Mildreda iesmējās.
— A, tas taču ir tikai suns! Vai gribi, lai dzenu to prom?
— Ne soli,_vai dzirdi!
Klusums. Arā lija auksts lietus. Un no aizslēgt© durvju apakšas nāca elektrības izlādes smarža.
— Lasām tālāk, — Montegs mierīgi sacīja.
Mildreda paspēra grāmatu sāņus.
— Grāmatas nepavisam nav tas, kas cilvēki. Tu
lasi, un es lūkojos apkārt, taču nevaru nevienu ieraudzīt!
Montegs paskatījas uz televīzijas istabas sienām: tās bija nedzīvas un pelēkas kā okeāna ūdeņi, taču varēja atkal sākt mutuļot, tiklīdz tiks iedegta elektriskā saule.
— Bet «radinieki» ir dzīvi cilvēki. Viņi runā, es smejos, un viņi smejas. Un kur tad vēl krāsas!
— Jā, es zinu.
— Ja kapteinis Bītijs uzzinās par šīm grāmatām … — Mildreda brīdi padomāja. Viņas seju pārņēma apjukums un tad šausmas. — Viņš var nodedzināt mūsu māju un «radiniekus»! Tas būtu briesmīgi! Padomā, cik daudz te ieguldīts! Kādēļ man vajag lasīt šīs grāmatas? Saki, kādēļ
— Kādēļ! Kādēļ! — Montegs iekliedzās. — Pagājušo nakti es redzēju pretīgu čūsku. Tā bija nedzīva un reizē dzīva. Tai nebija acu, taču tā redzēja. Vai gribi paskatīties uz šo čūsku? Tā atrodas ātrās palīdzības slimnīcā. Tur ir arī sīki aprakstīts ziņojums, kādu draņķi no tevis tā izsūkusi! Varbūt gribi aiziet un izlasīt? Nezinu tikai, vai tas jāmeklē ailē «Gajs Montegs» vai «Šausmas», vai «Karš». Vai varbūt gribi aiziet uz māju, kuru mēs vakarnakt nodedzinājām? Pameklēt pelnos tās sievietes kaulus, kura pati aizgāja nāvē? Bet Klarisa Maklelāna? Kur lai meklējam viņu? Varbūt morgā? Vai dzirdi!
Pāri mājai aiztraucās bumbvedēji, kaucoši gaudojot, dārdot un svilpjot kā milzīgs, neredzams Visumā rotējošs ventilators.
— Nolādētā pasaule! — Montegs iesaucās. — Mūždien tie lido pār mūsu galvām! Ik mirkli mūsu dzīve ir apdraudēta! Kādēļ neviens par to nerunā? Kopš 1960. gada mēs esam sākuši un uzvarējuši divus atomkarus! Vai tādēļ, ka mums mājās tik jautri, mēs esam aizmirsuši visu pasauli? Vai mēs neesam tik bagāti tādēļ, ka pārējā pasaule grimst nabadzībā? Kā dzirdēju, citur cilvēki dzīvojot badā, kamēr mēs esam paēduši. Un citur strādājot vaiga sviedros, kamēr mēs tikai līksmojamies. Laikam tādēļ mūs tik ļoti ienīst? Reiz pirms gadiem es dzirdēju runājam, ka visi mūs briesmīgi ienīstot. Vai zini, kādēļ? Es nudien nezinu! Bet varbūt šīs grāmatas atvērs mums acis. Varbūt tās pasargās mūs no vecajām, bezjēdzīgajām kļūdām! Bet tavi sasodītie idioti par to vēl nekad nav runājuši, Millij, nu kā tu nesaproti? Ja mēs katru dienu lasītu stundu vai divas, tad varbūt…
Zvanīja tālrunis. Mildreda paķēra klausuli.
— Ena! — viņa priecīgi iesmējās. — Jā, vakara programmā ir «Baltais klauns».
Montegs iegāja virtuvē un nosvieda grāmatu uz galda.
— Monteg, tu esi pēdīgais stulbenis, — viņš teica. — Bet ko darīt tālāk? Ziņot par grāmatām vai lūkot tās aizmirst? — Viņš atkal atvēra savu grāmatu, cenzdamies nedzirdēt Mildredas smieklus.
«Nabaga Millija,» viņš nodomāja. «Nabaga Monteg, jo arī tu nespēj saprast šīs grāmatas. Bet kur gan lai lūdzu palīdzību, kur lai atrodu sev skolotāju, kad tik daudz gadu jau pazaudēts?»
«Pag, pag!» Viņš aizvēra acis. «Jā, nu kā tad!» Un atkal viņš domāja par zaļo parku, kur pirms gada reiz bija iegriezies. Pēdējā laikā viņš bieži to atcerējās, bet nu atmiņā iznira viss, kas tur bija noticis, kad vecais, melnajā ģērbtais vīrs, viņu ieraugot, kaut ko aši paslēpa kabatā.
…Vecais vīrs pietrūkās kājās, it kā gribētu bēgt.
— Pagaidiet! — Montegs teica.
— Es neesmu it neko nodarījis! — vecais vīrs drebēdams izsaucās.
— Neviens nesaka, ka jūs būtu.
Brīdi viņi sēdēja klusēdami maigi zaļajā lapotnes gaismā, un tad Montegs sāka runāt par laiku, un vecais vīrs viņam klusi atbildēja. Tā bija dīvaina, rimta saruna. Vecais vīrs viņam pastāstīja, ka bijis angļu valodas profesors, atlaists no darba pirms četrdesmit gadiem, kad studentu un līdzekļu trūkuma dēļ slēgtas visas humanitārās koledžas. Viņu sauca Fei- bers, un, kad bailes izzuda, viņš sāka runāt arvien raitāk un plūstošāk, raugoties debesīs, parkā un kokos, un, kad bija pagājusi kāda stunda, viņš noskaitīja Montegam kaut ko no galvas, un Montegs saprata, ka tā ir dzeja. Tad vecais vīrs, kļuvis vēl drošāks, noskaitīja vēl kaut ko, un arī tā bija dzeja. Feibers maigi izrunāja katru vārdu, turot plaukstu uz mēteļa kreisās kabatas, un Montegs zināja, ka tikai jāpastiepj roka, lai no tās izvilktu dzeju krājumu. Bet roku viņš tomēr nepastiepa. Viņa rokas — liekas un nevajadzīgas — stingi gulēja viņam uz ceļgaliem.
— Es, ser, nerunāju par konkrēto, — Feibers sacīja. — Es runāju par būtisko. Es šeit sēžu un apzinos, ka esmu dzīvs.
Vairāk nekas arī nenotika. Stundu ilgs monologs, dzeja, šī piebilde, un tad vecais vīrs, nemaz neņemot vērā, ka Montegs ir dedzinātājs, drebošiem pirkstiem uzrakstīja viņam uz papīra strēmeles savu adresi.
— Jūsu kartotēkai, — viņš teica, — ja sāksiet uz mani dusmoties.
— Es nedusmojos, — Montegs izbrīnīts atbildēja.
Gaitenī skanēja Mildredas spiedzīgie smiekli.
Montegs, iegājis guļamistabā, atvēra sienas skapi un pārskatīja savu kartotēku ar uzrakstu: Turpmākai izmeklēšanai (?). Tur bija arī Feibera kartīte. Viņš nebija veco vīru nodevis, bet adresi tomēr paturējis.
Montegs uzgrieza tālruņa numuru. Reizes desmit vada viņā galā signāls sauca Feibera vārdu, līdz beidzot klausulē atskanēja profesora vārgā balss. Montegs paskaidroja, kas zvana. Atbilde bija ilga klusēšana.
— Jā, mister Monteg?
— Profesor Feiber, gribu jums uzdot kādu dīvainu jautājumu. Sakiet, cik mūsu zemē ir palicis bībeles eksemplāru?
— Nesaprotu, par ko jūs runājat!
— Es gribu zināt, vai vēl ir palicis kaut vai viens bībeles eksemplārs.
— Jūs laikam gribat izlikt man lamatas. Es nepavisam nedomāju ar kuru katru runāt pa tālruni!
— Cik Šekspīra un cik Platona grāmatu?
— Nevienas! Jūs to zināt ne sliktāk par mani. Itin nevienas!
Feibers nolika klausuli.
Arī Montegs darīja to pašu. Itin nevienas! Viņš to, protams, jau zināja no dedzinātāju depo sarakstiem, taču diez kādēļ gribēja dzirdēt vēl arī no Feibera.
Gaitenī Montegs sastapa Mildredu sajūsmā starojošu seju.
— Šovakar atnāks manas draudzenes!
Montegs parādīja viņai kādu grāmatu.
— Tā ir Vecā un Jaunā derība un bez tam …
— Nesāc nu atkal visu no gala!
— Iespējams, tas ir vienīgais eksemplārs, kas vispār saglabājies.
— Šodien pat atdod to atpakaļ, dzirdil Kapteinis Bītijs zina, ka tev tā ir!
— To nu gan viņš laikam nezina, tieši kādu grāmatu esmu nozadzis. Es atdošu tās vietā citu. Bet kuru? Vai Džefersonu? Vai varbūt Toro? Kura no tām ir mazvērtīgāka? Bet, ja nu es atdodu citu un Bītijs tomēr zina, tieši kuru nozagu, tad viņam kļūs pilnīgi skaidrs, ka mums te ir vesela bibliotēkai
Mildredas lūpas sašķobījās.
— Redzi nu, ko tu esi izdarījis. Tu mūs galīgi pazudināsi! Kas tev ir svarīgāks — es vai bībele? — Un viņa sāka kliegt, sēžot kā vaska lelle, kas kūst pati no sava karstuma.
Bet Montegs jau dzirdēja Bītija balsi: «Sēdieties, Monteg. Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāmatas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par melniem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizdegas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc nodaļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi melīgie solījumi, nodrāztās atziņas un novecojusī filozofija.» Bītijs sēdēja viņa priekšā sviedriem norasojušu pieri, bet grīda bija nosēta melniem, liesmu vētrā mirušiem tauriņiem.