— Muļķis, muļķis, pēdīgais muļķis, ak dievs, Monteg, kāds jūs esat muļķis …
— Apklustiet! — Montegs izrāva no auss zaļo lodīti un iegrūda kabatā.
— … muļķis … muļķis, — tālumā klusi nočukstēja.
Montegs pārmeklēja visu māju un atrada grāmatas aiz ledusskapja, kur Mildreda bija tās noslēpusi. Dažu trūka, un viņš saprata, ka sieva bez viņa ziņas jau sākusi izvākt dinamītu no mājas. Taču viņš vairs nebija nikns, viņš bija apjucis un it kā izsmelts. Viņš aiznesa grāmatas uz dārzu un paslēpa krūmos pie žoga. «Uz šo vienu nakti,» viņš nodomāja, «lai viņa nesadedzina vēl kādu.»
Tad viņš iegāja atpakaļ tukšajā mājā. — Mildred! — viņš sauca pie tumšās guļamistabas durvīm. Atbildes nebija.
Kad Montegs. iedams uz darbu, šķērsoja mauriņu, viņš centās neskatīties, cik tumša un pamesta ir Klarisas Maklelanas māja …
Pa ceļam, sākdams aptvert, ko izdarījis, viņš jutās tik briesmīgi vientuļš, ka ilgojās atkal pēc klusās balss, pēc dīvainās sirsnības un labestības, kas tumsā plūda pretim no tās. Viņš pazina Feiberu tikai dažas stundas, bet viņam šķita, ka pazinis visu mūžu. Viņš saprata, ka nu viņā ir divi cilvēki: viņš pats, Montegs, kas nekā nesaprata, tikai neskaidri apjauta savu muļķību, un vecais vīrs, kurš runāja un runāja viņam ausī, kamēr metro vilciens milzīgā ātrumā rāva viņu uz naksnīgās pilsētas otru galu. Un visas viņa turpmākās dzīves dienas un naktis — gan tumšās, gan mēness gaismā mirdzošās — vecais vīrs runās un runas ar viņu, metot sirdī dzirksti pēc dzirksts, oli pēc oļa, pilienu pēc piliena. Un reiz tas viss nonāks līdz viņa apziņai, un tad viņš nebūs vairs tikai Montegs, — tā vecais vīrs teica, apgalvoja un solīja. Viņš būs reizē Montegs un Feibers, uguns plus ūdens, un tad kādu dienu, kad viss būs klusi, saplūdis, sajaucies, nogūlies, vairs nebūs ne uguns, ne ūdens, bet vīns.. No divām dažādām vielām būs radusies trešā. Un tad, atskatīdamies atpakaj, viņš tiešām sapratīs, kāds muļķis bijis. Viņš juta, ka šis process jau sākas, ka viņš atvadās no sava vecā «es» un sāk no tā pamazām attālināties.
Cik labi bija atkal dzirdēt kamenes dūkšanu, miegaino sīkšanu, vecā vīra artikulēto dudināšanu. Tas Montegu gan rāja, gan mierināja, kad viņš šai vēlajā vakara stundā, iznācis no smacīgā pazemes tuneļa, tuvojās dedzinātāju depo.
— Mieru, Monteg, tikai mieru. Nevajag viņus ne izsmiet, ne nosodīt — nesen vēl jūs bijāt tāds pats kā viņi. šie vīri ir cieši pārliecināti, ka viss vienmēr paliks tā kā pašlaik. Taču tā nepaliks. Viņi nezina, ka tas viss ir tikai skaisti liesmojošs meteors, kas joņo debesu izplatījumā, bet kādu dienu tas tomēr nokritis. Viņi — tāpat kā agrāk jūs — saredz vienīgi liesmo- jumu, acij tīkamo uguņošanu. Vecam vīram, kurš slēpjas mājās, saudzēdams sagrabējušos kaulus, protams, nav tiesību kritizēt. Bet jūs gandrīz visu sabojājāt. Esiet piesardzīgs! Un neaizmirstiet, ka es vienmēr būšu kopā ar jums. Savā ziņā es varu saprast, ka jums bija grūti savaldīties. Jāteic, ka jūsu svētās dusmas mani patiešām sasparoja. Ak dievs, es pēkšņi jutos tik jauns! Bet tagad es gribu, lai jūs justos vecs, es gribu, lai jūs šonakt paņemtu līdz kaut drusku no manas gļēvulības. Kad satiksiet kapteini Bītiju, staigājiet viņam apkārt uz pirkstgaliem un ļaujiet man klausīties, ko viņš jums teiks, ļaujiet man apsvērt un novērtēt stāvokli. Palikt dzīviem — tas mums ir galvenais. Aizmirstiet šīs nabaga sievietes …
— Es padarīju viņas tik nelaimīgas, kādas viņas savu mūžu nav bijušas, — Montegs sacīja. — Misis Felpsas asaras mani satrieca. Varbūt, ka viņām ir taisnība, varbūt tiešām nevajag domāt, tikai joņot apkārt un līksmoties. Nezinu. Jūtos tik vainīgs …
— Jums nepavisam nav jājūtas vainīgam! Ja pasaulē nebūtu karu, ja visur valdītu miers, tad es sacītu: varat līksmoties! Taču jums, Monteg, tagad nav tiesību palikt vienīgi dedzinātājam. Pasaulē viss vēl nav tā kā vajag.
Montegs juta, ka nosvīst.
— Monteg, vai dzirdat?
— Manas kājas… — Montegs nomurmināja. — Es tās nespēju pakustināt. Cik briesmīga sajūta. Tās nekust ne no vietas!
— Klausieties, Monteg, nomierinieties, — vecais vīrs sirsnīgi sacīja. — Es saprotu, ka jūs baidāties izdarīt kļūdu. Nevajag baidīties. No kļūdām mēs mācāmies. Kad es biju jauns, es visiem klaji izrādīju savu nezināšanu. Par to mani sita. Ap gadiem četrdesmit es biju uzasinājis savas zināšanas. Bet, ja cilvēks slēpj savu nezināšanu, neviens viņu nesit un viņš nekad nekļūst gudrāks. Nu, drošu soli iekšā dedzinātāju depo! Es esmu kopā ar jums. Mēs neesam vairs vieni, mēs neesam šķirti katrs savā noslēgtā telpā. Ja jums vajadzēs palīdzību, kad Bītijs sāks pratināt, es bušu jums līdzās un pačukstēšu, ko viņam atbildēt!
Montegs juta, ka viņa kājas atkal sāk kustēties.
— Draugs, tikai nepametiet mani vienu, — viņš teica.
Mehāniskais Suns bija pazudis. Būda bija tukša, un dedzinātāju depo valdīja klusums, un oranžā «Salamandra» ar petrolejas pilnu vēderu snauda, kamēr liesmu metēji krustiski karājās tai gar sāniem, un Montegs devās cauri šim klusumam, satvēra misiņa kārti un brauca augšup, bailēs drebošu sirdi vērojot tukšo suņa būdu.
Pie lūkas stāvēja Bītijs, raugoties sāņus, it kā neviena negaidītu.
— Paskat, kur nāk viens pārākais ērms, ko visās valodās sauc par muļķi, — viņš teica vīriem, kas spēlēja kārtis.
Bītijs pastiepa roku ar delnu uz augšu, gaidot velti. Montegs ielika tajā grāmatu. Bītijs, pat nepaskatījies uz virsrakstu, iemeta grāmatu atkritumu grozā un aizsmēķēja cigareti.
— «Vislielākais muļķis ir tas, kurā ir mazdrusciņ prāta.» Apsveicu ar atgriešanos, Adonteg. Ceru, ka tagad, kad drudzis ir pāri, jūs paliksiet kopā ar mums uz dežūru. Kā būtu ar kādu pokera partiju?
Viņi apsēdās, un vīri izdalīja kārtis. Jūtot sev pievērsto Bītija skatienu, Montegs nezināja, kur likt savas rokas. Viņa pirksti kā zaglīgi seski ne mirkli nespēja norimties, šaudījās, knibinājās un līda kabatās, vairoties Bītija skatiena, kas dedzināja kā spirta liesma. Šķita, ja Bītijs uzpūstu dvašu, viņa rokas savīstu un tūliņ nokalstu, uz laiku laikiem paliekot mirušas, apraktas viņa svārku piedurknēs. Sīs rokas bija sākušas rīkoties pašas, neatkarīgi no viņa gribas, pirmo reizi paklausot sirdsapziņai, kas lika paķert grāmatas un mesties prom ar Jehovu, Rūti un Šekspīru padusē, un tādēļ šeit dedzinātāju depo tās šķita kā notrieptas asinīm. Ik pa minūtēm piecpadsmit Montegs cēlās augšā no galda un gāja uz tualeti tās mazgāt. Tad, atkal apsēdies savā vietā, viņš paslēpa rokas zem galda.
Bītijs iesmējās. — Turiet vien rokas tā, lai var redzēt. Ne tādēļ, ka mēs jums neuzticētos, tomēr, tā sakot…
Visi smējās.
— Nu, labi, — Bītijs noteica. — Krīze ir pāri, un atkal viss kārtībā. Mēs katrs savu reizi esam maldījušies. «Taisnība beigās teiks savu vārdu,» mēs esam saukuši» «Cēla mērķa sargi nekad nebūs vientuļi!» mēs esam klieguši. «Skaisti vārdi ir dvēseles balzāms,» Filips Sidnijs iF teicis. Bet, no otras puses: «Kā lapas vārdi, un, kad to, ka biezs, Rets prāta auglis būs tur patvēries.» Aleksandrs Poups. Ko jūs par to sakāt, Monteg?
— Nezinu.
— Esiet piesardzīgs, — no citas, tālas pasaules čukstēja Feibers.
— Vai par šo te: «īr zināšanu druskas bīstamas. Dzer aizgūtnēm no dzijās Pīrijas; Pa lāsei baudot, saindēts top prāts, Dzer malkiem, un tu būsi glābts.» Poups. Tā pati eseja. Kā jums tas patīk?