Выбрать главу

Bet viņa bija mainījusi šo likumu.

Garkajainais zirgs ar platajam krūtīm saspringa, kad Irina pie­skaras ta kaklam. Pacietību, Bucefal.

Viņa bija devusi vardu šim zirgam par godu tam, kurš savu­laik nesa uz savas muguras Aleksandru lielo Āzijas karagajiena, no vienas kaujas cita. Taču huzkači zirgi bija īpaši. Pirms spē­lēs gaitu uzsakšanas tie gadiem ilgas apmacibas tika radinati pie spēles haosa. Turklāt tos baroja ne tikai ar aužam un miežiem, bet arī ar olam un sviestu. pēc pienācīgās nobarošanas dzīvnieks ar visiem segliem un iemauktiem nedeļām ilgi stāvēja saule, ne­vis, lai sadedzinātu lieko svaru, bet lai iemācītu pacietību. Tad zirgus cieši kopa apmācīja rikšošanas sacīkstes. Agresivitāte ne­tika apkarota, bet gan pakļauta disciplīnai, lai zirgs un jātnieks kļutu par vienotu veselumu.

Vai esat gatava? jautāja zirgu puisis. Viņš bija tadžiks, dzi­mis austrumu kalnos, bet tagad jau gandrīz desmit gadus kalpo­ja lrinai. Viņš vienīgais drīkstēja palīdzēt ministres kundzei sa­gatavoties spēlei.

Viņa papliķeja sev pa krūtīm. Domāju, ka esmu pietiekami nodrošinājusies.

Ar kažokādu oderēta adas jaka cieši piegūla augumam, tāpat arī adas bikses. Viņas druknais augums neizcēlās ar īpašu sie­višķību, un tas bija labi. Roku un kaju specigie muskuļi bija cītī­gu treniņu un stingras dietas rezultāts. Platā seja ar raupjajiem vaibstiem liecinaja par mongoļu izcelsmi, tāpat ka dziļi novieto­tas bruņas acis, ko viņa mantojusi no mātes, kuras senči bija nā­kuši no talajiem ziemeļiem. Ilggadīga stingra pašdisciplīnā viņa bija iemācījusies uzmanīgi klausīties un maz runāt. Viņa bija enerģijas pārpilnā.

Daudzi nēticēja, ka ir iespējams izveidot Āzijas Federāciju, bet viņa pieradīja pretējo. Kazahstana, Uzbekistana, Kirgizstana, Karakalpakija, Tadžikistana un Turkmenistana vairs nepastāvēja. Pirms piecpadsmit gadiem šis bijušas Padomju Savienības repub­likas, īsu bridi izmēģinājušās neatkarību, apvienojas, izveidojot jauno Centralazijas Federāciju. Deviņarpus miljoni kvadrātkilo­metru, sešdesmit miljoni iedzīvotāju, milzīga teritorija, kas platī­bas, veriena un resursu ziņa var sacensties ar Ziemeļameriku un Eiropu. Viņas sapnis. Tagad piepildījies.

Esiet uzmanīga, ministres kundze. Viņi grib jūs uzvarēt.

Viņa pasmaidīja. Tad viņiem bus krietni japacenšas.

Abi sarunajas krieviski, lai gan Federācijas oficiālās valodas vienlīdzīgi bija dari, kazahu, turkmēņu un kirgīzu valoda. Ka kompromiss attiecība uz daudzajiem slavu tautību cilvēkiem krievu valoda vēl joprojām bija "tautu savstarpējas saziņas" valoda.

Staļļa durvis atveras, un Irina raudzījās uz līdzeno lauku, kas pletās vairak neka kilometra garuma. Netālu no laukuma vidus pie seklas bedres pulcējās divdesmit trīs jātnieki. Bedrē bija fa>z kazas kautķermenis bez galvas, kājam un iekšejiem orgāniem, veselu dienu mērcēts auksta ūdeni, lai spētu izturēt gaidamo pārbaudījumu.

Katra laukuma gala slejas svītrains stabs.

Jātnieki virzījās uz priekšu. Čopenos. tādi paši spēlētāji ka viņa. Gatavi spēlei.

Zirgu puisis pasniedza Irinai patagu. Senajos gadsimtos adas siksnu gala bija iesietas svina bumbas. Tagad patagas bija kļuvu­šas saudzigakas, tomēr tas vēl joprojām lika izmantotas ne tikai zirga paskubināšanai, bet arī uzbrukumam pretiniekiem. Irinas patagu rotaja skaists ziloņkaula rokturis.

Viņa ertak iekārtojās seglos.

Saule bija tikko parādījusies austrumpuse vīrs mežu galotnēm. Viņas pilī kādreiz dzīvoja hani, kuri valdīja šaja reģiona līdz de­viņpadsmitā gadsimta beigām, kad to iekaroja krievi. Trīsdesmit istabas, pilnas ar uzbeku mebelem un Austrumu porcelāna trau­kiem. Tagadējās staļļa telpas savulaik bija hanu harēms. Paldies dieviem, ka tie laiki ir beigušies.

Viņa dziļi ieelpoja smaržīgo agra rīta gaisu.

Labu veiksmi, novēlēja zirgu puisis.

Viņa pateicas ar galvas mājienu un sagatavojas doties lauku­ma.

Tomēr kāda doma nelika mieru.

Kas notiek Dānija?

5 KOPENHĀGENĀ

Viktors Tomass stāvēja ena, kanāla otra krasta, un vēroja, ka deg C.rieķu un romiešu kulturas muzejs. Viņš pagriežas pret savu pārinieku, un rūgta patiesība bija skaidra bez. vārdiem.

Sarežģījumi.

Rafaels bija uzbrucis neaicinatajam viesim, apdullinājis to un ievilcis muzeja. Pēc viņu slepenas ienākšanas ārdurvis nezin kā­pēc bija palikušas pusvirus, un viņš no otra slava kāpņu lauku­miņa bija pamanījis tuvojamies kādu enu. Rafaels, kurš darbojas pirmaja stava, uzreiz paslepas. Viņam vajadzēja likai nogaidīt, lai saprastu, ko atnacejs gatavojas darīt. Taču viņš ierava svešinieku muzeja un iegaza tam pa galvu ar kādu skulpturu.

Sieviete, ieminejas Rafaels. Viņa gaidīja ar ieroci. Tas neko labu nesola.

Viktors piekrita. Sievietei bija gari, tumši mati, mugura cieši pie­guļošs tērps. Kad eka aizdegas, viņa iznaca no šķērsielas un no­stājās kanāla mala. Kad vīrietis paradijas loga, viņa izņēma pis­toli un sašava stiklu.

Vīrietis arī bija bīstams.

Gaišiem matiem, gara auguma, spēcīgs. Viņš iesvieda loga stikla krēslu un pēc tam izlēca ārā pārsteidzoši veikli, it ka jau agrak būtu to darījis. Tad uzreiz paķēra sievieti aiz rokas, un abi iemetas kanāla.

Tūlīt pēc tam ieradas ugunsdzēsēji, abi peldetaji izlīda no ūdens un ietinas segas. "Bruņurupuči", protams, bija izpildījuši savu uzdevumu. Rafaels bija šadi iesaucis lodājošās ierīces, jo tas daudzējadā ziņa atgadinaja šos dzīvniekus un pat spēja patstavigi apgriezties, ja tika apgaztas. Par laimi, nekādās atliekas no tam nepaliks. Ierīces bija izgatavotas no degoša materiala, kas lielaja karstuma iztvaikoja. Tiesa gan, izmekletāji ātri vien sapratis, ka notikusi ļaunpratiga dedzināšana, bet nebūs atrodami nekādi pierādījumi, ka noziegums pastradats.

Taču vīrietis bija palicis dzīvs.

Vai viņš sagadas nepatikšanas? jaulaja Rafaels.

Viktors turpinaja verot, ka ugunsdzēsēji cinas ar liesmām. Vī­rietis un sieviete, joprojām ietinušies segas, sēdēja uz ķieģeļu ap­males.

Viņi šķila sava starpa pazīstami.

Tas viņam vēl vairak darīja raizes.

Tāpēc viņš atklati atbildēja uz. Rafaela jautājumu.

Bez šaubam.

Malone bija atguvies no šoka. Kasiopeja sēdēja viņam blakus, ievistijusies sega. No muzeja bija palikuši tikai kailu sienu frag­menti. Veca eka bija nodegusi atri. Ugunsdzēsēji turpinaja darbo­ties, cenzdamies ierobežot liesmu postošo iedarbību. Pagaidam uguns nebija skārusi nevienu no blakus esošajam ekam.

Naksnīgo gaisu pildīja sodrēju dvaka, kam piejaucas cita rugteni salda, līdzīga tai, ko viņš juta, ieslodzīts muzeja. Dūmu blāķi joprojām ceļas augšup, aizsedzot spožas zvaigznes. Jau otr­reiz pie viņiem smagā gaita pienaca drukns vīrs netīri dzeltena ugunsdzēsēju tērpā. Viens no to priekšniekiem. Pilsētas policists jau bija uzklausījis Malones un Kasiopejas liecību.

Ka jau jūs teicat par smidzinātājiem, priekšnieks dāņu va­loda ierunājās. Musu ūdens to it ka vēl vairak uzkurinaja.

Un ka jūs beidzot to savaldīja!? apjautājas Malone.

Kad cisterna bija tukša, mēs iemercam šļūtenes kanāla un suknejam tieši no turienes. Tas līdzēja.

Sālsūdens? Visi Kopenhāgenas kanāli ir savienoti ar juru.

Ugunsdzēsēju priekšnieks pamaja ar galvu. Noslapeja ka

nieku.

Vai eka kaut ko atradat? Malone gribēja zināt.

Nekādās ierīces, par kadam jūs stāstījāt policistam. Bet tur bija tads karstums, ka izkusa pat marmora statujas. Priekšnieks parlaida plaukstu par mitrajiem matiem. Ļoti jaudīga degviela. Mums vajadzēs jūsu drēbes. Ta varbūt bus vienīga iespēja noteikt degvielas sastavu.