— Es to nozagu.
Pirmo reizi Feibers pacēla skatienu un paraudzījās Montegam tieši acīs. — Jūs esat drosmīgs.
— Nē, — Montegs teica. — Bet mana sieva mirst. Meitene, ar kuru draudzējos, jau ir mirusi. Un sieviete, kura varēja kļūt mans draugs, vakar tika sadedzināta. Jūs esat vienīgais, kurš var man palīdzēt. Es gribu zināt… Es gribu saprast…
Feibera roka tiecās pēc grāmatas.
— Vai drīkstu?
— O, piedodiet. — Montegs viņam to pasniedza.
— Cik daudz gadu.pagājis … Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kopš tā laika… — Feibers šķirstīja grāmatu, šur tur pa gabalam palasīdams. — Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļojuši mūsu televīzijas pārraidēs! Kristus ir viens no «radiniekiem». Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā esam to apģērbuši vai, pareizāk sakot, — izģērbuši? Nu tas ir īsts cukurgailītis, turklāt vēl netieši reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.
Feibers paoda grāmatu.
— Vai zināt, ka grāmatas smaržo pēc muskatriekstiem vai citām svešzemju garšvielām? Kad biju bērns, man patika ostīt grāmatas. Ak dievs, cik daudz bija jauku grāmatu, pirms mēs ļāvām tās iznīcināt!
Feibers šķirstīja lapu pēc lapas.
— Mister Monteg, jūsu priekšā ir gļēvulis. Es jau sen sapratu, kur tas viss novedīs. Bet es klusēju. Es biju viens no nevainīgajiem, no tiem, kas varēja pacelt balsi, kad «vainīgajos» neviens neklausījās, bet es klusēju un līdz ar to kļuvu līdzvainīgs. Un, kad viņi nolēma dedzināt grāmatas, izmantojot ugunsdzēsējus, es, mazliet parūcis, samierinājos, jo toreiz neviens mani neatbalstīja. Bet tagad jau ir par vēlu.
Feibers aizvēra bībeli.
— Kādēļ īsti jūs esat atnācis?
— Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uzklausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.
Feibers vērīgi ieskatījās Montega kalsnajā sejā ar gludi skūto, zilgano zodu.
— Kas jūs tā satricinājis? Kas izsitis no jūsu rokām dedzinātāja lāpu?
— Nezinu. Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies saprast, kas tieši, bet droši es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko es esmu sadedzinājis pēdējos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka varbūt grāmatas varētu palīdzēt.
— Jūs esat neglābjams romantiķis, — Feibers sacīja. — Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs nerunātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis šais grāmatās. To visu arī tagad varētu iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un as- redzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, taču nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur — vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Sis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā. Jūs, protams, nevarējāt to zināt, un arī tagad jums vēl grūti to saprast. Bet intuitīvi jūs esat uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Taču vēl trīs lietas jums trūkst. Pirmkārt, — vai zināt, kādēļ grāmatas — tādas kā šī — ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko nozīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. Šai grāmatai ir poras. Tai ir sava seja. šo grāmatu var pētīt mikroskopā. Tajā var saskatīt pašu dzīvi, kas plūst garām kā neizsīkstoša straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzīves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir mana vērtības deflnīcfja. Galvenais — dzīves patiesību. Būtisku uri pirmreizīgu. Labi rakstnieki bieži skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd dzīvei pāri. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mušām par ēsmu.
— Vai tagad jūs saprotat, — Feibers turpināja, — kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes. Taču pat raķešu varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domājam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķetēm, neizejot pilnu dzīves attīstības ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uzveicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tātad, pirmkārt, kā jau es teicu, mums nepieciešama kvalitatīva informācija.
— Un otrkārt?
— Vaļas brīži.
— Bet mums taču brīva laika papilnaml
— Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir «reāla». Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: «BlēņasI»
— Bet «radinieki» ir «dzīvi cilvēki».
— Piedodiet? …
— Mana sieva saka, grāmatas neesot reālas.
— Un paldies dievam, ka tas tā ir. Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: «Pagaidi brītiņu.» Jūs vienmēr paliekat tās kungs, un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un sažņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā šķiet patiesa. Tā ir patiesa. Grāmatas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zināšanām un skepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdimensiju sienām. Kā redzat, manā istabā nav nekā cita kā tikai četras parastas sienas. Bet ar šīm te, — Feibers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, — es aizbāžu ausis, kad braucu ar metro.
— Zobu pasta «Dentema» … «Ne tās auž, ne tās vērpj», — Montegs aizvērtām acīm nočukstēja. — Bet tālāk? Ko darīt tālāk? Vai grāmatas varēs mums palīdzēt?
— Tikai tad, ja mums būs trīs priekšnoteikumi. Pirmais, kā jau teicu — kvalitatīva informācija, otrais — brīvs laiks, lai to novērtētu un apgūtu. Un trešais — tiesības rīkoties pēc savas pārliecības. Taču es neticu, ka viens gaužām vecs vīrs un viens vīlies dedzinātājs varētu kaut ko izmainīt, kad viss aizgājis jau tik tālu …
— Es varu sadabūt grāmatas.
— Tas ir liels risks.
— Bojā ejošam cilvēkam ir kāda priekšrocība. Tā kā viņam vairs nav, ko zaudēt, viņš nebaidās nekāda riska.
— Jūs pateicāt interesantu domu, — Feibers smējās, — turklāt savu, nevis izlasītu kādā grāmatā!
— Vai tad grāmatās kaut kas tāds rakstīts? Teiktais man tikko iešāvās prātā!