— Biju to galīgi aizmirsusi.
— Pirms četrām dienām, — viņš klusi atkārtoja.
Viņi abi nekustēdamies gulēja tumšajā istabā.
— Ar labu nakti, — viņa sacīja.
Viņš dzirdēja vieglu čaboņu. Mildreda kaut ko taustīja, meklēja. «Gliemežnīca», viņas rokas bīdīta, kā kukainis rāpačoja pa spilvenu. Un atkal jau atradās viņas ausī, kur dūca tālāk.
Montegs klausījās, kā viņa sieva dungo tai līdz.
Aiz loga pazibēja kāda ēna. Rudens vējš iekaucās un atkal noklusa. Bet šai klusumā bija dzirdama kāda skaņa. Šķita, ka aiz loga kāds elstu. Tad pāri mauriņam aizvirpuļoja tāda kā milzīga rudens lapa, tālumā izgaisa zaļgana, fosforescējoša dūmu strūkla.
«Suns,» Montegs nodomāja. «Tas šonakt ir vaļā. Tas ložņā ap māju. Ja atvērtu logu …»
Logu viņš tonakt neatvēra.
No rīta viņam bija drudzis.
— Nevar būt, ka tu esi slims, — Mildreda sacīja.
Viņš aizvēra kaistošās acis.
— Slims, jā.
— Bet vakarnakt tu biji vesels.
— Nē, es nebiju vesels. — Viņš dzirdēja, kā viesistabā auro «radinieki».
Mildreda pienāca pie Montega gultas un pētoši raudzījās viņā. Viņš, pat neatdarījis plakstus, skaidri redzēja viņu sev lidzās — no diētas izkaltušu kā buti, ar taukaini blāvu ādas krāsu, viegli lūstošiem, pārba- linātiem salmu krāsas matiem, nespodram, kā ar ka- taraktu pārvilktām acīm, krāsotām, pikti uzmestām lūpām. Citādu viņš viņu neatcerējās.
— Iedod man aspirīnu ar ūdeni.
— Laiks celties augšā, — viņa sacīja. — Ir jau pusdiena. Tu tāpat esi nogulējis piecas stundas ilgāk nekā parasti.
— Izslēdz, lūdzu, televīzijas istabu, — viņš teica.
— Tie ir mani «radinieki».
— Bet ja slims cilvēks tevi lūdz?
— Es nogriezīšu klusāk.
Viņa aizgāja un, nepielikusi slēdzim ne pirksta, atkal ienāca guļamistabā.
— Vai nu ir labāk?
— Paldies.
— Tā ir mana iemīļotā programma, — viņa piemetināja.
— Bet aspirīns?
— Līdz šim tu nekad neesi bijis slims. — Viņa atkal aizgāja.
— Jā, bet nu esmu. Šovakar uz darbu es neiešu. Piezvani Bītijam.
— Pagājušo nakti tu dīvaini uzvedies. — Viņa nāca atpakaļ dungodama.
— Kur tad aspirīns? — Montegs jautāja, skatoties uz viņas atnesto ūdens glāzi.
— Ā-al — Viņa gāja vēlreiz uz vannas istabu. — Vai kaut kas atgadījās?
— Bija viens izsaukums, vairāk nekas.
— Es lieliski pavadīju vakaru, — viņa no vannas istabas teica.
— Ko tu darīji?
— Skatījos pārraidi.
— Ko rādīja?
— Programmu.
— Kādu?
— Ļoti labu.
— Kas piedalījās?
— Nu, tu jau zini — parastā trupa.
«Parastā trupa, parastā trupa, parastā trupa …» Viņš spieda plaukstas pie sāpošajām acīm, un pēkšņi no petrolejas smakas viņam kļuva nelabi.
Mildreda atgriezās dungodama.
— Kas tad tas? — viņa pārsteigta izsaucās.
Viņš apjucis raudzījās grīdā. — Vakar mēs kopā ar grāmatām sadedzinājām kādu sievieti.
— Labi, ka paklājs ir izmazgājams. — Viņa atnesa lupatu un sāka slaucīt grīdu. — Es vakar vakarā biju pie Helēnas.
— Vai tad pārraides nevar skatīties mājās?
— Var jau, bet man patīk iet ciemos.
Viņa aizgāja uz televīzijas istabu. Viņš dzirdēja, ka viņa dzied.
— Mildred! — viņš sauca.
Viņa nāca atpakaļ, trallinādama un viegli sizdama knipjus.
— Tu nemaz nejautā, kas vakar notika.
— Kas tad? — viņa vaicāja.
— Mēs sadedzinājām tūkstoš grāmatu. Mēs sadedzinājām sievieti.
— Nu, un tad?
Televīzijas istabā bija tāds troksnis, ka šķita, tur tūliņ pat sabruks sienas.
— Mēs sadedzinājām Danti un Sviftu, un Marku Aurēliju.
— Vai viņš bija eiropietis?
— Laikam gan.
— Radikālis?
— Neesmu lasījis viņa darbus.
— Skaidrs, ka radikālis. — Mildreda knibinājās ap tālruni. — To tu neceri, ka es zvanīšu kapteinim Bīti- jam.
— Tev jāzvana!
— Nekliedz!
— Es nekliedzu. — Viņš acumirklī pietrūkās sēdus, gluži piesarcis, drebot aiz dusmām. Televīzijas istaba karstumā dārdēja. — Pats es nevaru piezvanīt viņam. Nevaru pateikt, ka esmu slims.
— KadēJ?
«Tadeļ, ka baidos,» viņš nodomaja. «Es esmu ka bērns, kurš izliekas slims, un baidos zvanīt, jo labi zinu, ka pēc brīža saruna nobeigsies šādi: «Jā, kap- tein, es jau jūtos labāk. Desmitos vakarā būšu darbā.»»
— Tu nemaz neesi slims, — Mildreda sacīja.
Montegs atkrita atpakaļ gultā. Viņš pabāza roku
zem spilvena. Paslēptā grāmata vēl bija tur.
— Mildred, vai zini… saki, kā būtu, ja es uz laiku pamestu darbu?
— Ko? Pamest darbu? Pēc tik daudziem gadiem? Un tikai tādēļ, ka kāda tur sieviete ar savām grāmatām …
— Millij, ja tu būtu viņu redzējusi!
— Man viņa bijusi nebijusi. Kādēļ turēja mājās grāmatas? Pati vainīga, kādēļ nepadomāja? Es viņu ienīstu. Viņa tev galīgi sajaukusi prātu. Tā vien skaties, ka mēs būsim ārā uz ielas — bez mājas, bez darba, bez nekā.
— Tu tur nebiji, tu to neredzēji, — viņš iebilda. — Šais grāmatās noteikti kaut kas ir iekšā, kaut kas tāds, ko mēs nespējam saprast, kas viņai lika paliki degošā mājā. Tajās noteikti kaut kam ir jābūt. Tāpat vien cilvēks neiet nāvē.
— Viņa bija gluži vienkārši nenormāla.
— Viņa bija normālāka par tevi un mani, un mēs viņu sadedzinājām.
— Drīz vien tu visu to aizmirsīsi.
— Nē, savu mūžu to neaizmirsīšu. Vai tu esi redzējusi nodegušu māju? Tā gruzd ilgu laiku. Bet manī tas gruzdēs visu mūžu. Ak dievs! Cauru nakti es centos visu to apslāpēt, izdzēst no atmiņas, taču velti. Es gandrīz vai zaudēju prātul
— Par to tev bija jādomā agrāk, pirms tu kļuvi par dedzinātāju.
— Jādomā! — viņš iesaucās. — Vai tad man bija izvēle? Mans vectēvs un tēvs bija dedzinātāji. Pat miegā es gāju viņu iemīto ceļu.
Televīzijas istabā skanēja deju mūzika.
— Tev taču šodien ir dienas maiņa! — Mildreda iesaucās. — Un bija jābūt jau darbā. Tikai nupat es atcerējos.
— Nav runa par šīs sievietes nāvi vien, — Montegs turpināja. — Pagājušo nakti es domāju par to, cik petrolejas šais desmit gados esmu izlietojis. Un tāpat par grāmatām. Un pirmo reizi es īsti sapratu, ka aiz katras grāmatas ir bijis cilvēks. Cilvēks domās to izauklējis. Cilvēks veltījis milzum daudz laika, lai to uzrakstītu uz papīra. Kā es līdz šim to nesapratu! — Viņš izkāpa no gultas.
— Vienam otram bijis vajadzīgs varbūt viss mūžs, lai uzrakstītu daļu no tā, ko viņš domājis, jutis un pieredzējis, bet atnāku es, un — švirkt! — dažās minūtēs tas viss pārvēršas pelnos.
— Liec mani mierā, — Mildreda teica. — Es neesmu vainīga.
— Likt tevi mierā? Nu, labi, bet kā lai atstāju mierā pats sevi? Nē, mēs nedrīkstam atstāt sevi mierā. Vajag, lai kaut reizumis mūs kaut kas satrauc. Saki, kad tevi kaut kas ir satraucis? Kaut kas īsti svarīgs, patiesi nozīmīgs?