— Kas tad tas? — Mildreda gandrīz vai priecīgi iesaucās. Montegs smagi uzgula viņas rokai. — Kas tas ir?
— Apsēdiesl — Montegs iekliedzās. Mildreda tukšām rokām atlēca atpakaļ. — Mēs gribam parunāt!
It kā nekas nebūtu noticis, Bītijs mierīgi turpināja.
—t Un krokets jums patīk?
— Jā, protams.
— Un golfs?
— Golfs arī ir lieliska spēle.
— Un basketbols?
— Arī.
— Un biljards? Futbols?
— Tās visas ir lieliskas spēles.
— Vairāk, arvien vairāk sporta un izpriecu, lai cilvēks vienmēr atrastos barā un viņam nebūtu laika, kad domāt. Organizējiet un organizējiet, superorgani- zējiet supersportu! Grāmatās vairāk karikatūru. Vairāk filmu. Prātam barības mazāk un mazāk. Urdoša nepacietība. Šosejas pilnas ar cilvēkiem — ātrāk, tikai ātrāk, vienalga uz kurieni. Benzīna bēgļi. Pilsētas pārvēršas moteļos, cilvēki — klaidoņu ordās, kuras kā jūras paisums un bēgums veļas turpu un atpakaļ — šodien nakšņo tur, kur vakar mēs, bet kur aizvakar nakšņojāt jūs.
Mildreda izgāja, skaļi aizcērtot durvis. Televīzijas istabā «krustmātes» sāka smieties par «tēvočiem».
— Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokātus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasie- šus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
— Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
— Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg! Grāmata ir pielādēta šautene. To vajag sadedzināt. Ierocim vajag izņemt lādiņu. Vajag atbruņot cilvēka prātu. Kas zina, kurš būs nākamais grāmatu lasītāja upuris? Varbūt es? Nudien nespēju paciest šo publiku! Un, kad beidzot visas mājas bija ugunsdrošas, ugunsdzēsējus vairs nevajadzēja (vakar jums bija taisnība par uguns dzēšanu). Viņiem tika dots gluži cits uzdevums — būt mūsu miera sargātājiem, atvairīt mūsu bažas — tik dabiskas un saprotamas —, lai citi nebūtu par mums pārāki, būt mūsu oficiālajiem uzraugiem, tiesnešiem un soda izpildītājiem. Tas esat jūs, Monteg, un tas esmu es.
Televīzijas istabas durvis atvērās, un tajās stāvēja Mildreda, skatoties Bītijā un pēc tam Montegā. Uz sienām viņai aiz muguras sprāga zaļas, dzeltenas un oranžas raķetes kara bungu, tamtamu un šķīvju dārdoņas pavadījumā. Viņa pavēra muti un kaut ko teica, bet troksnis pārmāca viņas vārdus.
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
— Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka. Un domājat, ka viņi nav laimīgi? Vai mēs viņiem neliekam mūžīgi steigties, vai nepiedāvājam viņiem izpriecas? Cilvēks taču tādēļ vien dzīvo! Jautrām izpriecām, asām izjūtām. Un šai ziņā — to nu jūs nevarat noliegt — mūsu kultūra paver visplašākās iespējas.
— Jā.
Pēc Mildredas lūpu kustības Montegs saprata, ko viņa, stāvēdama durvīs, saka. Viņš centās neskatīties uz viņu, jo baidījās, ka tad arī Bītijs pagriezīs galvu un nolasīs vārdus viņai no lūpām.
— Krāsainajiem nepatīk Mazais melnais Sambo. Sadedzināt! Baltajiem nepatīk Krusttēva Toma būda. Sadedzināt! Kāds uzrakstījis grāmatu par smēķēšanu un plaušu vēzi. Tabakas fabrikanti ir izmisuši. Sadedzināt šo grāmatu! Mums vajag pilnīgu bezrūpību. Nekādu problēmu. Tās visas — ugunī! Apbedīšana dara mūs nomāktus! Pagānu ieraša, nost arī to! Piecas minūtes pēc nāves cilvēks jau ceļo uz Lielo Dūmeni. Krematorijas apkalpo helikopteri. Desmit minūtes pēc nāves cilvēks ir tikai melnu putekļu šķipsniņa. Nav ko raudāt par mirušajiem. Vajag tos aizmirst. Dedzināt visu iespējamo. Uguns ir gaiša, un uguns ir tīra.
Raķetes uz televīzijas sienām blakus istabā nodzisa. Mildredas lūpas — kā par laimi — pārstāja kustēties. Montegs aizturēja elpu.
— Seit blakus mājā dzīvoja meitene, — viņš lēni iesāka. — Viņas vairs nav, kā liekas — mirusi. Pat lāgā neatceros viņas seju. Bet viņa nebija tāda kā citi. Kā gan … kā gan tas izskaidrojams?
Bītijs pasmaidīja.
— Šur tur jau reizumis gadās kāds savādnieks. Klarisa Maklelāna, vai ne? Sī ģimene mums ir zināma. Mēs to jau labi sen novērojam. Iedzimtība un vide ir dīvaini faktori. Nav viegli tikt vaļā no savādniekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģimenes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cen
šas dot skola. Tieši tādēļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no šūpuļa. Par Maklelāniem mēs saņēmām trauksmes signālus jau tad, kad viņi vēl dzīvoja Čikāgā. Taču grāmatas pie viņiem neatradām. Tēvoča reputācija nav spoža. Nesabiedrisks. Bet meitene bija bumba ar laika degli. Kā liecina skolas raksturojums — atradās pilnīgā ģimenes iespaidā. Viņu interesēja nevis tas, kā viss notiek, bet kādēļ. Tas ir briesmīgi apgrūtinoši. Ja cilvēks sāk jautāt, kāpēc un kādēļ, tas viņam var bēdīgi beigties. Nabaga meitenei labāk, ka viņa ir mirusi.
— Jā, mirusi.
— Laimīgā kārtā tādi kā viņa sastopami diezgan reti. Mēs viņus parasti nokniebjam pumpurā. Māju nevar uzcelt bez naglām un dēļiem. Ja negribi, ka to uzceļ, noslēp naglas un dēļus. Ja negribi, ka cilvēku uztrauc politika, nerādi viņam tās abas puses. Rādi vienu vai, vislabāk, — nevienu. Liec viņam aizmirst, ka uz zemes ir karš. Ja valdība ir slikta, nestabila, ja uzliek nesamērīgus nodokļus, tā vēl nav necik liela nelaime. Lai tikai cilvēki neuztraucas. Bezrūpība, Monteg, ir galvenais. Rīkojiet cilvēkiem kaut kādus konkursus — lieciet atminēt populāru dziesmu tekstus vai galvaspilsētu nosaukumus vai pateikt, cik graudu ievākts Aiovas štatā pagājušajā gadā. Piebāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nelabumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitis, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā. Un viņi jutīsies laimīgi, jo šie skaitļi būs nemainīgi. Tikai nedodiet viņiem tik bīstamu vielu kā filozofiju vai socioloģiju. Sāks vēl izdarīt secinājumus! Tas noved pie melanholijas. Mūsu dienās katrs, kas var atļauties iekārtot televīzijas sienas — un to var lielais vairums cilvēku —, ir daudz laimīgāks nekā tas, kurš cenšas pētīt, aptvert, izzināt Visumu, jo to nevar ne aptvert, jie izzināt, neizjūtot savu niecību un vientulību. Es zinu, es esmu mēģinājis. Pie velna to visu! Mums vajag izpriecas, akrobātus, burvju māksliniekus, drosminiekus, reaktīvās automašīnas, gaisa motociklus, pornogrāfiju un narkotiku, visu to, kas rada automātiskus refleksus. Ja luga ir slikta, filma — bezsaturīga, komēdija — tukša, dodiet man dārdošu mūziku! Man šķitīs, ka es reaģēju uz lugu, lai gan tā būs tikai reakcija uz vibrāciju. Bet man tas gluži vienalga. Lai tikai izdrebina līdz kaulam.