist no debesīm un apsegt celiņus, ko pazina manas kājas, apsegt māju, kas sienās un pamatos glabāja atmiņas par aukstumu. Iztēlojos sniegputeni, kas apklāja fjel-lus, pārvērta to akmeņainās virsmas ainavās, kuras bija mīkstas un ievelkošas kā sapņi. Aicināju ledus slāni, dzidru kā stikls, ieslēgt sevī dārzu, aizkavēt zāles stiebru zaļumu un apstādināt ūdeni mucās un caurulēs. Iztēlojos skaņu, kāda nāktu no ledus klātiem koku zariem vai statīvā pakārtajiem stīvajiem ūdensmaisiem, kad vējš tos dauzītu citu pret citu.
Domāju par ūdeni, mūžam mainīgo, un domāju par sastingušu mirkli, sniega kristālā vai ledus šķembā apturētu kustību. Par nekus-tību, par klusumu. Par beigām vai varbūt sākumu.
Ledainā šķiedeņa trulais, smagais asmens iegrieza līdz kaulam. Atvēru acis. Saule aiz loga dega ar augstu un spilgtu liesmu, lēnām pārvērzdama zemi pīšļos un pelnos. Izņēmu roku no ūdens. Āda bija sarkana un nejutīga, un pirksti smeldza, taču kopumā man bija silti
un es nebiju pietuvojusies agrākās pasaules ziemai. Nepratu iztēloties tik pilnīgu, visu aprijošu aukstumu. Un tomēr tāds kaut kur bija bijis, varbūt bija joprojām. Māte man bija stāstījusi, ka Ziemeļu okeāna vidū, kur diena ilgst pusi gada un nakts valda pār otru pusi, tur, kur bija notikušas naftas karu asiņainākās kaujas, varbūt joprojām ir maziņas ledus saliņas, kas klusas un nedzīvas šūpojas šķērsu tukšajam okeānam, nesdamas sevī ieslēgtas atmiņas par agrāko pasauli, lēnām grimdamas un izkusdamas ūdens klēpī. Tās bija pārpalikumi no milzīgas ledus segas, kas reiz gulēja pasaules ziemeļu virsotnē kā liels, nekustīgs dzīvnieks, kontinentu sargs.
Kad izaugu lielāka, bieži meklēju grāmatas mātes darbistabas augstajā plauktā. Alku pēc visa, kas man palīdzētu saprast un iztēloties pazaudētās ziemas. Aizvadīju dienas un nedēļas, pētot to svešās kartes un attēlus, un dīvainus senus kalendārus, kas laiku mērīja pēc saules, nevis mēness griežiem. Dažās grāmatās tika runāts par temperatūrām un gadalaikiem, un laikapstākļiem, nogrimušām zemēm un jūrām, kas bija ietriekušas savas robežas iekšzemē, un visās tika runāts par ūdeni, taču grāmatas ne vienmēr bija par visu vienisprātis savā starpā. Reiz pajautāju mātei, ko tas nozīmē. Viņa sevi sauca par zinātnes pratēju. Ja zinātnes pratēji nav vienisprātis savā starpā, es jautāju, vai tas nozīmē, ka īsti nezina neviens? Viņa mirkli domāja un tad teica, ka pastāv dažādi veidi, kā zināt, un reizēm ir neiespējami pateikt, kurš veids ir uzticamākais.