Viņi abi raudzījās uz galda guļošajā grāmatā.
— Esmu centies atcerēties, kas tajā iekšā, — Montegs sacīja. — Bet, tiklīdz novēršu acis, viss izkūp. Ak, kā es gribētu kaut ko iebilst kapteinim Bītijam. Viņš ir daudz lasījis, un viņam uz visu ir gatavas atbildes. Tā vismaz izklausās. Un cik viņam lunkana mēle! Baidos, ka viņš mani apvārdos un es atkal kļūšu tāds pats kā agrāk. Vēl pirms nedēļas, pumpējot šļūtenē petroleju, es domāju, cik tas viss ir uzjautrinoši.
Vecais vīrs pamāja. — Kurš nerada, tam vajag iznīcināt. Šī gudrība ir veca kā pasaule un mazgadīgo noziedzība.
— Tad, redz, kur es būtu ierindojams.
— Katrā no mums ir kaut kas no tā.
Montegs devās uz durvju pusi.
— Vai jūs nevarat man kaut kā palīdzēt, kad šovakar runāšu ar kapteini Bītiju? Man vajadzīgs aizsargs pret lietusgāzi. Briesmīgi baidos, ka noiešu dibenā, kad viņš atkal ņems mani priekšā.
Vecais vīrs neko neatbildēja, tikai vēlreiz uzmeta nervozu skatienu guļamistabas durvīm. Montegs to redzēja.
— Nu, kā tad paliek?
Vecais vīrs dziļi ievilka elpu, aizturēja un izpūta. Tad, aizmiedzis acis un sakniebis lūpas, vēlreiz ievilka gaisu un izpūta.
— Monteg… — viņš nedroši iesāka. Tad pagriezās pret viņu un sacīja: — Nāciet. Es gandrīz ļāvu jums aiziet. Kāds es esmu muļķis un gļēvulisl
Feibers atvēra guļamistabas durvis un ieveda Mon- tegu nelielā kambarītī, kur galds bija pilns visādiem instrumentiem, mikroskopiski smalkiem vadiņiem, spolītēm, spirālēm un kristāliņiem.
— Kas tas ir? — Montegs jautāja.
— Manas briesmīgākās gļēvulības pierādījums. Gadu gadiem es dzīvoju šais četrās sienās vienatnē ar savām domām. Elektronika un radiobūve kļuva par manu aizraušanos. Gļēvulība un dumpības gars, kas vienlaicīgi mājojis manī, rosināja mani izgudrot 50 te.
Viņš paņēma no galda mazu, zaļganu metāla priekšmetu, ne lielāku par divdesmit otrā kalibra lodi.
— Kur ņemu līdzekļus? Spēlēju birža. Tas ir pēdējais glābšanas riņķis inteliģentajiem bezdarbniekiem. Es spēlēju biržā un meistaroju šo lietiņu, un gaidīju. Drebēdams gaidīju pusi mūža, lai kāds sāktu runāt ar mani. Man pašam to darīt nebija drosmes. Toreiz, kad mēs parkā sēdējām līdzās, es sapratu, ka reiz jūs atnāksiet, tikai nezināju, vai kā dedzinātājs, vai kā draugs. Sis aparātiņš ir gatavs jau vairākus mēnešus. Un tomēr es esmu tik briesmīgs gļēvulis, ka gandrīz vai ļāvu jums aiziet!
— Tas izskatas līdzīgs «Gliemežnīcai».
— Tas ir vēl kaut kas vairāk! Tas arī dzird! Ja jūs, Monteg, to ieliekat ausī, es varu mierīgi sēdēt mājās un sildīt savus vecos, drebošos kaulus, un dzirdēt, kas notiek dedzinātāju pasaulē, un analizēt tās vājās puses, pats it nemaz neriskējot. Es būšu bišu māte, kas savā stropā ir drošībā. Bet jūs būsiet darba bite, mana ceļojošā auss. Man varētu būt šādas ausis visās pilsētas malās, starp visdažādākajiem cilvēkiem. Es klausītos un izdarītu secinājumus. Ja darba bites ietu boja, es joprojām paliktu drošībā, censtos pārdzīvot savas bailes īsta komforta apstakļos, pats ne ar ko neriskējot. Redzat, cik es esmu nožēlojamsl
Montegs iebaza zaļo lodīti ausī. Vecais vīrs iebāza līdzīgu priekšmetu ari savā ausī un sāka kustināt lūpas.
— Monteg!
Viņa balss skanēja Montega galvā.
— Es jūs dzirdu\
Vecais vīrs iesmējās. — Es jūs arī dzirdu, turklāt ļoti labi!
Feibers runāja čukstus, bet Montegs visu dzirdēja pilnīgi skaidri.
— Kad būs laiks, ejiet uz dedzinātāju depo. Es būšu kopā ar jums. Mēs abi klausīsimies kapteinī Bītijā. Kas zina, varbūt viņš ir mūsējais. Es teikšu jums priekšā, ko sacīt. Mēs viņu kārtīgi izjokosim. Sakiet, vai jūs mani nenicināt par šo briesmīgo gļēvulību? Es sūtu jūs ārā, tumsā, bet pats taisos palikt aizmugurē ar savām elektroniskajām ausīm un mierīgi klausīties, kamēr jums var noraut galvu.
— Kairs dara, cik viņa spēkos, — Montegs atbildēja. Viņš ielika bībeli vecā vīra rokās. — Lūdzu. Tās vietā es atdošu viņam kaut ko citu. Bet rit…
— Rīt es iešu pie iespiedēja. Tik daudz es nu vēl varu izdarīt.
— Saldu dusu, profesor.
— Saldas dusas šonakt nebūs. Visu nakti es būšu kopā ar jums, sīkdams ausī kā uzmācīgs ods, tiklīdz jums manis ievajadzēsies. Un tomēr — ar labu nakti un labu veiksmi!
Durvis atvērās un aizcirtās. Montegs atradās uz tumšās ielas atkal viens pats pret visu pasauli.
Tonakt pat debesis gatavojās karam. Tajās gūz- inoja melni mākoņi, starp kuriem kā draudīgi izlūki raudzījās zvaigžņu miljoni, un šķita — debesis sagrūs pār pilsētu, pārvēršot to baltu putekļu kaudzē, un sarkanā gaismā uzlēca mēness. Tā bija baismīga nakts.
Montegs nāca no metro stacijas ar naudu kabatā. Viņš bija devies uz banku, kas bija atvērta cauru nakti (tur klientus apkalpoja roboti), un tagad, iebāzis ausī «Gliemežnīcu», klausījās paziņojumu: «Mēs esam mobilizējuši miljons vīru. Ja sāksies karš, mūs gaida ātra uzvara …» Pēkšņa mūzika pārmāca diktora balsi.
— Ir mobilizēti desmit miljoni, — otrā ausī viņam čukstēja Feibera balss. — Bet mums ziņo, ka miljons. Tā ir mierīgāk.
— Feiber!
— Jā?
— Bet es pats taču nedomāju. Es tikai daru to, kas man teikts, tāpat kā esmu darījis agrāk. Jūs sacījāt, lai es dabūju naudu, un es to dabūju. Bet kad es sākšu domāt un rīkoties pats?
— Jūs jau esat sācis ar to, ko pateicāt. Bet pašlaik jums vēl jāpaļaujas uz mani.
— Tā es paļāvos arī uz viņiem!
— Jā, un redzat, kur tas ir novedis. Kādu laiku jūs taustīsieties kā akls. Un tikmēr es sniegšu jums savu roku, pie kuras pieturēties.
— Vai tādēļ es pārgāju pretējā pusē, lai atkal rīkotos pēc citu priekšrakstiem? Tad jau tas vispār nebija vērts!
— Jūs esat kļuvis daudz gudrāks!
Montegs, tuvodamies savai mājai, juta, ka kājas pašas viņu nes.
— Lūdzu, turpiniet.
— Vai gribat, lai es jums palasu priekšā? Lasīšu tā, lai jūs atcerētos. Vairāk par piecām stundām es neguļu. Tātad brīva laika man netrūkst. Ja vēlaties, lasīšu katru nakti, kamēr jūs aizmigsiet, un arī pēc tam. Kā stāsta, pat miegā cilvēka smadzenes spējot iegaumēt to, ko viņam čukst ausī.
— Jā.
— Nu, tad klausieties … — Talu, viņa pilsētas malā tika pāršķirta kāda lapa. — Jchovas grāmata.
Uzlēca mēness, un Montegs, viegli kustinot lūpas, soļoja tālāk.
Pulksten deviņos, kad viņš ieturēja vieglas vakariņas, durvju skaļrunis spalgi ierunājās un Mildreda izskrēja no televīzijas istabas, kā glābdamās no vulkāna izvirduma. Misis Felpsa un misis Bouelsa ar martīni pudelēm rokās ienāca un pazuda vulkāna rīklē. Montegs atbīdīja šķīvi sāņus. Šīs sievietes bija līdzīgas milzīgām stikla lustrām, kas tinkšķina tūkstošiem pakariņu, un pat cauri sienai viņš redzēja viņu platos, tukšos smaidus un dzirdēja, kā viņas spiedz, cenzdamās pārkliegt troksni.