Mildredas seja izplūda smaidā.
— Tu nu, Gaj, labāk varēji iet un vairāk mūs nekaitināt.
Bet Montegs jau bija pazudis un pēc mirkļa atgriezās ar grāmatu rokās.
— Gaj!
— Pie velna! Pie velna! Lai viss iet pie velna!
— Kas tas ir? Vai grāmata? Bet man šķita, ka aroda apmācības tagad notiek ar filmu palīdzību. — Misis Felpsa blisināja acis. — Vai jūs lasāt dedzināšanas teoriju?
— Kas tā, pie velna, par teoriju, — Montegs atcirta. — Tā ir dzeja.
— Monteg! — Kluss čuksts ausī.
— Liecieties mierā! — Montegam šķita, ka viņš tiek ierauts milzīgā, dunošā ūdenskritumā.
— Monteg, klusējiet, jūs taču nedrīkstat…
— Bet vai jūs dzirdējāt? Vai dzirdējāt, kā šīs briesmones runā par briesmoņiem? Ko visu tās tikai negvelž par citiem un saviem bērniem, un vīriem, un pašas par sevi, un karu? Es klausījos un nespēju ticēt savām ausīml
— Par karu es neesmu sacījusi ne vārda! — misis Felpsa iesaucās.
— Dzejoji? Es tos ienīstu, — misis Bouelsa izmeta.
— Vai jūs kādreiz esat tos lasījusi?
— Monteg, — Feibera balss iečerkstējās. — Jūs esat zaudējis prātu! Klusējiet! Jūs visu sabojāsiet!
Sievietes pietrūkās kājas.
— Sēdieties! — Montegs nokliedza.
Viņas apsēdās.
— Es eju mājās, — misis Bouelsa nočukstēja.
— Monteg, lūdzu, nu, dieva dēj, kas jums padoma? — Feibers nerimās.
— Nu, palasiet ar kādu dzejolīti no šīs grāmatiņas mums priekšā, — misis Felpsa pamaja. — Tam vajag būt ļoti interesanti.
— Bet tas taču aizliegts, — misis Bouelsa ievaimanājās. — To nedrīkst darit!
— Nu paskatieties uz misteru Montegu. Viņam tik briesmīgi gribas palasīt. Ja mēs brītiņu paklausīsimies, misters Montegs jutīsies gandarīts, un tad mēs varēsim uzsākt ko citu. — Misis Felpsa uzmeta nervozu skatienu tukšajām istabas sienām.
— Monteg, ja jūs to darīsiet, es atvienošu aparātu un pametīšu jūs vienu, — bite iedzēla viņam ausī. — Kam tas vajadzīgs? Ko jūs gribat panākt?
— Es gribu nobaidīt viņas iīdz nāvei. Nobaidīt tā, ka vairs nezina, cik vecas!
Mildreda atskatījās. — Ar ko tu tur runā, Gaj?
— Klausieties, Monteg, ir tikai viena izeja. — Sudraba adata urbās viņa smadzenēs. — Mēģiniet pārvērst to visu par joku, izliecieties, ka dzināt velnu. Un tūlīt iemetiet grāmatu ugunī!
Bet Mildreda aizsteidzās Montegam priekšā un drebošā baisī paziņoja: — Manas mīļās, reizi gadā katram dedzinātājam atļauts pārnest vienu grāmatu mājās, lai parādītu mājiniekiem, cik agrāk viss bijis šausmīgi muļķīgi, kā grāmatas var cilvēkus satracināt un kā var laupīt tiem veselo saprātu. Gajs gribēja mums sagādāt pārsteigumu — nolasīt priekšā kādu gabalu, lai mēs redzam, cik tas viss bijis bezjēdzīgi, un lai mums nekad vairs nav jālauza galvas par visiem šiem vārdu savārstījumiem, vai ne tā, mīļumiņ?
Montegs krampjaini sažņaudza grāmatu.
— Sakiet «jā», — Feibers mudināja.
— Jā, — Montegs atkārtoja.
Mildreda smiedamās paķēra grāmatu.
— Nu, izlasi, Gaj, šo te dzejoli! Nē, labāk to otru, trakoti smieklīgo, kuru tu man jau nolasīji. Manas mīļās, tur itin nekas nav saprotams. Viens vienīgs murgojums. Izlasi, lūk, šo lappusi, mīļais!
Viņš paskatījās uz atvērto lappusi.
— Lasiet, — viņa ausī iesīcās ods.
— Kā, mīļais, šis dzejolis saucas?
— Douvera līcis. — Viņa mēle bija kā sastingusi.
— Nu, lasi — tikai lēni un labi skaidri.
Istabā bija tveicīgi karsts, Montegs brīžiem dega kā ugunī, brīžiem drebinājās, it kā saltu. Viņš atradās tuksneša vidū, kur bija novietoti trīs krēsli, un grīļodamies gaidīja, kad misis Felpsa beigs knibināties ap savu tērpu un misis Bouelsa — ap saviem matiem. Tad sāka lasīt — klusi un nedroši, bet ar katru rindiņu skaļāk un noteiktāk, un viņa balss lidoja pāri tuksnesim, atsizdamās pret balto tukšumu, skanēja nokaitušajā gaisā pāri sēdošo sieviešu galvām:
— «Ticība, šis okeāns
Reiz bija pārpilns, visu pasauli
Tas ieskāva kā sagša gaiša, gredzens zaigs,
Bet tagad dzirdu es
Tā skumjo, tālē aizdunošo atbalsi,
Un tas nav māns,
Pār drūmo klajumu, nakts elpas mests, Tas atkāpjas. Un paliek krasts — kails, oļu pilns
un baigs.» [1]
Nočīkstēja sieviešu krēsli. Montegs turpināja:
— «Tad būsim beidzot patiesi, ai, mīļā! Sai pasaulē, kas mūsu acīm liekas Kā sala laimīga, kur visi sapņi tiekas, Tik jauka, daudzsološa, zvīļa, — Ir sveša mīlestība, gaviles un gaisma, Un drošība, un miers, un remdinātājs smaids; Mūs ieskauj draudīgs, sabiezējošs tumsas klaids, Vējš mulsu cīniņu un vaidu brāzmas sviež, Un pulki nezina, kam krūti pretī griež.»
Misis Felpsa raudāja.
Abas draudzenes vēroja viņas asaru straumi un grimasē savilkto seju. Viņas bija tā apstulbušas no šīs vētrainās reakcijas, ka baidījās viņai pat tuvoties. Misis Felpsa elpoja aizgūdamās. Arī Montegs bija galīgi apjucis.
— Kuš, kuš, — Mildreda sacīja. — Paklausies, Klāra, nu izbeidz, ja! Vai dzirdi, Klāra, nu, kas tev noticis?
— Es . .. es … — misis Felpsa šņukstēja. — … Es nezinu … nezinu … it nekā nezinu .. . Oh …
Misis Bouelsa piecēlās un nikni pavērās Montegā. — Vai jūs redzat? Tā jau es domāju! Es jau zināju, ar ko tas viss beigsies! Es vienmēr esmu sacījusi: poēzija ir asaras, pašnāvība, raudu lēkmes, drausmīga pašsajūta, poēzija ir slimība, šausmīga nelaime. Un
te nu tas vēlreiz ir pierādījies. Jūs, mister Monteg,
esat briesmīgs cilvēks.
— Bet tagad … — Feibers čukstēja.
Montegs pagriezās, piegāja pie sienas spraugas un pa misiņa atveri iemeta grāmatu liesmās.
— Cik muļķīgi, briesmīgi vārdi… Cik šausmīgi sāpīgi vārdi… — misis Bouelsa sacīja. — Nu, kādēļ jums vajag sāpināt citus? Pasaulē kreņķu jau tāpat bez gala, kādēļ mūs vēl mocīt ar kaut ko tādu!
— Klāra, vai dzirdi, nu nomierinies, — Mildreda lūdzās, raustot misis Felpsu aiz rokas. — Noslauki asaras, ja? Mēs ieslēgsim «radiniekus» un būsim atkal līksmas un laimīgas. Nu, izbeidz šo raudāšanu, un mēs tūliņ sarīkosim īstas dzīres!
— Nē, — misis Bouelsa iebilda. — Es eju uz mājām. Ja gribat apciemot mani un «radiniekus» — lūdzu! Bet šī trakā dedzinātāja mājā es savu mūžu vairs kāju nesperšu!
— Ejiet vien, — Montegs klusi sacīja, raugoties misis Bouelsai tieši acīs. — Ejiet mājās un padomājiet par savu pirmo vīru, kuru pamētāt, par otro, kas dabūja galu reaktīvajā automašīnā, un par trešo, kuram drīz vien sašķaidīs pauri! Ejiet mājās un padomājiet par saviem neskaitāmajiem abortiem, par nolādētajiem ķeizargriezieniem un par saviem bērniem, kuri jūs ienīst! Ejiet mājās un padomājiet, kādēļ tas viss tā noticis un ko jūs esat darījusi, lai tā nebūtu. Nu, ejiet taču! — viņš kliedza, — Ejiet, kamēr vēl neesmu jūs sagrābis un izlidinājis laukā!
Durvis aizcirtās, un māja bija tukša. Montegs viens pats stāvēja ledaini saltajā istabā ar netīra sniega krāsas sienām.
Vannas istabā tecēja ūdens. Viņš dzirdēja, ka Mildreda sakrata rokā miega tablešu pudelīti.