Montegs domīgi paņēma krēslu, aiznesa un nolika gaitenī pie durvīm, uzkāpa uz tā un brīdi palika stāvot kā statuja uz pjedestāla, kamēr Mildreda paceltu galvu gaidoši raudzījās viņā. Tad viņš pastiepās un atvilka ventilācijas režģi, un, dziļi iebāzis roku cata- rulē, atbīdīja metala plāksni, un izvilka grāmatu. Pat nepaskatījies uz to, viņš nometa grāmatu zemē. Pēc tam pasniedzās vēlreiz, izvilka divas grāmatas un nometa arī tās abas uz grīdas. Tad sāka mest zemē citu pēc citas — lielas, mazas, dzeltenas, sarkanas, zaļas. Kad viņš beidza, pie Mildredas kājām gulēja vismaz pārdesmit grāmatu.
— Piedod, — viņš teica. — Es tās savācu neapzināti. Bet nu mēs abi esam tur iejaukti.
Mildreda atsprāga atpakaļ, it kā pēkšņi no grīdas apakšas būtu izlīdis vesels bars žurku. Viņš dzirdēja viņas satraukto elpu, redzēja bālo seju un bailēs ieplestās acis. «Gaj!» viņa iesaucās vienu, divas, trīs reizes. Tad ievaidēdamās klupa pie grāmatām, paķēra vienu un metās uz virtuvi, lai to sadedzinātu.
Montegs nogrāba viņu aiz rokas. Viņa spiedza un skrāpējās, cenzdamās izrauties.
— Nē, Millij! Pagaidi! Klausies, vai dzirdi? Tu nezini… Pagaidi taču! — Viņš iesita viņai pa seju, sakampa viņu un sapurināja.
— Gaj! — viņa vēlreiz iekliedzās un sāka raudāt.
— Millij! — viņš sauca. — Uzklausi mani! Dod man mirklīti laika, vai dzirdi? Tur vairs tikpat nekas nav līdzams. Nevar tās tūliņ sadedzināt. Es gribu tajās ieskatīties, kaut vienu reizi ieskatīties. Ja kapteinim būs bijusi taisnība, mēs abi kopā tās sadedzināsim, tici man — noteikti sadedzināsim. Tev man jāpalīdz, Millij! — Piespiedis Mildredu sev cieši klāt, viņš raudzījās viņas sejā, kuru turēja pavērstu augšup. Viņš, tajā raugoties, meklēja sevi, kā arī atbildi uz to, ko darīt.
— Vai nu mums tas patīk vai ne, tagad mēs abi esam tur iejaukti. Nekad neesmu tev neko lūdzis, bet tagad lūdzu, pat ļoti lūdzu! Beidzot mums jātiek kaut kādā skaidrība par to, kādēļ viss tā ir sarežģījies, — par tevi un tavām miega zāļu tabletēm, par automašīnu, par mani un manu darbu. Millij, mēs ejam uz bezdibeni. Pie joda! — es negribu nolauzt sev kaklu! Mums nebūs viegli. Mēs nezinām, ar ko vispār sākt, bet mēģināsim visu pārlikt un apsvērt, mēģināsim viens otram palīdzēt. Es pat nespēju izsacīt vārdos, cik ļoti tu esi man vajadzīga. Ja tu mani kaut mazliet inīli, tad pacieties vienu dienu vai divas — tas ir vienīgais, ko es tev lūdzu! — un tad viss būs pāri. Es tev apsolu, es tev to zvēru! Bet, ja šais grāmatās kaut kas ir iekšā, kaut graudiņš saprāta visā šai haosā, varbūt mēs varam nodot to tālāk.
Mildreda vairs nepretojās, un viņš palaida viņu vaļā. Viņa atslīga pret sienu, nošļuka zemē un palika sēžam, blenžot uz grāmatām. Kad vienai pieskārās viņas kāja, viņa to aši atvilka atpakaļ.
— Vakar šī sieviete… Millij, tu nezini, tu neredzēji viņas seju. Un Klarisa … Tu neesi runājusi ar viņu. Bet es esmu. Un tadi kā Bītijs baidās no viņas. Vai tas nav savādi? Nē, nu patiešām! Kādēļ no tādiem kā viņa jābaidās? Vakar dežūras laikā, kad salīdzināju viņu ar mūsu vīriem, es pēkšņi sapratu, ka tos visus ienīstu un ka ienīstu arī pats sevi. Un nodomāju, ka pareizāk būtu, ja sadedzinātu pašus dedzinātājus.
— Gaj!
Durvju automats klusi ierunājās: «Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.»
Klusums.
Viņi abi raudzījās te uz durvīm, te uz grāmatu kaudzi priekšā.
— Bītijs! — Mildreda ievaidējās.
— Tas nevar būt viņš.
— Atgriezies atpakaļ! — viņa čukstēja.
«… pie jums kāds atnācis… pie jums kāds atnācis …» durvju balss skandēja tālāk.
— Mēs neatvērsim.
Montegs atbalstījās pret sienu un lēni noslīga zemē uz ceļgaliem, un drebošām rokām sāka grābt grāmatas citu pēc citas kā negudrs. Viņš gribēja iegrūst tās atpakaļ aiz ventilācijas režģa, bet tad saprata, ka otrreiz tikties ar Bītiju viņam tikpat vairs nebūs spēka. Viņš palika sēžot uz grīdas, bet durvju automāta balss kļuva arvien uzstājīgāka.
— Ar ko mēs sāksim? — Viņš atšķīra kādu grāmatu un ieskatījās tajā. — Domāju, labāk sāksim no sākuma.
— Viņš var ienākt un sadedzināt mūs abus ar visām grāmatām!
Beidzot durvju balss norima. Iestājās klusums. Montegs juta, ka aiz durvīm kāds stāv, klausās un gaida. Pēc tam bija dzirdami aizejoši soļi.
— Paskatīsimies, kas te ir rakstīts, — Montegs sacīja.
Viņš runāja briesmīgi bikli un nedroši. Tad pārlaida acis kādām desmit lappusēm, šur tur izlasīdams pa gabalam, kamēr beidzot nonāca līdz šādām rindām:
«Ir aprēķināts, ka laika gaitā vienpadsmittūkstoš cilvēku labāk izvēlējušies nāvi nekā paklausījuši pavēlei sist olu no tievā gala.»
Mildreda sēdēja Montegam pretī.
— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Tas nenozīmē itin neko. Kapteinim bija taisnība!
— Pagaidi, — Montegs sacīja. — Sāksim vēlreiz no sākuma.
OTRA DAĻA Siets un smiltis
Viņi lasīja visu pēcpusdienu, kamēr pār klusuma pārņemto māju lija auksts novembra lietus. Viņi sēdēja gaitenī, jo televīzijas istaba šķita pārāk tukša un pelēka, kad uz sienām nebija zibošo raķešu un konfeti ņirbošo varavīkšņu, un zeltītos tērpos ģērbto sieviešu, un melnos samta uzvalkos tērpto vīriešu, kuri vilka ārā no sudraba cilindriem simts mārciņu smagus trušus. Televīzijas istaba bija mirusi, un Mildreda ar tukšu skatienu raudzījās tajā, kamēr Montegs soļoja šurpu turpu, pa laikam pietupās un reizes desmit skaļi nolasīja kādu lappusi.
«Mēs nevaram precīzi pateikt, tieši kurā brīdī dzimst draudzība. Ja traukā pilina ūdeni, tad ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura tas sāk plūst pāri malām. Tāpat arī laipnības izpausmē ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura sāk plūst pāri malām sirds.»
Montegs sēdēja, klausoties lietū.
— Varbūt tas ir sacīts par šo meiteni, kura dzīvoja tepat mums līdzās? Man tik daudz bijis par viņu jādomā.
— Viņa ir mirusi. Dieva dēj, runāsim par kaut ko citu.
Montegs, nepaskatījies uz sievu, drebēdams devās uz virtuvi, kur ilgi pa-lika stāvot pie loga un vēroja lietu sitamies rūtīs, bet tad, kad drebuļi pārstāja, atgriezās krēslainajā gaitenī un atvēra jaunu grāmatu.
«Cilvēks grib runāt tikai par sevi.» Piemiegtām acīm viņš pavērās sievā. «Cilvēks grib runāt tikai par sevi.»
— To es saprotu, — Mildreda teica.
— Bet Klarisa nerunāja tikai par sevi. Viņa runāja par citiem un arī par mani. No visiem gadu gaitā sastaptiem cilvēkiem vienīgi viņa man tiešām patika. Vienīgi viņa man raudzījās tieši acīs, it kā es kaut ko nozīmētu. — Viņš pacēla abas grāmatas. — Šie rakstnieki jau sen ir miruši, bet es zinu, ka viss šeit rakstītais tā vai citādi saistīts ar Klarisu.
Ārā lietū pie durvīm bija dzirdama klusa skrāpēšanās.
Montegs sastinga, Mildreda ievaidējās un pieplaka pie sienas.
— Tur kāds … pie durvīm … bet automāts … klusē…
— Es to atvienoju.
Aiz sliekšņa bija dzirdama viegla ošņāšana un jūtama elektrības izlādes smarža.