Bītijs piecēlās.
— Bet nu man jāiet. Lekcija beigusies. Ceru, ka jums šis tas kļuvis skaidrāks. Galvenais, Monteg, neaizmirstiet, ka mēs esam Laimes sargi, Diksi zēni — jūs, es un pārējie mūsu vīri. Mēs sargājam cilvēci no tās ļaužu saujiņas, kas ar savām pretrunīgajām idejām un teorijām grib visus padarīt nelaimīgus. Mēs esam sargi uz aizsargvaļņa. Turieties, Monteg! Nedrīkst pieļaut, ka pasaule noslīkst melanholijā un drūmā filozofijā. Mēs ļoti ceram uz jums. Jūs, liekas, pats nemaz neapzināties, cik ļoti jūs, cik ļoti mēs visi esam vajadzīgi laimīgajai mūsdienu pasaulei.
Bītijs paspieda Montega roku, kura bez spēka atkrita atpakaļ. Montegs vēl arvien sēdēja gultā, it kā māja grūtu viņam uz galvas un viņš nespētu pakustēties. Mildredas durvīs vairs nebija.
— Jā, un vēl kas, — Bītijs atsāka. — Vismaz reizi katru dedzinātāju pārņem ziņkāre. Kas īsti šais grā- mātās rakstīts? Tik briesmīga ziņkāre, ka nav spēka pretoties. Tad nu, Monteg, varat man ticēt, — savā laikā esmu daudz lasījis, lai izpētītu, kas tur ir iekšā, un es jums teikšu — tur nav it nekā\ It nekā tāda, kam varētu ticēt vai ko varētu mācīt citiem. Beletris- tika ir tikai fikcija, tīrā izdoma, vairāk nekas. Bet
pārējā literatūra ir vēl jaunāka: viens zinātnieks nosauc otru par idiotu, viens filozofs cenšas pārkliegt otru. Visi kaut kur drāžas un skrien, grib izdzēst zvaigznes, izdzēst sauli. Ja palasa, tīri vai galva sāk griezties.
— Bet ja nu … bet ja nu dedzinātājs nejauši pārnes kādu grāmatu mājās? — Montegs neviļus nodre- binājās. Atvērtās durvis raudzījās viņā kā milzīga tukša acs.
— Tur nav ko brīnīties. Tā ir tikai ziņkāre, — Bītijs noteica. — To mēs neņemam galvā. Ļaujam vienu diennakti grāmatu paturēt. Ja pēc tam viņš to nesadedzina, tad mēs to izdarām viņa vietā.
— Jā, es saprotu, — Montega mute bija sausa.
— Labi, Monteg. Nu, kā tad būs? Vai nāksiet vakarā uz nakts maiņu?
— Skaidri vēl nezinu, — Montegs sacīja.
— Kā tā? — Bītija sejā parādījas izbrīns.
Montegs aizvēra acis. — Varbūt aiziešu. Tad jau
redzēs.
— Ļoti žēl, ja jūs šovakar nebūtu, — Bītijs sacīja, domīgi iebāzdams pīpi kabatā.
«Nekad vairs neiešu,» Montegs klusībā domāja.
— Nu tad — jo drīzu izveseļošanos, — Bītijs noteica. Un pagriezās un atstāja istabu.
Montegs pa logu noskatījās, kā Bītijs aizbrauca savā spīdīgajā liesmu krāsas automašīnā ar ogļu melnajām riepām.
Aiz loga bija redzama iela un mājas bez lieveņiem. Kā īsti Klarisa viņam reiz teica? «Māju priekšā lieveņu arī vairs nav. Tēvocis stāsta, ka agrāk bijuši. Un vakaros cilvēki tur sēdējuši un sarunājušies vai klusējuši, šūpodamies savos šūpuļkrēslos. Gluži vienkārši sēdējuši un domājuši. Tad arhitekti lieveņus iznīcinājuši, tādēļ ka tie bojājot fasādi. Bet tēvocis
saka, īstais iemesls bijis cits, proti, lai cilvēki nesēdētu un šūpodamies nesarunātos. Tas esot bijis pret- sabiedriski. Cilvēki pārāk daudz runājuši. Un viņiem bijis laiks domāt. Tādēļ lieveņi iznīcināti. Un dārzi arī. Pie mājām gandrīz nekur vairs nav dārzu, kuros varētu pasēdēt. Un šūpuļkrēsli? Arī to vairs nav. Tie bija pārāk ērti. Vajag, lai cilvēki drāztos un joņotu. Tēvocis saka … un tēvocis saka … un tēvocis …» Viņas balss izgaisa.
Montegs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz sievu, kura sēdēja televīzijas istabas vidū un sarunājās ar diktoru. «Misis Montega,» tas teica un kaut ko piebilda. «Misis Montega …» tas kaut ko stāstīja. Uzrunājot nepazīstamo auditoriju, diktors ieturēja nelielu pauzi, un tai brīdī īpašs mehānisms, kas Montegam bija maksājis simts dolārus, automātiski izteica viņa sievas vārdu, kamēr otra palīgierīce pieskaņoja tam diktora lūpu kustības. Diktors bija mājas draugs, tuvs paziņa. «Misis Montega, tagad paskatieties, lūdzu, šeit.»
Mildreda pagrieza galvu, kaut gan acīm redzami neklausījās.
— Ja es šovakar neeju uz darbu, varbūt varu neiet vispār nekad, — Montegs sacīja.
— Bet tu taču iesi, vai ne? — Mildreda jautāja.
— To es vēl nezinu. Šobrīd man ir tik briesmīga sajūta, ka gribas visu sist un lauzt.
— Sēdies mašīnā.
— Nē, paldies.
— Atslēgas ir uz naktsgaldiņa. Kad man uznāk melnie, es sēžos mašīnā un laižu tā, ka zib vien gar acīm. Ja uzspiež līdz deviņdesmit piecām jūdzēm stundā, tad viss atkal kārtībā. Reizēm es braukāju cauru nakti, bet tu neko nenojaut. Laukos ir gluži
interesanti. Reizēm var nobraukt trušus, reizēm suņus. Ej, sēdies mašīnā!
— Nē, šoreiz es nekur nebraukšu. Negribu zaudēt šo dīvaino noskaņu. Manī kaut kas vārās un kaist. Kas tas ir, to es nevaru pateikt. Es esmu tik briesmīgi nelaimīgs. Mani pārņēmis neizprotams niknums. Man šķiet, ka es milstu. Ka pieņemos svarā. Ka manī kaut kas krājas un aug. Es jūtu, ka pat varētu sākt lasīt grāmatas.
— Tad taču tevi var ielikt cietumā! — Mildreda raudzījās viņā tā, it kā viņš atrastos aiz stikla sienas.
Montegs sāka ģērbties, nervozi staigājot pa guļamistabu.
— Lai liek. Varbūt tas būtu vispareizākais. Pirms neesmu vēl kādu sakropļojis. Vai tu zini, vai dzirdēji, ko Bītijs teica? Viņam uz visu ir gatavas atbildes. * Un viņam taisnība. Ir svarīgi, lai mēs būtu laimīgi. Jautrība — tas, lūk, ir galvenais. Un tomēr es, klausoties viņā, domāju: nē, es neesmu laimīgs, es neesmu laimīgs.
— Bet es esmu laimīga. — Mildreda smaidīja pār visu seju. — Un ar to lepojos!
— Man kaut kas jādara, — Montegs sacīja. — Nezinu, kas, bet kaut kas ļoti svarīgs.
— Apnicis klausīties visas šīs blēņas, — Mildreda noteica un atkal pievērsās diktoram.
Montegs pagrieza televīzijas sienu slēdzi, un diktors apklusa.
— Millij! — viņš iesāka. Tad brīdi klusēja. — šī māja ir tiklab tava kā mana. Un tādēļ es jūtu, ka man tev kas jāsaka. Tas bija jāpasaka jau agrāk, taču es baidījos atzīties pat sev. Tagad gribu tev parādīt, ko veselu gadu esmu te slēpis. To visu es savācu mazpa- mazām, paslepšus, zagšus, pats nezinu — kādēļ, bet tā nu es darīju un tev neko neteicu.