Itālietis paraustīja plecus. Bagatnieku grupējums, kam patīk spēlēt spēlītes.
Ši bravūra uzjautrināja Vincenti. Ilorencietim aiz muguras stāvēja četri bruņoti viri, radot šim nepateicīgajam drošības sajutu. Viņš bija uzstājis, ka ieradīsies tikai šada eskorta pavadība.
Pirms septiņsimt gadiem, paskaidroja Vincenti, Desmit viru padome pārraudzīja Venēciju. Pietiekami nobrieduši viri, lai neļautos kaislību varai vai kardinajumam, un tāpēc viņiem bija uzticēts pienākums uzturēt sabiedrisko kartību un apspiest politiskos nemierus. Un tieši to viņi darīja. Gadsimtiem ilgi. Viņi slepeni savaca pierādījumus, pasludinaja spriedumus un izpildīja sodus Venēcijas valsts varda.
Domājat, mani interesē šādas vēsturēs lekcijas?
Vincenti sakrustoja rokas klēpi. Vajadzētu gan interesēt.
Šis mauzolejs ir tik dnims. Vai tas pieder jums?
Tiesa gan, villa sen bija zaudējusi mājīgumu, taču zem tas jumta savulaik bija uzturējušies cari, imperatori, erchercogi un citi augstmaņi. kāda no guļamistabam bija nakšņojis pat Napoleons. Tāpēc Vincenti lepni atbildēja: Villa pieder mums.
-Jums jānolīgst interjerists. Vai esam beiguši?
Fs vēlētos pabeigt iesākto skaidrojumu.
Itālietis noplātīja rokas. Tad pasteidzieties. Man nāk miegs.
mēs arī esam Desmit viru padome. Tāpat ka senajos laikos mēs savu lēmumu izpildei algojam inkvizitorus. Viņš pamaja, un salona dziļuma paradijas trīs viri. Un tāpat ka toreizējai Padomei musu vara ir neierobežota.
-Jus neesat valdība.
Ne. mēs esam kaut kas pavisam cits.
Taču Florencietis joprojām neuztraucas. Es te ierados nakts vidu, jo sabiedrotie man lika. Nevis tāpēc, ka baidītos no jums. Es paņemu līdzi šos četrus vīrus apsardzei. Tāpēc jūsu inkvizitoriem varētu rasties grūtības kaut ko pasakt.
Vincenti piecēlās no krēsla. laikam beidzot jāievieš skaidrība. jūs tikāt nolīgts izpildīt kādu uzdevumu. jūs nolēmāt sagrozīt to pēc saviem savtīgajiem nolūkiem.
Ja nevēlaties visi atstat šo namu zārkos, es iesaku vienkārši aizmirst šo notikumu.
Vincenti saka pietrūkt pacietības. Viņam tiešam nepatika ši amata pienākumu daļa. Viņš pamaja, un četri Florencieša pavadoņi sagraba nelaimīgo muļķi.
Ta pašapmierināto sejas izteiksmi nomainīja izbrīns.
Trīs viri turēja Florencieti, kamēr ceturtais atņēma viņam ieročus. Pēc tam pienaca inkvizitors un ar biezu limlenti nostiprināja izmisuša gūstekņa rokas aiz muguras, sasēja kājas līdz pat ceļiem un aptina lenti ap seju, aizlīmējot muti. Tad trīs viri atlaida viņu, un Florencieša druknais augums nogāzās uz paklaja.
Padome atzinusi jūs par vainīgu nodevība pret mūsu Līgu, paziņoja Vincenti. Viņš atkal pamaja, un atveras divviru durvis. Paradijas grezns lakota koka zārks ar atvērtu vaku. Florencieša acis šausmas iepletās; viņš beidzot bija apjēdzis savu likteni.
Vincenti piegāja tuvāk.
Pirms piecsimt gadiem valsts nodēvēji tika ieslodzīti kameras vīrs dodža pils, kas bija būvētas no koka un svina, pakļautas visiem vējiem un lietiem tas iesauca par zārkiem. Viņš uz bridi apklusa, lai radītu lielāku iespaidu. Briesmīgas vietas. Lielāka daļa gustekņu neizdzīvoja. jūs paņemat mūsu naudu un mēģinājāt iedzīvoties uz. musu rēķina. Viņš pašūpoja galvu. Ta nedrīkst. Un, starp citu, jūsu līdzdalībnieki nosprieda, ka upurēs jūs, lai saglabatu labas attiecības ar mums.
Sasietais gūsteknis atkal saka izmisīgi stīvēties, bet limlente apslapēja viņa kliedzienus. Viens no inkvizitoriem pavadīja no zāles visus četnis Florencieša miesassargus. Viņu uzdevums bija gala. Abi parejie inkvizitori pacēla pretojošos nodēvēju un iesvieda zarka.
Ielūkojies šķirsta, Vincenti saprata, ko pauž Florencieša skatiens. Viņš, protams, bija nodevis Padomi, taču šadi bija rīkojies, paklausot Vincenti, nevis līdzdalībnieku norādījumiem. Vincenti pats bija mainījis uzdevumu, un Florencietis ieradas uz nopratinašanu tikai tāpēc, ka Vincenti bija viņam slepeni iegalvojis, ka nav par ko uztraukties. Ta bus tikai komēdija. Nebaidies. Spele līdzi. Pēc stundas viss bus gala.
Resnis? atkartoja Vincenti. Arrivederci.
Un viņš aizcirta vaku.
3 KOPENHĀGENĀ
Malone vēroja, ka liesmas, plūstot lejup pa kāpnēm, apstajas, nesasniedzot pirmo stāvu, izskatijas, ka talak tas vairs nevirzīsies. Viņš stāvēja pie loga un mekleja kādu priekšmetu, ar ko izsist stiklu. Vienīgie krēsli, ko viņš pamanīja, atradas parak tuvu liesmām. Otra ierīce turpinaja braukāt apkārt, smidzinot aerosolu. Malone neuzdrošinājās kusteties. Varēja, protams, novilkt drēbes, bet mati un ada tāpat smirdēja pēc ķimikālijas.
Viņš saravas, izdzirdot trīs klauvējienus pie loga.
Apcirties apkārt, viņš aiz stikla ieraudzīja pazīstamu seju.
Kasiopeju Vitu.
Ko viņa te mekleja? Viņa skatiens droši vien pauda izbrīnu, bet gudrot nebija laika, tāpēc viņš iekliedzas: Man jātiek ara!
Sieviete noradīja uz durvīm.
Viņš saaķeja pirkstus, radot, ka tas ir aizslēgtas.
Viņa pamaja, liekot Malonem atkapties.
taja bridi no klīstoša aparata apakšas pašķīda dzirksteles. Viņš pieskreja un ar kājas spērienu apgāza to otrādi. Apakšpusē viņš pamanīja ritenišus un mehānismus.
Viņš sadzirdēja blīkšķi, tad vēl vienu, un saprata, ko dara Kasiopeja.
Šauj loga.
Tad viņš pamanīja kaut ko līdz šim neieverotu. Uz muzeja vitrīnām bija novietoti aizlīmēti plastmasas maisiņi ar bezkrāsainu šķidrumu.
Logs ieplaisaja.
Izvēles nebija.
Riskējot tuvoties liesmām, viņš paķēra vienu no iepriekš pamanītajiem krēsliem un svieda to sašautaja loga. Stikls saplīsa, un krēsls piezemējās ārā uz ielas.
Apgāztā ierīce atkal nostājās uz riteņiem.
Kada dzirkstele uzliesmoja, un apakšstava telpu apņēma zilganas liesmas, izplatoties visos virzienos, arī tieši pretī Malonem.
Viņš metās bēgt un izlēca pa izsisto logu, piezemējoties uz. kājām.
Turpat līdzas stāvēja Kasiopeja.
Viņš sajuta gaisa spiediena maiņu, logam saplistot. Par ugunsgrēkiem viņš šo to zinaja. Pašlaik liesmas bija saņēmušas svaiga skabckļa lādiņu. Uz tam iedarbojās spiediena maiņa. Ugunsdzēsēji to sauc par liesmu pārsviešanos.
Un vēl tie plastmasas maisiņi uz vitrīnām.
Viņš nojauta, kas tajos iepildīts.
Satvēris Kasiopejas roku, viņš rava sievieti sev līdzi pari ielai.
Ko tu dari? viņa jautāja.
kaiks izpeldēties.
Kad viņi lēca ūdeni pari ķieģeļu apmalei, pa muzeja logu izspraga uguns lavīna.
4 SAMARKANDA CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJA 5:45
Premjerministre Irina Zovastina noglaudīja zirgu un sagatavojas spēlei. Viņai patika spēlēt pirms saullēkta, agra rīta blavaja gaisma, kad laukuma zaļi klāja rasa. Viņai patika arī izslavētie, spēcīgie t'erganas erzeļi, kurus jau pirms gadu tūkstošiem mainīja ķiniešiem pret zīdu. Viņas staļļos bija vairak neka simt šadu zirgu, ko audzēja gan prieka pec, gan politiskiem merķiem.
Vai parejie jātnieki ir gatavi? viņa jautāja.
-Ja, ministres kundze. Viņi gaida jūs laukuma.
Viņai mugura bija garš kaftans čapun un adas jaka ar nošuvem, kājas gari adas zabaki. Uz īsajiem, sudrabaini blondajiem matiem bija vilkādās cepure, pašūta no lepnas mednieces pašas nošauta zvēra adas. Nu tad neliksim viņiem gaidīt.
Viņa iesēdās seglos.
Kopa ar šo zirgu viņa jau daudzreiz bija uzvarējusi buzkaši. Tā bija sena spēle, ko savulaik stepes spēlējuši ļaudis, kas pavadīja seglos visu mūžu. Ta reiz patikusi arī pašam Čingizhanam. Agrāk sievietēm nebija atļauts pat skatīties, kur nu vēl piedalīties.