— Vēl jo labāk. Tātad jūs neesat to izgudrojis ne manis, ne kāda cita, ne pats sevis dēj.
Montegs pieliecās Feiberam tuvāk.
— Šodien es kaut ko izdomāju: ja grāmatas tiešām ir tik joti vērtīgas, mēs varētu sadabūt iespiedmašīnu un iespiest vairākus eksemplārus… Mēs varētu…
— Mēs?
— Jā, jūs un es.
— Nē, nē! — Feibers izslējās.
— Ļaujiet man izklāstīt jums savu plānu…
— Ja jūs gribat palikt pie sava, tad es lūgšu jūs atstāt manu māju.
— Bet vai tad jūs tas neinteresē?
— Es negribu dzirdēt neko tādu, par ko mani var sadedzināt. Ja jūs nāktu klajā ar priekšlikumu, kā iznīcināt pašu dedzināšanas sistēmu, — jā, tas būtu pavisam kas cits. Ja jūs ieteiktu iespiestās grāmatas noslēpt dedzinātāju mājās, lai sētu aizdomas viņu pašu vidū, tad nu gan es jums teiktu: bravo!
— Slepus nogādāt grāmatas viņu dzīvokļos, dot trauksmes signālu un noskatīties, kā nodeg dedzinātāju mājas, — vai tā jūs to domājat?
Feibers pacēla acis un paskatījās uz Montegu, it kā pirmoreiz ieraudzījis.
— Es pajokoju.
— Vai domājat, ka ir vērts mēģināt? Man vajag zināt, vai tur kas iznāks.
— Kaut ko tādu neviens nevar garantēt! Jo, kad mums grāmatu bija papilnam, mēs tomēr meklējām augstāko klinti, no kuras varētu mesties lejā. Bet mums vajag gaisa, ko elpot. Mums vajag zināšanu. Un varbūt pēc tūkstoš gadiem mēs būsim iemācījušies lēkšanai atrast zemākas klintis. Grāmatas ir tādēļ, lai atgādinātu, kādi mēs esam muļķi un ēzeļi.
Tās ir pretoriāniešu sardze, kas triumfa brīdī čukst Cēzaram ausī: «Atceries, Cēzar, ka tu esi mirstīgs.» Vairums cilvēku nevar visur aizbraukt, ar visiem sastapties, apceļot visas pasaules pilsētas. Mums nav ne tik daudz laika, ne naudas, ne paziņu. Tas, ko jūs meklējat, pasaulē eksistē, bet tikai vienu procentu no visa tā parastais cilvēks ierauga savām acīm. Visu pārējo viņam sniedz grāmatas. Bet neprasiet nekādu garantiju. Un negaidiet glābšanu no kāda cilvēka, mašīnas vai bibliotēkas. Dariet pats kaut ko, lai glābtu pasauli, un, ja jūs grimsiet, tad vismaz zināsiet, ka ejat bojā, peldot uz krastu.
Feibers piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
— Bet kā ar manu jautājumu? — Montegs vaicāja.
— Vai jūs vaicājat pilnīgi nopietni?
— Pilnīgi nopietni.
— Plāns nav peļams, tas nu ir tiesa. — Feibers pameta nervozu skatienu uz guļamistabas durvīm. — Redzēt, kā visā zemē deg dedzinātāju mājas. Kā iznīkst paši nodevības perēkļi. Kā salamandra aprij savu asti. Tas būtu lieliski!
— Man ir visu dedzinātāju adreses. Ja mums būtu sava slepena organizācija …
— Cilvēkiem nevar uzticēties, tas ir pats briesmīgākais. Jūs, es un kurš tad vēl liktu liesmot šiem ugunsgrēkiem?
— Vai tad nav arī vēl citu jums līdzīgu profesoru, bijušo rakstnieku, vēsturnieku, valodnieku …?
— Tie ir vai nu miruši, vai ļoti veci.
— Vēl jo labāk, ka veci, tie neradīs aizdomas. Sakiet atklāti, ka jūs pazīstat desmitiem šādu cilvēku!
— Jā, es pazīstu, piemēram, aktierus, kuri gadiem ilgi nav spēlējuši ne Pirandello, ne Sova, ne Šekspīra lugas, jo tās pārāk patiesi attēlo dzīvi. Mēs varam izmantot viņu sašutumu. Mēs varam izmantot svētās dusmas, ko izjūt vēsturnieki, kuri pēdējos četrdesmit gados nav uzrakstījuši nevienas rindiņas. Mēs tiešām varētu izveidot skolu, kur cilvēkiem mācīt lasīt un domāt.
— Jā!
— Bet tas būtu tikai piliens jūrā. Visa mūsu kultūra šodien ir mirusi. Tās pamati pilnīgi jāpār- kausē un jāatlej atkal no jauna. Un tas nav tik vienkārši kā pacelt pirms pus gadsimta nosviestu grāmatu. Neaizmirstiet, ka dedzinātāji tiek izsaukti samērā reti. Cilvēki paši negrib vairs grāmatas lasīt. Laiku pa laikam jūs, dedzinātāji, sarīkojat mums cirkus izrādi vai — citiem vārdiem — skaistu uguņošanu, lai pūlim būtu, kur pamielot acis, bet tas viss ir tikai divertisments, kas nepavisam nav nepieciešams ierastās kārtības uzturēšanai. Potenciālu dumpinieku palicis maz. Un tie paši — vismaz lielākā da|a —, tāpat kā es, ir ļoti bailīgi. Vai jūs protat dejot ātrāk par Balto klaunu, kliegt skaļāk par misteru Joku- meistaru un televīzijas istabas «radiniekiem»? Ja protat, tad jums ir cerība uzvarēt. Bet vispār, Monteg, jūs esat muļķis. Ļaujiet taču, lai cilvēki līksmojas.
— Paši darot sev galu? Slepkavojot cits citu?
Visu laiku pāri mājai austrumu virzienā traucās
reaktīvie bumbvedēji, bet tikai tagad abi to pamanīja un ieklausījās motoru rēkoņā, juzdami, ka no tās viņos viss dreb.
— Pagaidiet, Monteg, pacietieties. Karš apklusinās televīzijas istabas. Mūsu civilizācija traucas uz bezdibeni. Turieties maliņā, lai jūs nesamin.
— Bet, kad viss sabruks, būs taču kāds, kas atkal sāks celt.
— Kurš? Vai tie, kuri citē Miltonu? Kuri saka: «Es atceros Sofoklu»? Vai viņi atgādinās tiem, kas būs palikuši dzīvi, ka cilvēkā ir arī kas labs? Nē, cilvēki domās tikai par to, kā nomētāt cits citu akmeņiem. Ejiet, Monteg, mājās. Un liecieties gulēt. Kādēļ jums
savas pēdējās stundas pavadīt, joņojot apkārt pa sprostu un velti cenšoties sevi pārliecināt, ka neesat vāvere riteni?
— Tatad tas viss jūs vairs neinteresē?
— Tas viss mani tik briesmīgi interesē, ka tādēļ esmu vai gluži slims.
— Bet jūs man negribat palīdzēt?
— Ar labunakti. Ar labunakti.
Montega rokas sniedzās pēc bībeles. To redzot, viņš pats šķita izbrīnījies.
— Vai jūs vēlaties iegūt šo grāmatu?
— Tās dēļ es atdotu labo roku, — Feibers sacīja.
Montegs gaidīja, ko viņa rokas darīs tālāk. Un tās,
neatkarīgi no viņa gribas, ka divas vienam mērķim pakļautas būtnes, sāka raut ārā grāmatas lapas. Titullapu, pirmo lapu, tad otru …
— Neprātīgaisl Ko jūs darāt! — Feibers pielēca kājās kā dzelts. Viņš metās Montegam virsū. Tas viņu atstūma atpakaļ un ļāva rokām turpināt darbu. Uz grīdas nokrita vēl sešas lapas. Montegs tās pacēla un Feibera acu priekšā saburzīja.
— Nevajag! Nevajag! — vecais vīrs iesaucās.
— Kurš var man to liegt? Es esmu dedzinātājs. Es varu jūs sadedzināt!
Vecais vīrs paskatījās uz viņu.
— To jūs nedarīsiet.
— Ja gribēšu, darīšu!
— Šī grāmata! … Nu neplēsiet taču!
Feibers, gluži bāls, drebošām lūpām, atslīga krēslā.
— Nemociet mani. Ko īsti jūs gribat?
— Es gribu, lai jūs mani pamācītu.
— Labi, labi.
Montegs nolika grāmatu un sāka gludināt saburzītās lapas. Vecais vīrs gurdu , skatienu vēroja viņu. Tad papurināja galvu, kā atbrīvodamies no stinguma.
— Monteg, vai jums ir nauda?
— Mazliet ir. Četri vai pieci simti dolāru. Kādā] jūs tā jautājat?
— Nesiet to šurp. Es pazīstu kādu cilvēku, kurš pirms pus gadsimta iespieda mūsu koledžas laikrakstu. Tas bija tai gadā, kad semestra sākumā es, iegājis auditorijā, atklāju, ka uz drāmas vēstures kursu — no Eshila līdz Jūdžinam O'Nīlam — pierakstījies tikai viens students. Vai saprotat? Man šķita, ka manu acu priekšā saulē izkustu brīnišķa statuja. Cits pēc cita kā milzīgi tauriņi mira laikraksti. Neviens tos necentās atjaunot. Nevienam tie nebija vajadzīgi. Un tad valdība, sapratusi, ka būs daudz ērtāk un mierīgāk, ja cilvēki nelasīs neko citu kā tikai par skūpstiem un dūres varoņiem, pielika visam punktu ar jums, ugunsvīriem. Tātad, es pazīstu kādu bijušo iespiedēju. Mēs varētu iespiest vairākas grāmatas un gaidīt, kad sāksies karš, kas sagraus visu pašreizējo un dos mums vajadzīgo grūdienu. Pāris bumbu, un visi šie «radinieki», viss mūsu māju sienās mītošais ākstu bars beidzot apklusīs! Un klusumā, kas pēc tam iestāsies, varbūt būs sadzirdams mūsu čuksts.