Mildredas kliegšana apklusa tikpat pēkšņi kā bija sākusies. Montegs viņā neklausījās.
— Ir tikai viena izeja, — viņš noteica. — Līdz vakaram, kad grāmata jāatdod Bītijam, man ir jāiztaisa tās kopija.
— Vai būsi mājās, kad sāksies «Baltais klauns» un atnāks viesi? — Mildreda viņam nopakaļ sauca.
Montegs durvīs palika stāvam, nepagriezdamies atpakaļ.
— Millij!
Klusums. — Kas ir?
— Millij, vai Baltais klauns tevi mīl?
Nekādas atbildes.
— Millij, vai… — Montegs aplaizīja lūpas. — …vai «radinieki» tevi mīl? Vai /oti mīl, ar visu sirdi un dvēseli?
Viņš juta, ka sieva izbrīnā blisina acis.
— Kas tas par muļķīgu jautājumu?
Viņš juta, ka varētu kaukt, bet viņa lūpas palika cieši sakniebtas un acīs nebija nevienas asaras.
— Ja tu redzi aiz durvīm suni, iesper viņam ar kāju, — Mildreda teica.
Viņš pastāvēja un ieklausījās. Tad atvēra durvis un pārkāpa slieksni.
Lietus bija pārstājis, un skaidrajās debesīs saule sliecās uz rietu. Ne uz ielas, ne mauriņā neviena nebija. Montegs atviegloti nopūtās un aizcirta aiz sevis durvis.
Montegs brauca metro vilcienā.
«Es esmu sastindzis,» viņš domāja. «Kad gan tas iesākās? Kad stingums pārņēma manu seju un augumu? Vai tas nenotika tai naktī, kad uzgrūdos tablešu pudelītei, kad uzdrāzos tai kā apslēptai mīnai?»
«Bet šis stingums pāries,» viņš domāja. «Varbūt ne tik ātri, bet es darīšu visu, lai tas pārietu, vai arī lūgšu palīgā Feiberu. Gan es atgūšu savu veco seju un vecās rokas. Esmu zaudējis pat savu ierasto dedzinātāja smaidu. Bez tā es jūtos kā pazudis.»
Aiz loga zibēja tuneļa siena — krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, cipari un tumsa, arvien lielāka tumsa — tas viss saplūda vienā ņirbošā veselā.
Reiz bērnībā kādā zilā, karstā vasaras dienā viņš bija sēdējis jūras krastā un centies piebērt ar smiltīm sietu, jo brālēns, ļauni jokodams, bija teicis: «Ja piebērsi sietu, dabūsi desmit centu!» Bet, jo ātrāk viņš bēra, jo ātrāk smiltis, sausi švīkstot, bira cauri. Rokas pagura, smiltis kūsāja, siets bija tukšs. Un viņš klusi sēdēja jūlija tveicē un juta, ka viņam pār vaigiem rit asaras.
Tagad, kad pneimatiskais vilciens kratīdams nesa viņu pa tukšajiem pazemes gaiteņiem, viņš atcerējās baismīgo sieta loģiku un, nolaidis skatienu, ieraudzīja, ka tur rokās atvērtu bībeli. Vilcienā atradās cilvēki,
bet viņš turēja grāmatu rokās, un viņam iešāvās prātā aplama doma: ja lasītu ātri, visu pēc kārtas, varbūt sietā aizķertos mazliet smilšu. Un viņš sāka lasīt, bet vārdi bira cauri, un viņš zināja, ka pēc pāris stundām grāmata jāatdod Bītijam, tādēļ jāatceras katra frāze, jāiegaumē katra rinda. «Es piespiedīšu sevi to izdarīt!» viņš apņēmās.
Viņš krampjaini sažņaudza grāmatu.
— Zobu pasta «Dentema»! — radio skaļruņi rēca.
«Apklustiet,» Montegs klusībā lūdzās. «Paskatieties
uz puķēm laukā …»
— Zobu pasta «Dentema»!
«Ne tās auž, ne tās vērpj …»
— Zobu pasta …
«Skatieties uz puķēm laukā, apklustiet, apklustiet, apklustiet taču!»
— Zobu pasta «Dentema»!
Viņš drudžaini šķirstīja lapas un taustīja burtus kā neredzīgais, acīm urbdamies katrā rindiņā.
— «Dentema». Pa burtiem: Dina — Elga — Nora …
«Ne tās auž, ne tās …»
Karstās smiltis ar niknu švīkstoņu bira cauri tukšajam sietam.
— «Dentema» lieliski atsvaidzina!
«Skatieties uz puķēm, uz puķēm, uz puķēm…»
— «Dentema» lieliski dezinficē!
— Apklustiet, apklustiet, apklustiet! — Šis dvēseles kliedziens pēc palīdzības bija neviļus uzrāvis viņu kājās, un skaļā vagona pasažieri izbailēs atrāvās tālāk no šī vīra ar riebumā saviebtu vājprātīga cilvēka seju, sausām, drebošām lūpām un atvērtu grāmatu rokās. Visi platām acīm raudzījās viņā, visi tie, kuri pirms brīža bija situši kājas reklāmas ritmā: zobu pasta «Dentema», zobu pasta «Dentema», «Dentema» lieliski atsvaidzina, «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema», viens divi, viens divi trīs, viens divi, viens divi trīs, — visi tie, kuri bija automātiski murminājuši: «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema». It kā par sodu vagona radio izvēma pār Montegu veselu tonnu vara, sudraba, hroma, misiņa un skārda mūzikas. Un cilvēki, šī trokšņa apdullināti, kļuva atkal rāmi un padevīgi; viņiem nebija, kur skriet: milzīgais vilciens drāzās pa tuneli, kas atradās dziji zemē.
— Skatieties uz puķēm laukā . ..
— Zobu pasta «Dentema».
— Uz puķēm, kad es jums sakul
Cilvēki izbrīnā raudzījās Montegā.
— Jāsauc konduktors.
— Sis cilvēks ir jucis …
— Nolvjūa!
Vilciens šņākdams apstājās.
— Nolvjūa! — Kliedziens.
— «Dentema». — Čuksts.
— Uz puķēm… — Montega lūpas izdvesa.
Vagona durvis svilpdamas atvērās. Montegs palika
nekustīgi stāvot. Durvis nošņācās un sāka vērties ciet. Tikai tad viņš pa kaklu pa galvu metas garām pārējiem pasažieriem un, mēmi kliegdams, pēdējā brīdī izlēca ārā. Viņš skrēja pa baltajām tuneja flīzēm, neievērodams eskalatorus, jo gribēja sajust, kā kustas kājas, vēzējas rokas, cilājas plaušas un no ierautā gaisa sūrst kakls. «Dentema!» «Dentema!» «Dentema!» — viņam nopakaj skaļrunis rēca.
Vilciens, nošņākdamies kā čūska, pazuda melnajā tunelī.
— Kas tur ir?
— Es, Montegs.
— Ko jūs vēlaties?
— Ielaidiet mani.
— Es neko neesmu nodarījis!
— Es esmu viens pats, saprotiet — vfens.1
— Vai varat apzvērēt?
— Zvēru!
Durvis lēni atvērās. Feibers izbāza galvu spilgtajā gaismā un šķita ļoti vecs un ļoti nevarīgs, un ļoti izbijies. Viņš izskatījās tā, it kā gadiem ilgi nebūtu izgājis ārā no mājas. Viņa seja bija tādā pašā krāsā kā kaļķu apmetums aizmugurē. Baltas šķita viņa lūpas un vaigi, un viņa mati bija balti un acis izbalējušas. Bet tad viņa skatiens apstājās pie grāmatas Montega padusē un viņš vairs nešķita tik vecs un nevarīgs. Viņa bailes pamazām izzuda.
— Piedodiet. Bet cilvēkam jābūt uzmanīgam.
Viņa acis bija kā piesietas grāmatai. — Tātad tā ir taisnība.
Montegs iegāja. Durvis aizvērās.
— Sēdieties. — Feibers kāpās atpakaļ, nenolaižot acis no grāmatas, kā baidīdamies, ka tā varētu izgaist. Aiz viņa durvis uz guļamistabu bija vaļā, un pa tām bija redzams galds, stāvgrūdām piekrauts kaut kādām detaļām un tērauda instrumentiem. Montegs to redzēja tikai uz mirkli, jo Feibers, pamanot, kur viņš skatās, aši pagriezās un aizcirta guļamistabas durvis, pēc tam vēl ilgi drebošām rokām turēdams durvju rokturi. Tad nedroši paskatījās uz Montegu, kas sēdēja ar grāmatu klēpī.
— Šī grāmata … kur jūs to …?