Viņš zināja, ka ārsts atceras, ka pirms diviem gadiem Aleksandrs un Hefaistions bija saslimuši ar drudzi. Tad arī zaļu krājumi bija gandrīz izsīkuši, bet izdevās sagādāt vēl, un abi vājnieki izveseļojās.
Glaucijam par pieri ritēja baiļu sviedri, šausmās ieplesto acu skatiens lūdza žēlastību. Taču Aleksandrs redzeja tikai mīļotā sejas nedzīvos vaibstus. Bērnība viņi abi bija Aristoteļa skolnieki valdnieka dēls Aleksandrs un kareivja mantinieks Hēfaistions. Viņus satuvināja kopīga aizraušanas ar Homeru un "Iliadu". Hefaistions sevi iztēlojas par Patroklu, Aleksandrs par Ahilleju. Lai gan izlutināts, spītīgs, valdonīgs, ne pārak spožam prata spējam apveltīts, tomēr Hefaistions bija apbrīnojams. Bet tagad viņa vairs nebija.
Kāpēc tu viņam ļāvi nomirt?
Glaucijs vienīgais viņu dzirdēja. Aleksandrs bija licis karavīriem nostāties tādā attalumā, lai viņi varētu tikai vērot notiekošo. Vairakums grieķu kareivju, ar kuriem kopā viņš bija uzsācis karagajienu un iegājis Āzija, jau bija krituši vai atstājuši dienestu. Tagad Aleksandra karapulku galvenokart veidoja persiešu rekrūši, kas bija iesaukti pēc viņu valsts iekarošanas. Krietni viri, itin visi.
Tu esi mans ārsts, viņš čukstēja. Tavās rokās ir mana dzīvība. Un arī visu man dārgo cilvēku dzīvības. Bet tu mani pievīli. Arvien grutāk nācās saglabat savaldību, un viņš juta, ka atkal draud izlauzties asaras. Ar negadījumu.
Viņš pieskārās ar zobena asmeni stingri nostieptajam virvēm.
-Ludzu, valdniek! Žēlojiet mani! Tā nebija mana vaina. Es neesmu to pelnījis.
Aleksandrs raudzijās viņā. Nebija tava vaina? Bēdas uzreiz nomainīja dusmas. Ka tu vari tā teikt? Viņš pacēla zobenu. Palīdzēt bija tavs pienākums.
Valdniek! Es esmu jums vajadzīgs. Es vienīgais, ja neskaita jūs pašu, zinu ši dzēriena noslēpumu. Ja tas būs vajadzīgs, bet jūs mocīs slimība, kas jums to sagādās? Viņš runaja steidzīgi, ķērās kā slīcējs pie salmiņa.
Var apmācīt citus.
-Tam vajadzīga prasme. Zināšanas.
-Tava prasme nepalīdzēja Hefaistionam. Un no tavam dižajām zinašanām viņam nebija nekāda labuma. Tik grūti bija izrunāt liktenīgos vārdus, līdz beidzot viņš saņēma drosmi un paziņoja drīzāk sev pašam, nevis upurim. Viņš nomira.
Pagajuša gada rudenī Ekbatana valdīja varena līksmība svētki par godu Dionīsam pulcēja sportistus, muziķus un trīs tukstošus aktieru un artistu, kas tikko bija ieradušies no Grieķijas izklaidēt karapulkus. Bija iecerēta nedējām ilga dzeršana un jautrība, bet dzīres beidzās, kad saslima Hefaistions.
Es teicu viņam, ka nedrīkst est, taisnojas Glaucijs. Bet viņš neklausīja. Viņš ēda putnu gaļu un dzēra vīnu. Es taču viņu brīdināju.
Un kur tu pats biji? Viņš pat negaidīja atbildi. Šeitan. Skatījies izradi. Kamēr mans Hēfaistions gulēja uz nāves gultas.
tiesa gan, pats Aleksandrs tajā laikā stadionā vēroja sacīkstes, un vainas apziņa vēl vairāk uzkurināja dusmas.
Drudzis, valdniek. Jūs zināt tā spēku. Tas uzbrūk pēkšņi un pievarē cilvēku. Nedrīkst ēst. Itin neko. To mēs zinājām no iepriekšējas reizes» Atturēšanas būtu ļāvusi iegūt laiku, lai sagaidītu zāles.
Tev vajadzēja būt kopa ar viņu, Aleksandrs uzkliedza un redzēja, ka to sadzirdējuši kareivji. Savaldījies viņš turpinaja čukstus: -Zāļu dzerienam vajadzēja būt gatavībā.
Aleksandrs pamanīja, ka viņa kareivji sāk kļūt nemierīgi. Bija jaatgust kontrole. Ko teica Aristotelis? Valdnieka vietā runā viņa darbi. Tāpēc viņš atteicas no tradīcijas un lika iebalzamēt Hefaistiona līķi. Iedvesmojoties no Homēra darbiem, viņš, tāpat ka Ahillejs pēc Patrokla nāves, pavēlēja nogriezt visiem zirgiem krepes un astes. Viņš aizliedza spēlēt jebkādu mūzikas instrumentu un aizsūtīja sūtņus pie Ammonas orākulā pēc padoma, ka vislabak saglabāt mīļotā drauga piemiņu. Pēc tam, lai remdētu bēdas, viņš uzklupa kosejiešiem un apkāva visu tautu tas bija viņa ziedojums mīļota Hefaistiona dvēselei.
Viņu vadīja dusmas.
Un tā bija vēl joprojām.
Atvēzējis zobenu, viņš apturēja asmeni tieši pie Cilaucija bārdainas sejas. Mani atkal pārņēmis drudzis, viņš čukstēja.
-Tad es jums esmu vajadzīgs, valdniek. Es varu palīdzēt.
Tāpat ka palīdzēji Hefaistionam?
Atmiņa viņš joprojām redzēja pirms trim dienam liesmojušo Hefaistiona bēru sārtu. Tas bija piecus stāvus augsts, ar astotdaļjūdzi garu un platu pamatni, rotāts zeltītiem ērgļiem, kuģu priekšgala figūrām, lauvām, vēršiem un kentauriem. Sūtņi no visam Vidusjuras malām bija ieradušies noskatīties ceremoniju.
Un tas viss tikai ši vīra nolaidības dēļ.
Viņš pacēla zobenu aiz arsta muguras. Man nebūs vajadzīga tava palīdzība.
Ne! Lūdzu! iekliedzas Glaucijs.
Aleksandrs ar aso zobenu saka cirst stingri savīto virvi. Šķiet, katrs cirtiens atviegloja dusmas. Viņš uzbruka ar asmeni biezajam mezglam. Virves gali izrāvās brīvībā, krakšķot kā salauzti kauli. vēl viens cirtiens, un zobens bija pievarējis visus valgus. Abas palmas, atbrīvotas no gūsta, strauji izslējās pret debesim, viena pa labi, otra pa kreisi, bet vidu bija palicis piesietais Glaucijs.
Nelaimīgais iekliedzās, kad viņa ķermenis uz mirkli aizkavēja koku kustību, bet tad viņa rokas tika atrautas no pleciem un krušukurvis parplisa, izverdot asins šaltis.
Palmu zari šalca ka ūdenskritums, stumbri izslejušies šūpojas un krakšķēja.
Glaucija ķermenis nokrita uz slapjās zemes, bet rokas un daļa krušukurvja palika karājamies zaros. Koku šūpošanās pierima, un iestājās klusums. Kareivji neizdvesa neskaņu.
Aleksandrs pagriezās pret viņiem un spalgi iekliedzas: Aluliilalai!
Kareivji atkartoja šo maķedoniešu kaujas saucienu, un viņu balsis nogranda par mitro līdzenumu, atbalsojoties pret Babilonas nocietinājumiem. Viņiem atsaucas ļaudis, kas vēroja notiekošo, sakāpuši uz pilsētas mūriem. Aleksandrs nogaidīja, līdz saucieni norims, tad iesaucas: Neaizmirstiet viņu!
Viņš zinaja, ka visi gudros vai viņš ar to domaja Hēfaistionu vai nelaimes putnu, kurš dārgi samaksaja par valdnieka uzticības pievilšanu.
Taču tas nebija svarīgi.
Vairs ne.
Iedūris zobenu mitrajā zemē, viņš devas pie sava zina Ārstam teiktais bija patiesība. Viņu atkal bija pārņēmis drudzis.
Un viņš to uzņēma ar prieku.
PIRMĀ daļa
…
KOPENHĀGENĀ SESTDIENA, 18. APRĪLIS, MŪSDIENAS 23:55
Kotonu Maloni no bezsamaņas atmodināja smaka. Asa, kodīga, ar sēra piegaršu. Un vēl kaut ko. Salkanu un šķebigu. Kā nāves dvaku.
Viņš atvēra acis.
Viņš gulēja uz grīdas, izstiepis rokas, piespiedis plaukstas pie cietkoksnes dēļiem, un uzreiz sajuta, ka tie ir lipīgi.
Kas noticis?
Viņš bija aizgājis uz Dānijas seno grāmatu tirgotāju aprīļa tikšanos, kas notika netālu no viņa grāmatveikala, blakus līksmajam Tivoli parkam. Viņam patika šie ikmeneša saieti, un arī šis nebija izņēmums. Daži dzērieni kopa ar draugiem un jauka tērzēšana par grāmatam. Nakamaja rīta viņam bija norunātā tikšanas ar Kasiopeju Vitu. Viņas vakardienas zvans, aicinot tikties, bija pārsteidzis Maloni. Viņš nebija saņēmis no Kasiopejas nekādās ziņas kopš Ziemassvētkiem, kad viņa uz dažam dienam bija iegriezusies Kopenhāgenā. Nesteidzīgi braucot mājas ar divriteni, baudot ramas pavasara nakts gaisu, viņš pēkšņi nolēma iegriezties aplūkot Kasiopejas noteikto neparasto tikšanas vietu Grieķu un romiešu kultūras muzeju. Šads sagatavošanas paradums viņam bija saglabajies no iepriekšējās profesijas. Kasiopeja neko nemēdza izvēlēties nejauši, tāpēc neliels izlūkgājiens nebija lieks.