Выбрать главу

Stīvs Berijs

Nodevība Venēcijā

PATEICĪBAS

Vispirms Pemai Eihernai, un uzmanieties aģente ar jaunu BlackBerriļ var būt bīstama. Tāpat ari, ka vienmēr, lieliskajiem cilvekiem izdevniecībā Random Ilouse Džinai Sentrello, manai iz­devējai (un ar to es patiesi lepojos); Libijai Makgvairai par nesa­tricināmu atbalstu; Markam Tavani, kurš atkal sniedza izcilus redaktora padomus; Sindijai Marijai, kurai ļoti patīk sūtīt mani projām; Kimai Hovejai, kurai vienmēr izdodas pārliecināt cilvē­kus man par labu; Reičelai Kaindai, kas izplata grāmatas visa pa­saule; Hekam Stvanam izcilam vāku māksliniekam; Kerolai Lovenšteinai; un beidzot arī visiem, kuri nodarbojas ar reklāmu un pardošanu bez viņu lieliskajiem centieniem nekas nebulu sa­sniedzams.

Jāpiemin vēl daži cilvēki: Vikija Satlova, musu literārā aģente Itālijā, kas gadaja, lai mans ceļojums uz šo valsti būtu tiešam sa­turīgs; Mišelam Benzoni un viņa sievai Leslijai, kas mus viesmī­līgi uzņēma Venecija; Kristinai Kortezei, kas mums paradīja Sv. Marka baziliku un sniedza nenovērtējamu informāciju; visiem Italijas izdevniecības NorJ darbiniekiem lieliska komanda!; un Damarisai Koriganai izcili gudrai lēdijai, kas reiz pie vakariņu galda uzjundīja manu iztēli. No sirds pateicos jums visiem.

Ar lielu nokavēšanos izsaku pateicību savam brālim Bobam un viņa sievai Kimai; meitai Lindsijai un dēlam Grantam. Jūs tie­šam esat man ļoti dārgi, un ar to ne tuvu nav pateikts viss.

Visbeidzot ši grāmata veltīta manai sievai, ar kuru esmu ko pa šos dažus pēdējos mēnešus. Viņa vēroja ši stasta tapšanu no aptuvenas ieceres līdz drukātiem vārdiem lappuses. Visu šo lai­ku viņa man palīdzēja ar ieteikumiem, kritiku un uzmundrināju­miem.

SLAVAS CENA IR PŪLIŅI UM RISKS, TOMĒR IR BRĪNIŠĶĪGI DZĪVOT DROSMĪGI UN PĒC NĀVES PALIKT MŪŽĪGĀ PIEMIŅĀ.

ALEKSANDRS LIELAIS

NEPRĀTAM IR DIEVIŠĶAS TIESĪBAS NEREDZĒT ĻAUNUMU, KAS IR TIEŠI ACU PRIEKŠĀ.

NEZINĀMS DĀŅU DRAMATURGS

SVARĪGĀKO NOTIKUMU HRONOLOĢIJA

356. 6ADA P.M.E. 20. JŪLIJS Piedzimst Maķedonijas Aleksandrs.

336. GADS P.M.E.

Tiek nogalinats Filips II.

Aleksandrs kļūst par valdnieku.

334. GADS P.M.E.

Aleksandrs šķērso Mazāziju un sāk karagājienu.

326. GADA P.M.E. SEPTEMBRIS

Āzijas kampaņa beidzas Indijā ar Aleksandra armijas dumpi.

Aleksandrs atgriežas Rietumos.

324. GADA P.M.E. OKTOBRIS Mirst Hēfaistions.

323. GADA P.M.E. 10. JŪNIJS Aleksandrs mirst Babilona. Viņa ģenerāļi sadala impēriju. Ptolemajs pieprasa Ēģipti.

321. GADS P.M.E.

Aleksandra bēru procesija dodas uz Maķedoniju. Ptolemajs uzbrūk procesijai. Aleksandra mirstīgas atliekas tiek aizvestas uz Ēģipti.

305. GADS P.M.E. Ptolemaju kronē par faraonu.

283. GADS P.M.E. Mirst Ptolemajs.

215. GADS P.M.E.

Ptolemajs IV uzceļ mauzoleju Aleksandra mirstīgo atlieku glabašanai.

M.E. 100. GADS

Aleksandrijā mocekļa nāve mirst Sv. Marks, viņa līķis tiek paslēpts.

M.E. 391. GADS

Mauzolejs tiek nopostīts, un Aleksandrs Lielais pazūd.

M.E. 828. GADS

Venēcijas tirgotāji Aleksandrijā nozog Sv. Marka mirstīgas atliekas, atved uz Veneciju un paslēpj dodža pili, kuras atrašanas vieta nav zinama.

M.E. 1094. GADA JŪNIJS

Sv. Marka mirstīgas atliekas atkal parādas

Venēcija.

M.E. 1835. GADS

Sv. Marks tiek pārvietots no kapenēm uz atdusas vietu zem viņa varda nosauktās bazilikas galvena altara.

STĪVS BERIJS

NODEVĪBA VENĒCIJĀ

.

PROLOGS. BABILONA 323. GADA P.M.E. MAIJS

Maķedonijas Aleksandrs vakar nolēma pats nogalināt šo vī­ru. Parasti viņš šādus darbus uzdeva saviem padotajiem, bet šo­reiz bija citādi. Tēvs viņam bija iemācījis daudz noderīgu gudrī­bu, bet vienu viņš iegaumēja īpaši.

Nāvessodi ir domāti dzīvajiem.

Bija sapulcinati seši simti viņa labāko gvardu. Bezbailīgi vīri, kuri neskaitamās kaujās drosmīgi metušies pretī ienaidniekam vai uzticīgi sargajuši valdnieka flangu. Pateicoties viņiem, neuzva­rama maķedoniešu falanga bija iekarojusi Āziju. Taču šodien kau­jas nebūs. Kareivji pulcējušies bez ieročiem un bruņām. Lai gan pārguruši, viņi stāvēja, ģērbušies vieglās drēbēs, cepurēm galvā, ar vērīgu skatienu acīs.

Ari Aleksandrs noraudzījās šajā ainā ar bezgala nogurušu skatienu.

Viņš bija Maķedonijas un Grieķijas vadonis, Āzijas valdnieks, Persijas pavēlnieks. Daži viņu dēvēja par pasaules valdnieku. Citi par dievu. Viens no ģenerāļiem reiz teica, ka Aleksandrs ir vienī­gais bruņās tērptais filosofs.

Taču viņš bija arī cilvēks.

Un viņa mīļotais Hefaistions gulēja miris.

Šis cilvēks viņam bija viss uzticams draugs, kavalerijas ko­mandieris, lielvezirs, mīļotais. Bērnībā Aristotelis bija Aleksan­dram iemācījis, ka draugs ir cilvēka otrais "es", un tieši tāds bija Hefaistions. Valdnieks atcerējās uzjautrinošu gadījumu, kad drau­gu kāds noturēja par viņu. Šis pārpratums izraisīja vispārēju sa­mulsumu, bet Aleksandrs tikai pasmaidīja un noteica, ka satrau­kumam nav nekada pamata, jo Hefaistions arī ir Aleksandrs.

Viņš nokapa no zirga, laiks bija saulains un silis. Vakardie­nas pavasarīgais lielus bija norimis. likleņa zīme? Varbūt.

Divpadsmit gadus viņš bija traucies uz austrumiem, iekarojot Mazaziju, Persiju, Ēģipti un daļu Indijas. Tagad viņa mērķis bija doties uz dienvidiem, sagrābt Arābiju, pēc tam virzīties uz rietu­miem uz Ziemeļāfriku, Sicīliju un Ibēriju. Jau tika gatavoti kuģi un pulcēti kareivji. Karagajiens drīz sāksies, bet vispirms jaatriebj Hefaistiona paragrā nāve.

Viņš aizsoļoja pa mitro zemi, sandalēm šļakstinot svaigos dubļus.

Viņš bija neliela auguma, enerģisku gaitu un runu, viņa spēcī­go, gaišādaino ķermeni klāja neskaitamu ievainojumu rētas. No mātes albanietes viņš bija mantojis taisnu degunu, nelielu zodu un jutekliskas lupas. Tāpat kā viņa armijas viri, gludi skuvies, gai­šie mati savēlušies, bet acis viena zilpelēka, otra brūna allaž raudzījās piesardzīgi. Viņš lepojas ar savu pacietību, bet pēdēja laika kļuva arvien grūtāk savaldīt dusmas. Viņam sāka patikt iedvest citos bailes.

Dziedniek, viņš pienākdams klusi ierunājās. Mēdz teikt, ka vislabākie pravieši ir tie, kuri uzmin vispareizāk.

Uzrunatais neatbildēja. Vismaz viņš zināja savu vietu.

To teica Eiripids. Kādā lugā, kas man ļoti patīk. Taču pravie­tim ar to vien nepietiek, vai piekrīti?

Viņš šaubijās, vai Glaucijs atbildēs. Šis vīrs bija pārbijies līdz nāvei.

Un ne bez iemesla. Vakar, lietus laika, viri ar zirgu palīdzību bija noliekuši divu augstu palmu stumbrus līdz pašai zemei. Tur stumbrus savienoja ar virvēm, savija tĀs kopa un piestiprināja pie citas resnas palmas. Tagad ārsts bija aiz rokam piesiets no koku stumbriem izveidota V burta vidū, bet Aleksandram rokā bija zo­bens.

Tavs pienākums bija uzminēt pareizi, viņš, dusmas zvēro­dams, izgrūda caur sakostiem zobiem. Kāpēc nevarēji viņu iz­glābt?

Ārstam no bailēm klabēja zobi. Es centos.

Kā? Tu viņam neiedevi zāļu dzerienu.

Glaucijs šausmās purinaja galvu. Pirms dažam dienām no­tika negadījums. Lielākā daļa krājumu izlija. Es aizsūtīju vēstnesi sadabūt vēl, bet viņš nebija atgriezies, kad… slimība saasinājās.

Vai es tev neliku vienmēr turēt pietiekamus krājumus?

Es tā arī darīju, valdniek. Notika negadījums. Ārsts saka šņukstēt.

Aleksandrs tam nepieversa uzmanību. mēs abi vienojamies, ka nedrīkst vairs notikt tā kā iepriekšejā reizē.