Mazpamazām iemācījos, ka mātes grāmatas ar diagrammām un svešajiem vārdiem, un pedantiskajiem skaidrojumiem neizstāsta visu. Prātoju, kāds rokai šķiet sniegs brīdī, pirms tas izkūst par ūdeni, vai pēc kā ledus izskatās ziemas dienā, kad saule noglazē ainavu un uzzīmē ēnām asas kontūras, taču šos stāstus man nācās meklēt citās grāmatās. Biju vīlusies augstajā grāmatplauktā un tā saturā, kas solīja tik daudz un tomēr neatklāja pašu svarīgāko. Kāds prieks bija zināt
sniega kristāla sastāvu, ja nebija iespējams uz ādas uzburt sajūtu par tā aukstumu un acīs tā vizmu?
Vecāku saruna līdz ausim atplūda sadzirdamāk nekā pirms tam. Māte runāja savā saprāta balsi, un tēvs atbildēja īsi. Piecēlos, lai aizvērtu durvis. Koka grīda zem maniem soļiem nočīkstēja. No loga plūstošajā aizvien vēsākajā gaisā sajutu priežu smaržu. Liels dundurs spindza starp loga stiklu un kukaiņu tiklu.
Kad grasījos durvis aizvērt, izdzirdu, kā komunikators tālāk mājas gaitenī nopīkstina manu pazīšanas signālu. Gāju uz priekšnamu, kur sarkani plaiksnīja komunikatora lampiņa. Kkrānā bija teksts: Saņēmējs: Noria. Nocēlu komunikatoru no sienas statīva un piespiedu pirkstu ekrānam, lai reģistrētos. Parādījās Sanjas uzvārds: Valama. Mazliet nobrīnījos. Sanja komunikatoru izmantoja reti. Viņas ģimenei bija tikai viens kopīgs konts, un komunikatoru viņi bija nopirkuši jau lietotu. Par spīti Sanjas neatlaidīgajiem iestatlšanas mēģinājumiem un varbūt daļēji to dēļ komunikators biežāk nedarbojās nekā darbojās. Izvēlējos ekrānā opciju Lasīt un skatījos, kā parādās Sanjas nelīdzenajā rokrakstā rakstīta ziņa .Atnāc rītdien, viņa rakstīja, un atnes līdzi visus TDK! Iespējams, ka ATRADUMS!!
“Atradums” bija viena no svarīgākajām izpausmēm Sanjas vārdu krājumā. Lielākoties tas nozīmēja kādu no plastmasas kapā savāktajām lietām, kam viņa izdomājusi pielietojumu. Es ne vienmēr biju pilnīgi pārliecināta, ka viņas ierosinātais pielietojums atbilst tam, kam priekšmeti sākotnēji bijuši paredzēti, tomēr man bija ziņkāre uzzināt, ko viņa sagudrojusi. Paņēmu no statīva komunikatora zīmuli, uzrakstīju ekrānā atbildi Priekšpusdienā un nosūtīju ziņu.
Tagad atrados tuvāk vecāku balsīm, kas šķindēja aiz spraugā palikušajām virtuves durvīm. Gaisā bija jaušama viegla jūraszāļu sautējuma smarža. Jau griezos, lai ietu atpakaļ uz savu istabu, kad manu uzmanību saistīja mātes vārdi.
- ...nebūtu viņam jāizstāsta, kamēr vēl nav par vēlu?
Tēva murminošo atbildi nesapratu.
- Viņš parūpētos par to, lai mūs liek mierā, - māte turpināja. -Ja armija uzzinās... - Viņa pieklusināja balsi, un teikuma beigas pagaisa.
Dzirdēju, kā tēvs virtuvē staigā šurp un turp. Kad viņš atbildēja, balss bija saspringta un noteikta.
- Uz Bolinu paļaujos vien tik daudz, cik uz militāristu var paļauties!
Tas nebija nekas negaidīts. Tēvs bija pārliecināts, ka vairākums armijas virsnieku ir zagļi, un, manuprāt, viņš nekļūdījās.Toties mātes atbilde mani izbrīnīja.
- Reiz tu paļāvies vairāk, - viņa teica.
Tēvs, brīdi klusējis, atbildēja: - Tas bija ļoti sen.
Vārdu nozīmi paspēju apsvērt pavisam īsu mirkli, pēc tam māte kaut ko teica klusinātā balsī, un tad es izdzirdu savu vārdu.
- Es taču domāju par viņu, - tēvs teica. - Vai tu gribētu, lai viņa kļūst par vienu no pilsētas tējas meistariem? Tie ir armijas pakalpiņi, kuri pārdevuši savas prasmes.Turklāt daudzi joprojām uzskata, ka sievietes vadīta tējas ceremonija ir pretrunā mācībām. Viņas vieta ir šeit.
- Viņa varētu apgūt citu amatu, - māte teica.
Bet es, vai man kāds pajautās, ko gribu es?
-Tu ierosini, lai es pārtraucu dzimtas tējas meistaru līniju? -Tēva balss aiz neticības bija kļuvusi griezīga.
Neizšķīru vārdus mātes atbildē, taču viņas tonis bija kļuvis skarbāks.
- Patiesībā šeit nav runa par Noriu un pat par avotu ne. - Tagad tēvs izklausījās dusmīgs. - Runa ir par tavu pētniecības darbu. Tev vajadzīgs viņu finansējums.
Piegāju tuvāk virtuves durvīm, bīdamās izraisīt kaut mazāko troksnīti. Tas sāka kļūt interesanti.
- Es neesmu viņu pusē, taču varbūt vēlos, lai viņi domā, ka esmu, - māte teica. - Zaudēto zemju ūdens resursi pēc katastrofas nav kārtīgi izpētīti. Veiksmes gadījumā šis projekts varētu būt... -Vārdi atkal pazaudēja savu veidolu, kad viņa pieklusināja balsi, un no teikuma dzirdēju tikai beigas: - ...mazāk svarīgi nekā tavi mūžsenie ticējumi un tukšās tradīcijas?
Elpa pašas ausīm izklausījās tik skaļa, ka baidījos, vai viņi to nesadzird. Centos izelpot lēnām un bez skaņas.
- Tev varbūt tās šķiet tukšas, jo neesi tējas meistars, - tēvs teica, un katrs vārds smagi krita cauri gaisam. - Tomēr dažas lietas ir tik dziļi, ka to plūdums nav apstādināms. Ūdens nevienam nepieder. Armija nedrīkst to piesavināties, un tāpēc noslēpumam ir jāsaglabājas.
Klusums stiepās cauri apstādinātajam, krēslainajam gaisam un starp viņiem un mani, kas stāvēju otrpus durvīm. Kad māte atkal ierunājās, viņas stiklaini dzidrajā balsī nebija ne plaisiņas.
- Ja ūdens nevienam nepieder, - viņa teica, - kādas tiesības tev padarīt slepenos ūdeņus par savu īpašumu, kamēr veselas ģimenes ciemā būvē pretlikumīgus ūdensvadus, lai izvilktu dzīvību? Kas tevi atšķir no Jaunās Cjaņas virsniekiem, ja tu rīkojies tāpat kā viņi?
Tēvs neatbildēja. Izdzirdu mātes soļus un izbīlī strauji griezos pret komunikatoru, bet viņa tajā pašā laikā nāca ārā no virtuves. Mani ieraudzījusi, viņa apstājās.
- Es tikai atnācu izlasīt komunikatorā pienākušo ziņu, - es teicu. Neatskatījusies pagriezos, izgāju cauri mājai līdz savai istabai un aizvēru aiz sevis durvis. Ārā dūmpelēkajās debesīs gaismas skrandu vidū pie horizonta skārās saule. Tik tikko biju atkal iekāpusi gultā, kad grīdas dēļi gaitenī iečīkstējās un pie durvīm klauvēja. Ar jautājošu izteiksmi sejā telpā ieskatījās māte. Pamāju viņai, un viņa ienāca istabā.
- Noria, tev nav jāizliekas, ka nedzirdēji, - viņa teica un nopūtās. - Varbūt mums jau no paša sākuma būtu vajadzējis šo sarunu risināt
tavā klātbūtnē. - Viņa izskatījās nogurusi. - Tu taču zini, par ko mēs runājām, vai ne? - Viņa izvilka no galdapakšas koka tabureti un apsēdās uz tās.
-Jūs runājāt par slepeno avotu, - es atbildēju. Viņa pamāja.
- Laiki kļūst bargāki, - viņa teica. - Taču, lai kas arī notiktu, lai kādus lēmumus mēs ar tavu tēvu pieņemtu, tev jāatceras, ka visu darām, lai labāk būtu tev. - Neskatījos uz viņu. Izlikos, ka meklēju savā grāmatā vietu, kurā biju palikusi. Lappuses šķita stīvas un nepakļāvīgas.
- Kā būtu, ja tu dzīvotu kādā no pilsētām? - māte jautāja. - Kaut vai Jaunajā Pītcrā vai Moskvā, vai pat Sjiņdziņā?
Iedomājos divas vienīgās pilsētas, kurās biju bijusi: Kuolojervus austrumos un Kūsamo dienvidos. Atcerējos sajūsmu, kuru sākumā biju jutusi ielu burzmā, starp lielajām, ar saules paneļiem klātajām ark-veida celtnēm, kur veseli namu augšējie stāvi bija pārvērsti par milzīgiem kvēllukturiem, kuriem bija caurspīdīgas stikla sienas un kuros iekšā bija siltumnīca. Mani bija apbūrušas Cjaņas tirgus šaurās ejas ar būdiņām, kurās pārdeva visdīvainākos ēdienus un dzērienus, to stiprā un reizēm nepatīkamā smarža, ko varēja saost jau vairāku kvartālu attālumā. Kopā ar māti biju pastaigājusies pa Kūsamo dāņu rajonu un nopirkusi mazus, krāsainus saldumu maisiņus, ko atvest dāvanā uz mājām, un pēc imatrikulācijas eksāmena tēvs man bija izmaksājis maltīti dārgā restorānā, kura sortimentā bija importēta dabīgā ūdens izlase no dažādām pasaules malām.