— Knauķis ir mežonīgs, jo mežā uzaudzis, — viņš teicis un tad pa pusei nopietni, pa pusei jokodams griezies pie manis: — Zini, ja tu būtu piedzimis senos laikos, droši vien kļūtu par pirātu, laupītaju vai konkistadoru.
Kā jau minēju, pārējie bērni ģimenē bija par mani vecāki; kad es vēl tikai mācījos burtot, abas māsas jau bija beigušas meteotehnikas studijas. Reiz vecākā māsa Ota, būdama labā omā, izstāstīja man sava amata brīnumus: dežurēdama vietējā meteostacijā, viņa rūpējoties par to, lai būtu jauks laiks.
— Bet ja nu tu neaizietu uz dežūru? — es jautāju.
— Tad būtu slikts laiks.
Es nez kādēļ biju sapratis to tā, ka no Otas ir atkarīgs ne vien laiks, bet vispār pasaules pastāvēšana. Būdams pārliecināts, ka ar pasauli notiktu kas briesmīgs, ja nebūtu Otas, izjutu pret viņu lielu cieņu. Drīz pēc tam māsa uzdāvināja man «Jauno meteotehniķi» — ierīcīti, ar kuru varēja vadīt neliela mākonīša gaitu. Tas pamodināja manī neskaidras aizdomas. Es sāku Otu aplinkus iztaujāt: vai bez mākoņu un vēju kustības vairāk no viņas nekas nav atkarīgs? Nenojauzdama manas nopratināšanas nolūkus, viņa atbildēja, ka neesot. Tajā brīdī viņa līdz ar māsu'Lidiju zaudēja manās acis visvarenības oreolu.
— Ak tā-ā-āl — es gari novilku. — Bet vai zini, mcteotehnika nemaz nav vajadzīga. Nu varbūt vēl jums, sievietēm, — augstsirdīgi piemetināju, — bet mums, vīriešiem, taisni vajadzīgi viesuļi, vētras un kaucoši vēji, nevis nez kāds mākslīgs, saldināts klimatiņš.
Ota sarauca uzacis un īsi noteica:
— Tev jau vēl slapjš aiz ausīm.
To es ilgi nevarēju viņai piedot.
Brālis no saviem ceturtās klases skolnieka augstumiem mani vispār neievēroja. Man bija jau seši gadi, un es kaisu nevaldāmā piedzīvojumu kārē. Uz Meorijas Bērnu pili man vienam vēl neļāva iet, — biju pārāk mazs. Tādēļ man nāca līdzi brālis. Būdams četrpadsmit gadus vecs, viņš vīpsnāja par pasaku izrādēm, bet, kad uz skatuves norisinājās neredzēti brīnumi, centās izcelties manās acīs, čukstēdams man ausī lugas tālāko gaitu, kuras saturs viņam bija zināms.
Meorijā es nevarēju atrauties no automātisko veikalu skatlogiem, pie kam uzmanību visvairāk saistīja rotaļlietu un saldumu noliktavas. Es vaicāju mātei, vai viņa drīkst apēst visas tortes un paņemt sev visas brīnumskaistās lietas, kas izstādītas skatlogos.
— Jā jel, — viņa atbildēja.
— Tad kādēļ tu to nedari?
Māte smējās un teica, ka «viss» viņai neesot vajadzīgs. To es nevarēju saprast.
— Kad izaugšu liels, — es sacīju, —paņemšu sev gan rotaļlietas, gan tortes, un man būs vesela vanna ar krēmu un vispār viss.
Tomēr vispirms vajadzēja izaugt lielam, un es visādi centos paātrināt šo procesu. Tāpēc, kad nekas sevišķs nebija paredzams, es labprāt likos agri gulēt.
— Vai tev nav kauna iet gulēt pirms tumsas? Tik liels zēns! — māte mēdza sacīt.
Es noslēpumaini klusēju. Man bija zināms, ka miegā laiks rit ātrāk nekā nomodā.
Astoņu gadu vecumā es pirmo reizi pamēģināju uzspiest citiem savu gribu. Spriedām, kā vislabāk atzīmēt tēva dzimšanas dienu.
No lasāmās grāmatas es jau šo to zināju par senajiem satrapiem un ieteicu uzcelt tēvam karalpili. Visi mani apsmēja, tadē] nolēmu to izdarīt viens pats. Māte pūlējās mani pārliecināt, ka pils tēvam neesot vajadzīga.
— Tētis nekad neiedomājās par pili, jo viņam nav laika, — es atbildēju, — bet viņš būs noteikti priecīgs, to saņemot.
— Nē jau. Dāvanas nevar būt ne lielas, ne mazas. Kādreiz sensenos laikos cilvēki dāvināja cits citam dažādus priekšmetus, bet tagad apdāvina tikai bērnus, jo pieaugušajiem ir viss, ko vien viņi vēlas.
Man likās, ka šis dalījums ir ļoti netaisnīgs. Pieaugušajiem ir viss, ko vien viņi vēlas, bet kas notiek, ja es kādreiz pusdienās palūdzu kaut vai to pašu trešo gabaliņu tortes? Tomēr es neko neteicu, jo negribēju ar māti ķildoties.
— Redzi, — viņa turpināja, — aizvakar, kad tu sēdēji dārzā, tev klēpī aizmiga sunītis, atceries? Tu nepakustējies, lai neiztraucētu sunīti, kaut gan sēdēt bija neērti un nogurdinoši. Tev bija prieks to darīt sunīša labā, vai ne? Līdzīgai jābūt arī tavai dāvanai tēvam. Tad tu redzēsi, kā viņš priecāsies.
— Nu kā, — es iebildu, — tētis tak negul rnan klēpī.
— Tas nu gan, bet vai tev katrā ziņa jātrokšņo un jāšauj raķetes zem viņa logiem, kad viņš vakarā lasa?
— Raķetes varu arī nešaut, — es sacīju, — bet tas ir par maz.
Es aizgāju domīgs. Karaļpils plāns man nelika mieru.
Tāpat ka katra majā, ari mums bija daudz automātu: dzīvokļa apkopšanas, virtuves un darza automati. Sos pēdējos, kuri kopa puķes un kokus, sauca par monotiem. Monots Pirmais kalpoja mums jau no vectēva laikiem. Monots mani bieži mēdza nesat uz muguras, kas ļoti nepatika mūsu aitu surnrii Plutonam. Suņi vispār necieš automātus. Vecmāmiņa pastastija man, ka visi zemākie radījumi baidoties no automātiem, jo nespējot saprast, ka nedzīvs priekšmets varot kustēties.
Sie vecmāmiņās vardi man ķērās pie sirds, jo arī es nevarēju aptvert, kādēļ automāti kustas un klausa rīkojumiem. Vai es ari būtu zemāks radījums? Pirms sākt pils celšanu (kas, protams, būtu jadara automātiem), es ar abiem monotiem paslēpos vistalakajā darza stūrī un vispirms pavēlēju, lai viens automats sadauza otram vēderu, jo gribēju paraudzīties, kas tur iekšā, bet tas atteicās man paklausīt. Neganti sadusmojies, sadabūju vislielāko āmuru, kads vien mājās bija atrodams, un ķēros pats pie darba, tomēr nevarēju pieveikt metala apvalku Aizrāvies pilnīgi aizmirsu, ka" pašreiz tēvs pēc pusdienām atpūšas, un dauziju ar āmuru tā, ka skanēja visapkārt. Pēkšņi virs galvas izdzirdu kādu balsi. Pie- tvicis ka biete un galigi piekusis, pacēlu acis un ieraudzīju tēvu, kas skumji kratīja galvu.
— Ja kaut daļiņu šīs enerģijas tu ieliktu mācībās, — viņš noteica un aizgāja.
Manā devītaja dzimšanas dienā, kas iekrita 3098. gada pavasarī, māte man pavēstīja, ka pēc divām nedēļām mēs došoties izbraukumā uz Venēru, ja vien es labi uzvedišoties. Tas bija mans pirmais ceļojums uz citu planētu. Visu laiku Itdz izbraukuma dienai es uzvedos ļoti priekšzimigi. Iepriekšējā vakarā pie mums personīgi ieradas visi tēvoči. Māte šim gadījumam dziļā slepenībā bija sagatavojusi pārsteigumu, celdama galdā īstu kulinārijās mākslās brīnumu — «mēness torti». Pēc briža tā piepeši iešņācās un izmeta no krātera krēma mutuļus, kas slīdēja lejup pa šokolādes nogāzēm.
Es jau vairākas dienas klusībā sapņoju par to, ka ceļā uz Venēru mēs cietīsim katastrofu un pēc kuģa bojā ejas apmetīsimies kādā vientuļā planetoīdā. Gatavoda