Pēkšņi Montegs ar pēdējo kumosu mutē atradās pie televīzijas istabas durvīm.
— Tu izskaties lieliski!
— Lieliski.
— Tu, Millij, izskaties brīnišķīgi!
— Brīnišķīgi.
— Mēs izskatāmies apburoši.
— Apburoši!
Montegs klusēdams vēroja viņas.
— Mieru, Monteg, tikai mieru, — Feibers čukstēja.
— Kādēļ man bija te jāiegriežas? — Montegs tikko dzirdami murmināja. — Man vajadzēja aizvest jums naudu!
— To var izdarīt arī rīt. Esiet uzmanīgs!
— Nu, vai nav burvīga pārraide, ko? — Mildreda kliedza.
— Burvīga!
Uz vienas televīzijas sienas kāda sieviete smaidīja un dzēra apelsīnu sulu. «Diez, kā viņa to reizē var izdarīt,» Montegam iešāvās prātā neprātīga doma. Uz otras sienas rentgenā bija redzams, kā šis atspirdzinošais dzēriens pa barības vadu aizplūst uz gaidās trīsošo kuņģi! Pēkšņi ar raķešu lidmašīnu istaba uzšāvās mākoņos un ienira gaiši zaļā jūrā, kur zilas zivis rija dzeltenas un sarkanas zivis. Pēc mirkļa trīs balti multiplikācijas klauni grandošu smieklu pavadījumā cirta cits citam nost rokas un kājas. Un tad televīzijas sienas aizrāva skatītājus ārpus pilsētas, kur pa apli, kā paša nelabā dzītas, joņoja raķešu automašīnas, triekdamās cita citai virsū. Gaisā uzlidoja vairāki cilvēku ķermeņi.
— Millij, vai tu redzēji?
— Redzēju, redzējul
Montegs pastiepa roku un pagrieza slēdzi. Attēli nodzisa, it kā no milzīga akvārija, kur trakā ātrumā šaudās zivis, būtu izlaists ūdens.
Visas trīs sievietes lēni pagriezās un ar neslēptu sašutumu pavērās Montegā.
— Kā jūs domājat, kad sāksies karš? — viņš jautāja. — Kā redzu, jūsu vīru šodien šeit nav.
— Vīri nāk, un vīri iet, — misis Felpsa noteica. — Pītu vakar iesauca armijā. Nākamo nedēju viņš būšot atpakaļ. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Pēc četrdesmit astoņām stundām visi būšot mājās. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Vakar Pītu iesauca armijā. Pēc nedēļas viņš būšot mājās. Ātrais …
Visas trīs sievietes sēdēja kā uz adatām, nepacietīgi raudzīdamās uz tukšajām, netīri pelēkajām sienām.
— Bet es nepavisam neraizējos, — misis Felpsa sacīja. — Lai raizējas Pīts, — viņa noķiķināja. — Lai raizējas Pīts pats. Nevis es. Es nepavisam neraizējos.
— Ja, — Millija piebalsoja. — Lai raizējas Pīts pats.
— Kā stāsta, vienmēr nogalinot tikai citu sieviešu vīrus.
— Arī es esmu to dzirdējusi. Es nezinu neviena cilvēka, kurš būtu karā aizgājis bojā. Iet bojā, piemēram, lecot no jumtiem, kā pagajušo nedēļu Glorijas vīrs. Bet karā? Nav dzirdēts.
— Nav dzirdēts, — misis Felpsa atkārtoja. — Turklāt mēs ar Pītu vienmēr esam -teikuši: bez asarām, bez jūtu izplūdumiem. Man šī ir trešā laulība, viņam tāpat, un mēs abi esam neatkarīgi. Cilvēkam jābūt neatkarīgam, tā mēs vienmēr esam sacījuši. Pīts saka, ja viņu nogalinot, lai es neraudot, lai apprecot citu, aizmirstot viņu, un beigta balle.
— Es arī tā domāju, — Mildreda sacīja. — Vai vakar jūs redzējāt uz savām sienām Klāras Douvas piecu minūšu romāniņu? Tas ir par to, kā viņa …
Montegs raudzījas sieviešu sejās tāpat, kā bērnībā svešā baznīcā reiz bija raudzījies svēto tēlos. Tie viņam it neko neizteica, lai gan viņš vērsās pie tiem kā lūgšanā un ilgi nostāvēja to priekšā, cenzdamies iejusties baznīcas noskaņa, viņam svešajā reliģijā, jo dziļāk ievilkt krūtīs un līdz ar to asinīs viraka smaržu un īpatnos putekļus, cerot, ka tad viņam atklāsies, kļūs saprotamas šīs krāsainās figūras ar porcelānā acīm un rubīna lūpām. Bet velti, viss bija velti; viņš it kā atradās svešādā veikalā, kur viņa naudu neviens neņem pretī. Pat pieskaroties šiem tēliem, viņš nejuta nekādu saviļņojumu, vienīgi koka, ģipša un māla faktūru. Līdzīga sajūta viņam bija arī tagad savā televīzijas istabā, raugoties šajās trīs sievietēs, kuras nervozi grozījās krēslos, smēķēja, pūta gaisā dūmu mutuļus, knibinājās ap saviem pār- balinātajiem matiem un pētija koši sarkanos nagus, kas it kā liesmoja no viņa skatiena. Klusums vērta viņu sejas arvien drūmākas. Kad Montegs norija pēdējo kumosu, viņas gaidpilni paliecās uz priekšu. Tad ieklausījās viņa drudžainajā elpa. Visas trīs tukšās istabas sienas atgādināja bālas cieši aizmigušu milžu pieres. Montegam šķita, ja viņš tās aizskartu, tad sajustu uz saviem pirkstiem sviedru kārtiņu. Klusumam ieilgstot, milžu pieres nosvīda arvien vairāk, tāpat kā pieauga sasprindzinājums gan gaisā, gan šajās sievietēs, kuras vai dega aiz nepacietības. Kuru katru brīdi varēja gaidīt, ka viņas eksplodēs.
Montega lūpas sakustējās.
— Bet tagad parunāsimies.
Sievietes satrūkās un paskatījās viņā.
— Kā klājas jūsu bērniem, misis Felpsa? — viņš jautāja.
— Jūs taču zināt, ka man bērnu nav! Kurš gan, būdams pie pilna prāta, mūsu dienās gribēs sev bērnus! — misis Felpsa iesaucās, īsti nespējot saprast, kādēļ šis cilvēks viņu tā kaitina.
— Es nu tā neteiktu, — misis Bouelsa iebilda. — Man ir divi bērni. Ar ķeizargriezienu. Es jau nu neiešu bērnu dēļ ciest visas šīs trakās mokas. Bet pēcnācēji mums vajadzīgi, lai turpinātos cilvēku cilts. Starp citu, bērni reizēm izskatās līdzīgi vecākiem, un tas ir interesanti. Jā, ser, divi ķeizargriezieni — un lieta darīta. Ārsts gan sacīja, tas neesot vajadzīgs, es varot dzemdēt pavisam normāli, taču es neparko neat- laidos.
— Un tomēr — bērni ir šausmīga nasta. Tu neesi pie pilna prāta, — misis Felpsa sacīja.
— Nav jau tik briesmīgi, — misis Bouelsa turpināja. — Deviņas dienas no desmitām viņi ir skolā. Tās trīs dienas mēnesī, kad viņi ir mājās, es kaut kā pārciešu. Iegrūžu viņus televīzijas istabā un pagriežu slēdzi. Daru tāpat kā ar netīro veļu, ko iebāž veļas mazgājamā mašīnā un aizcērt vāku. — Misis Bouelsa ķiķināja. — Un nekādu maiguma uzplūdu. Viņi drīzāk iespers nekā noskūpstīs mani. Paldies dievam, es varu spert viņiem pretī!
Sievietes smējās kā kutinātas.
Tad Mildreda uz brīdi apklusa un, redzot, ka Montegs vēl arvien stāv pie durvīm, sasita plaukstas uri iesaucās: — Darīsim Gajam to patikšanu un parunāsim par politiku!
— Labprāt, — misis Bouelsa piekrita. — Pagājušajās vēlēšanās es tāpat kā visi balsoju par Noublu. Manuprāt, viņš ir visglītākais vīrietis, kāds jebkad kļuvis par prezidentu.
— Bet vai atceries viņa sāncensi?
— Jā, no tā nu gan diez kas nebija. Mazs un neglīts, un pavirši skuvies, un ne visai labi sasukājies.
— Diez, kadeļ opozīcija izvirzīja viņa kandidatūru? Kā gan pret gara auguma vīru var izvirzīt maza auguma cilvēku? Turklāt viņš stipri neskaidri runāja.
Es gandrīz neko nesadzirdēju. Un to pašu, ko dzirdēju, nesapratu!
— Bez tam — viņš bija resns un nemaz neprata to kaut cik apslēpt. Tādēļ jau nebija nekāds brīnums, ka visi balsoja par Vinstonu Noublu. Arī vārds tam ir daudz skanīgāks. Vinstons Noubls un Hjūberts Hougs. Tikai uz mirkli salīdziniet, un jums būs skaidrs, par kuru balsos.
— Pie velna! — Montegs iesaucās. — Jūs taču par viņiem it neko nezināt!
— Kā nu nezinām! Pirms sešiem mēnešiem mēs viņus redzējām uz šīs pašas istabas sienām. Viens visu laiku knibināja degunu, tā ka vai dusmas sanāca skatoties.
— Vai jūs gribējāt, mister Monteg, lai mēs balsotu par šādu cilvēku? — misis Felpsa noprasīja.