Sameklejis muzeju, kas atradās pretī Frederiksholmas kanālam, viņš pamanīja ēkas tumšaja fasādē atvērtas durvis, kuram šaja laika pienāktos būt aizslēgtām un nodrošinātām ar signalizāciju. Viņš nokāpa no velosipēda. Vajadzēja vismaz aizvērt durvis un pēc atgriešanas mājas piezvanīt policijai.
Bet pēc pieskaršanas durvju rokturim viss iegrima melna tumsa.
Un tagad viņš atradas muzeja.
Pa diviem lieliem logiem ieplustošaja ārā gaisma viņš ieraudzīja dāņiem raksturīg stila iekārtotu telpu elegantu tērauda, koka, stikla un alumīnija detaļu apvienojumu. Galvas laba puse sāpīgi pulsēja, un viņš sataustīja svaigi uzsistu punu.
Papurinājis apdullušo galvu, viņš pieslejas kājas.
Viņš jau reiz bija šaja muzeja iegriezies. Ta grieķu un romiešu artefaktu klāsts viņu parak nesajusminaja. Ta bija tikai viena no vismaz simt Kopenhāgenā atrodamajam Visdažadakajam jomam veltītajam privatajam kolekcijām.
Viņš atbalstijas pret stikla vitrīnas malu. Pirkstu gali atkal sataustīja kaut ko lipīgu, kas oda tikpat pretīgi ka grīda.
Viņš pamanīja, ka arī bikses un krekls ir mitri, tapai mati, seja un rokas. Viņš bija viscaur notriepies ar to pašu vielu, ar ko bija pielaistīts muzejs.
Klupšus aiztaustījies līdz galvenajai ieejai, viņš paraustīja durvis. Aizslēgtas. Ar īpaši drošo dubulto sledzeni. No iekšpuses to varēja atslēgt tikai ar atslēgu.
Viņš parlaida skatienu telpai. Griesti bija trīsdesmit pedu augstuma. Koka un hroma kāpnes veda uz tumsa grimstošo otro stāvu, bet visapkārt pletās pirmā stāva telpas.
Viņš samekleja gaismas slēdzi. Tas nedarbojas. Pacēla tālruņa klausuli. Signālā nebija.
Tad klusumu partrauca kāda skaņa. Klikšķi un čīkstoņa kā zobratu darbība. Ta naca no otrā stava.
Tieslietu departamenta aģenta pieredze lika viņam izturēties klusi, taču arī mudinaja izpētīt, kas notiek.
Tāpēc viņš saka uzmanīgi virzīties augšup pa kāpnēm.
Hroma margas bija mitras, tāpat arī laminata pakapieni. Piecpadsmit pakapienus augstak viņš ieraudzīja vēl vienu telpu ar cietkoksnes grīdu un stikla un hroma vitrīnām. Tumsa rēgaini vidēja marmora ciļņi un bronzas figūras. Skatienu piesaistīja kustība divdesmit pedu attālumā. Pa grīdu ripoja kāds priekšmets. Apmēram divas pēdas plats, ar noapaļotiem sāniem, bala krasā, turējās cieši pie grīdas līdzīgs robotiem zāles pļāvējiem, ko viņš reiz. bija redzējis reklāmā. Nonākot pie kadas vitrīnas vai statujas, ierīce apstajas, atkapas un devas cita virziena. Tās virspuse slejas sprauslas uzgalis, kas ik pa brīdim izsmidzinaja aerosolu.
Malone piegāja tuvāk.
Ierīce apstajas. It ka sajūtot viņa klātbūtni. Uzgalis pagriežas pret viņu. Uzšļaca aerosola mākonīti uz bikšu staras.
Ko tas nozīmēja?
It ka zaudējusi interesi par viņu, ierīce atkal devas dziļāk tumsa, izsmidzinot smakojošo migliņu. Paskatījies pari kāpņu margām, Malone ieraudzīja tadu pašu aparatu arī apakšstava pie kādas vitrīnas.
Tas viss nesolīja neko labu.
Bija jātiek projām. No šis smirdoņas jau nāca vēmiens.
Ierīce apstajās, un viņš sadzirdēja citu skaņu.
Pirms diviem gadiem, pirms šķiršanas, aiziešanas no valdības dienesta un pēkšņas parcelšanas uz Kopenhāgenu, toreiz, kad viņš vēl dzīvoja Atlanta, viņš par dažiem simtiem dolāru bija nopircis nerUsošā tērauda grilu. Tam bija sarkana poga, kuru nospiežot, izšāvās gāzes liesma. Viņš atcerējās, kāda skaņa pavadīja katru nospied ienu.
Tādu pašu klikšķi viņš saklausīja arī tagad.
Uzzibsnīja dzirksteles.
Grīda iekvēlojas liesmas, vispirms saules dzeltenas, tad netīri oranžas, līdz beidzot, kļuvušas bali zilas, tas ceļas augšup, strauji aprijot cietkoksni. Vienlaikus aizdegās arī sienas. Izcēlās mežonīgs karstums, un Malone ar roku aizsedza seju. Uzliesmoja arī griesti, un nepilnu piecpadsmit sekunžu laika viss otrais stāvs atradas uguns vara.
Sāka darboties smidzinātāji pie griestiem.
Viņš atkapas dažus soļus leja pa kāpnēm un gaidīja, kad ugunsgrēks tiks nodzēsts.
Bet tad viņš kaut ko pamanīja.
Ūdens šis liesmas vēl vairāk pastiprinaja.
Ierīce, kas bija izraisījusi ugunsgrēku, pēkšņi ar klusu sprādzienu izjuka gabalos, izšķaidot liesmas uz visam pusēm kā viļņus pret krastu.
Pret griestiem pacēlas ugunīga lode, kur to it ka ar prieku sagaidīja ūdens smidzinātāju strūkliņas. Gaisa sabiezēja tvaiki, bet dūmu nebija, tikai ķīmiska smaka, no kā Malonem noreiba galva.
Viņš steigšus metas leja pa kāpnēm. Otro slavu satricinaja vēl viens sprādziens. Tam sekoja vēl divi. Nošķindeja plīstoši stikli. Kaut kas nogāzās.
Viņš skrēja uz. ēkas fasādes pusi.
Atdzīvojas līdz šim miera stāvējusi ierīce un saka virzīties ap pirmā stāva vitrīnām.
Sakarsušaja gaisa izšāvās jaunas aerosola strūklas.
Bija jātiek ārā. Bet aizslēgtās parades durvis bija veramas uz iekšpusi. Biezas koka durvis metala karkasa. Tas ar sperieniem nevarēs dabūt vaļa. Viņš vēroja, ka uguns virzas lejup pa kāpnēm, aprijot katru pakapienu, tuvojoties ka sveiciens no paša nelaba. Niknas liesmas aprija pat hroma detaļas.
Ķīmiskiem tvaikiem pilnaja gaisa un skabekļa trukuma elpot kļuva arvien grutak. kāds noteikti izsauks ugunsdzēsējus, bet viņam tie vairs nespēs palīdzēt. Ja kaut viena dzirkstele uzkritis uz viņa piemirkušajam drēbēm…
liesmas nonaca kāpņu pakājē.
Desmit pēdu attalumā.
2 VENĒCIJA SVĒTDIENA, 19 APRĪLIS 00:15
Enriko Vincenti paraudzījās uz apsūdzēto un jautāja: Ko jūs varat teikt Padomei?
Ilorencieti šis jauta jums, šķiet, nemaz neuztrauca. Ej ieskrieties ar visu savu Līgu!
Vincenti tas izbrīnīja. jūs laikam neuztverat mus nopietni.
Saproti, resni, man ir draugi. Ka šķita, Florencietis ar to patiesi lepojas. Daudz draugu.
Vincenti paskaidroja: Jūsu draugi mus neinterese. Bet jūsu nodevība? Tas ir pavisam kas cits.
Florencietis par godu šim notikumam bija saposies darga '/.utietti uzvalka, Charvet krekla ar PruJu kaklasaiti un, protams, Gucci kurpes. Vincenti ienāca prata, ka šis ietērps maksa vairak, neka daudzi cilvēki nopelna gada laika.
Vai zini ko, ierunājās Florencietis. Es tagad aiziešu, un mēs visu aizmirsīsim… lai kas arī tas butu… un jus, ļautiņi, varēsiet atgriezties pie savam danšanam.
Visi deviņi viri, kas sēdēja līdzas Vincenti, klusēja. Viņš bija tos brīdinājis par Florencieša augstpratibu. Šis vīrs bija nolīgts paveikt Centralāzijā kādu darbu, ko Padome atzinusi par vitāli svarīgu. Diemžel Florencietis bija sagrozījis uzdevumu par labu savai alkatībai. Par laimi, krapšana tika atklata un situācijā glabta.
jūs domājāt, ka līdzdalībnieki tiešam jūs aizstaves? apjautājas Vincenti.
-Tu taču neesi tik naivs, resni? Viņi man lika to darīt.
Vincenti atkal izlikās nedzirdam nicīgo piezīmi par savu augumu. Viņi gan teica ko citu.
Šie līdzdalībnieki starptautisks noziedzīgs sindikāts jau daudzas reizes Padomei bija pieradījuši savu lietderību. Florencietis bija tikai nolīgts pakalpiņš, un Padome nolēma pievert acis uz sindikātā negodīgo ncibu, lai tikai pārmācītu šo meli. Tā būtu pienācīgā maciba arī sindikatam. Ta arī bija. Sindikātā locekļi jau bija atteikušies no samaksas par darbu un atdevuši Padomes iespaidīgo avansu. Atšķirība no Florencieša šie darboņi lieliski saprata, kas ir viņu pretinieki.
Ko jūs par mums zinai? jautāja Vincenti.