Tad pēkšņi viņš apklusa, atcerēdamies pagājušo nedēļu un abus blāvos, griestiem pievērstos mēness akmeņus, un sūcējčūsku ar zondējošo aci, un abus vienaldzīgos vīrus ar cigaretēm zobos. Agrāko Mil- dredu vēl kaut kas satrauca, bet šī agrākā bija zudusi, tik dziļi ieslēpta tagadējā, ka starp tām nebija nekā kopīga.
Viņš novērsās.
— Redzi nu, ko tu esi ievārījis, — Mildreda sacīja. — Skaties, kas piebrauca.
— Man viss vienalga.
— «Feniksa» markas mašīna un kāds vīrs melnā jakā ar oranžu čūsku uz piedurknes. Nupat nāk šurp.
— Vai kapteinis Bītijs? — viņš jautāja.
— Jā, kapteinis Bītijs.
Montegs palika nekustīgs stāvam, raugoties salti baltajā sienā sev priekšā.
— Laid viņu iekšā. Pasaki, ka esmu slims.
— Pasaki pats! — Mildreda skraidīja šurpu un turpu, kamēr palika ieplestām acīm, izdzirdot durvju signālu, kas klusi sāka saukt viņas vārdu:
«Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.» Pēc tam viss apklusa.
Montegs paslēpa grāmatu dziļāk zem spilvena, lēni iekāpa atpakaļ gultā un uzvilka segu uz kājām un krūtīm. Pēc brīža Mildreda atvēra durvis, un lieliem soliem, rokas kabatās sabāzis, istabā ienāca kapteinis Bītijs.
— Izslēdziet «radiniekus», — viņš teica, skatīdamies kaut kur sienā.
Šoreiz AAildreda skrēja, cik jaudas. Kliegšana televīzijas istaba apklusa.
Kapteinis Bītijs ar sarkano seju mierīgi apsēdās atpūtas krēslā. Lēnā garā viņš piebāza un aizkūpināja vara kalumiem rotāto pīpi un izpūta lielu dūmu mutuli.
— Tāpat vien atbraucu aplūkot slimnieku, — viņš teica.
— Kā jūs zinājāt, ka esmu slims?
Bītijs pasmaidīja savu parasto smaidu, kas atsedza koši sārtās smaganas un žilbinoši baltos zobus.
— Es visu redzēju. Es zināju, ka uz vienu nakti taisāties uzdot.
Montegs pietrūkās sēdus.
— Labi, vienu nakti atpūtieties! — Bītijs sacīja. Viņš grozīja rokā savas neiztrūkstošās šķiltavas, uz kuru vāciņa bija uzrakstīts GARANTĒ' MILJONS UZLIESMOJUMU, un sāka tās klikšķināt: uzdedza, nodzēsa, uzdedza, nodzēsa, izmeta kādu vārdu, uzdedza, nodzēsa, brīžiem vērodams mazo liesmiņu, brīžiem — gaistošo dūmu strūkliņu.
— Kad būsiet vesels? — viņš noprasīja.
— Rīt. Vai varbūt parīt. Vai nākamās nedēļas sākumā.
Bītijs pakšķināja savu pīpi.
— Šāda indeve agri vai vēlu uznāk katram dedzinātājam. Tad vajag palīdzēt viņam tikt skaidrībā, apgaismot visu — kas īsti un kā. Dedzinātājam jāzina mūsu profesijas vēsture. Jaunajiem agrāk lika to iekalt, bet nu vairs ne. Tas ir ļoti žēl. — Puff. — Tagad to zina vairs vienīgi kapteiņi. — Puff. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu.
Mildreda sēdējā kā uz adatām.
Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
— Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Montegs sēdēja gultā kā sastindzis.
— Un tas, kas masveidīgs, tūliņ kļūst vienkāršāks, — Bītijs runāja tālāk. — Agrāk grāmatas lasīja nedaudzi — šur tur, vienā, otrā, trešajā vietā. Cilvēki varēja atļauties būt dažādi. Toreiz pasaule bija plaša. Bet tad tā kļuva pilna ar acīm un mutēm, un vēderiem. Iedzīvotāju skaits pieauga divas, trīs, četras reizes. Filmas, radiopārraides, žurnālus un grāmatas reducēja līdz zināmam standartam, līdz tādam kā viegli sagremojamam pudiņam, vai jūs to saprotat, Monteg?
— Kā liekas, jā.
Bītijs vēroja gaisā peldošos dūmu gredzenus.
— Mēģiniet iztēloties deviņpadsmitā gadsimta cilvēku. Zirgi, suņi, ekipāžas, lēns dzīves temps. Tad — divdesmitais gadsimts. Temps strauji pieaug. Grāmatas kļūst arvien plānākas. Saīsinājumi. Izvilkumi. Ekstrakti. Ātrāk, tikai ātrāk līdz atrisinājumam!
— Ātrāk, tikai ātrāk. — Mildreda pamāja.
— Klasiķu darbus saīsināja līdz piecpadsmit minūšu garām radiopārraidēm, tad līdz vienai rindkopai, ko var izlasīt divās minūtēs, un beigās līdz desmit divpadsmit rindiņām, tādam kā vārdnīcas kopsavilkumam. Protams, es mazliet pārspīlēju. Vārdnīcas bija domātas izziņām. Bet ļoti daudzu cilvēku zināšanas par Hamletu — jūs, Monteg, varbūt zināt šo nosaukumu, bet misis Montegai gan tas būs svešs —, tātad, daudzu cilvēku zināšanas par Hamletu aprobežojās ar vienu lappusi garu pārstāstu grāmatā, kas apliecināja: «Beidzot jūs varat izlasīt visus klasiķus! Neatpalieciet no saviem kaimiņiem!» Nu, vai jūs saprotat? No bērnistabas uz koledžu un atpakaļ uz bērnistabu — tāds bijis intelektuālās attīstības ceļš pēdējo piecu sešu gadsimtu laikā.
Mildreda piecēlās un sāka staigāt pa istabu, pārvietodama kaut kādus priekšmetus. Bītijs, nelikdamies par viņu ne zinis, tikai runāja tālāk:
— Temps kļūst arvien drudžaināks. Šurpu, turpu, ašāk, ātrāk, augšā, lejā, iekšā, ārā. Ķas, kā, kur? Eh! Bliukt, blaukt! Zviukt, žvaukt! Saīsinājumi! Pārstāsti!
Pārstāstu ekstrakti! Politika? Viena rindkopa, divi teikumi, virsraksts! Pēc mirkļa tas viss jau ir aiz- mirstsl Izdevēji, uzņēmēji, radio darbinieki, grieziet cilvēka prātu tādā ātrumā, lai centrbēdzes spēks izmet no tā visas liekās, nevajadzīgās domas!
Mildreda pienāca pie vīra gultas un sakārtoja segu. Kad viņa pieskārās spilvenam, Montegam salēcās sirds. Viņa parāva viņu aiz pleca, lai izvilktu un uzbu- žinātu spilvenu. Paceļot to, viņa droši vien iekliegtos un izbrīnā ieplestu acis vai gluži vienkārši pastieptu roku un, vientiesīgi noprasot: «Kas tad tas?», paceltu gaisā paslēpto grāmatu.
— Mācību laiks skolās saīsināts, disciplīna zūd, filozofiju, vēsturi, valodas izmet no programmas, angļu valodai un pareizrakstībai veltī arvien mazāk laika, un beigu beigās galīgi pamet tās novārtā. Dzīve ir īsa, cilvēkam vajadzīgs darbs un pēc tam izpriecas, kuru netrūkst. Kādēļ jāmācās vēl kaut kas vairāk kā piespiest pogas, pagriezt slēdžus un raustīt aizbīdņus?
— Ļauj man sakārtot spilvenu, — Mildreda sacīja.
— Nevajag! — Montegs čukstēja.
— Pogas aizstāja rāvējslēdzēji, tā ka pat rītausmā, kad cilvēks ģērbjas, — šai filozofiskajā un tādēļ skumjajā stundā — viņam vairs neatliek ne mirkļa pārdomām.
— Nu, atļauj, — Mildreda neatlaidās.
— Ej prom, — Montegs sacīja.
— Dzīve pārvēršas karuselī, Monteg. Visapkārt auro, kliedz, spiedz un dārd!
— Spiedz un dārd, — Mildreda, raustot spilvenu, atkārtoja.
— Dieva dēļ, liec taču reiz mani mierā, — Montegs pikti izgrūda.
Bītijs izbrīnā iepleta acis.
Mildredas roka zem spilvena sastinga. Viņa sataustīja grāmatas vāku un, pamazām apjēdzot, kas tas ir,
aiz pārsteiguma vai pamira. Tad pavēra lupas un grasījās jautāt…
— Teātrī atstāja vienīgi klaunādi, un istabas iekārtoja stikla sienas, uz kurām kā konfeti, asinis, heress vai soterns zibsnī dažādi krāsu plankumi. Monteg, jums droši vien patīk beisbols, vai ne?
— Beisbols ir lieliska spēle.
Bītiju apņēma tik biezs dūmu mākonis, ka viņš pats vairs nebija saskatāms.