Montegs kodīja lūpu.
— Tūlīt es jums visu paskaidrošu, — Bītijs smaidīdams teica, raugoties kārtīs. — Jūs ieņēmāt malku un noreibāt. No pāris rindām jums sagriezās galva. Jums gribas triekt drupās pasauli, cirst galvas, graut autoritātes. Es zinu, pats esmu to pārdzīvojis.
— Nē, nē, — Montegs nedroši nomurmināja.
— Nav ko sarkt, Monteg. Es jūs patiešām negribu izsmiet. Zināt, pirms stundas es redzēju sapni. Atlaidos nosnausties un sapnī redzēju, ka mēs abi sākām briesmīgu strīdu par grāmatām. Jūs, aiz dusmām vai plīsdams, apbērāt mani ar citātiem. Es mierīgi atvairīju katru jūsu uzbrukumu. «Vara,» es teicu, «tas, lūk, ir galvenais.» Jūs, citējot doktoru Džonsonu, atbildējāt: «Zināšanas ir lielāks spēks nekā vara!» Bet es sacīju: «Doktors Džonsons, mans mījais, teicis arī tā: «Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto.» Turieties, Monteg, pie dedzinātājiem. Viss pārējais ir tikai drūms haoss.»
— Neklausieties. — Feibers čukstēja. — Viņš grib jūs samulsināt. Viņš ir viltīgs. Uzmanieties!
Bītijs nosmējās.
— Bet jūs man atbildējāt: «Reiz tikpat atklāsies patiesība, jo slepkavību nav iespējams noslēpt.» Tad es smiedamies izsaucos: «Ak dievs, viņš to vien zina kā gvelzt par savu zirgu!» Un piebildu: «Pats velns var svētos rakstus citēt sev par labu.» Bet jūs kliedzāt: «šis laikmets muļķi, zeltā tērptu, sveic, Ne basām kājām svēto, kas prāta gaismu teic.» Es klusi čukstēju: «Vai patiesībai vajag tik kvēlu aizstāvību?» Bet jūs pilnā balsī man pretī: «Slepkava ir šeit, un nomirušo rētas no jauna atveras un atsāk asiņot!» Es, paplikšķinādams jūsu roku, sacīju: «No tik kvēlas aizrautības piemesties var skrejamais.» Jūs aurojāt: «Zinašanas ir spēks!» un «Punduris uz milža pleca tomēr redz par viņu tālāk!» — bet es, it kā izdarot kopsavilkumu, mierīgi nobeidzu mūsu strīdu ar vārdiem: «Cilvēkam iedzimta maldīga tieksme uzskatīt metaforu par pierādījumu, skaistu vardu straumi par patiesību un pašam sevi par orākulu, kā reiz sacījis Pols Valerī.»
Montegam neizturami reiba galva. Viņam šķita, ka tiek sists bez žēlastības — pa pieri, acim, degunu, lūpām, zodu, pleciem, pa bezpalīdzīgi paceltajām rokām. Viņam gribējās kliegt: «Pietiek, apklustiet, jūs visu sajaucat!»
Bītija slaikie pirksti satvēra viņa delnas locītavu.
— Ak dievs, kāds pulss! Esmu nu gan jūs satracinājis. Sirds lec kā nākamajā dienā pēc kara! Trūkst tikai zvanu un fanfāru! Vai gribat, lai es runāju tālāk? Man patīk jūsu paniskās bailes. Varu runāt gan sua- hili, gan indiāņu, gan angļu literārajā valodā. Taču iznāk, ka es sarunātos ar mēmo, vai jums tā neliekas, mister šekspīr?
— Mieru, Monteg, tikai mieru! — ods Montega ausī sīca. — Viņš duļķo ūdeņus!
— Oh, cik jūs bijāt satriekts, — Bītijs turpināja. — Es rīkojos tiešām nežēlīgi. Lai atspēkotu jūsu vārdus un teicienus, es izmantoju tās pašas grāmatas, uz kurām jūs balstījāties. Grāmatas var būt arī nodevējas. Cilvēks cer rast tajās atbalstu, bet tās var vērsties pret viņu pašu. Arī citi var izmantot tās savā labā, un jūs sākat grimt dibenā, stigt arvien dziļāk un dziļāk lietvārau, darbības vārdu un īpašības vārdu muklājā. Bet mans sapnis beidzās ar to, ka es ar «Salamandru» piebraucu jums klāt un jautāju: «Vai mums nav pa ceļam?» Un jūs iekāpāt mašīnā, un mēs, līdz sirds dziļumiem apmierināti, laidām atpakaļ uz depo: kaislības bija norimušas, un starp mums atkal valdīja pilnīga saskaņa. — Bītijs atlaida Montega roku, kura bez spēka atšļuka atpakaļ. — Viss ir labs, kas labi beidzas.
Klusums. Montegs sēdēja kā balts akmens tēls. Bītija pēdējā sitiena atbalss aizviļņoja līdz viņa smadzeņu dzīlēm. Feibers gaidīja, lai tā noklustu, un, kad nosēdās putekļu virmuļi, kas bija sacelti Montega apziņā, vecais vīrs klusi ierunājās:
— Labi, viņš pateica, kas viņam sakāms. Jums bija tas jānoklausās. Nu pāris stundu runāšu es. Arī tas jums būs jānoklausās. Pēc tam visu nopietni apsveriet un izlemiet, vai gribat celties vai krist. Bet lai tas būtu jūsu paša lēmums, nevis mans vai kapteiņa Bītija. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka kapteinis pieder pie visbīstamākajiem patiesības un brīvības ienaidniekiem, pie mūsu sabiedrības vairākuma trulā ganāmpulka. Ak, šī baismīgā vairākuma tirānija! Mums katram ir sava dziesma. Un tas ir atkarīgs tikai no jums, kurā jūs gribēsiet klausīties.
Montegs jau grasījās Feiberam atbildēt visu klātbūtnē, kad dedzinātāju depo zvans, kas bija ierīkots griestos, paglāba viņu no šīs kļūdas. Telpas viņā galā, klusi tikšķinot, trauksmes ziņotājs izsita adresi. Kapteinis Bītijs ar kārtīm rokā uzsvērti lēnā gaitā piegāja pie aparāta un norāva adresi. Uzmetis tai paviršu
skatienu, viņš to iegrūda kabatā, atgriezās pie galda un atkal apsēdās. Visi pārējie raudzījās viņā.
— Lai pagaida kādas četrdesmit sekundes, kamēr būšu jūs apspēlējis, — Bītijs līksmi noteica.
Montegs nolika savas kārtis.
— Vai esat noguris, Monteg? Gribat izstāties?
— Jā.
— Nu, nu, nevajag nokārt degunu. Taču, ja padomā, mēs šo partiju varam pabeigt vēlāk. Atstājiet kārtis uz galda ar mugurpusēm uz augšu un steigšus savāciet visu, kas vajadzīgs. Nu, labi aši! — Bītijs piecēlās. — Monteg, man nepatīk jūsu izskats! Vai tikai atkal nebūsiet sasirdzis?
— Nē, es braukšu.
— Jā, jums jābrauc. Šis ir īpašs gadījums. Nu, tad — laižamies!
Viņi ielēca lūkā un satvēra misiņa kārti, it kā tā būtu pēdējais glābiņš, pie kura tverties no paisuma viļņa, taču misiņa kārts dīvainā kārtā abus ielidināja tumsā, kur jau sprauslāja, rūca un kūsāja atmodinātais benzīna pūķis.
— Ai-ziet!
Mašīna ar spēju rāvienu metās ap stūri, motors rēca, sirēna gaudoja, riepas kauca, misiņa cisternā kā milža vēderā klunkšķēja petroleja, sudraba treliņi spruka laukā no Montega pirkstiem, vējš pluinīja viņa matus un svilpoja caur zobiem, bet viņš domāja par šīm sievietēm savā televīzijas istabā, par šīm tukšajām pelavām, no kurām neona vējš izpūtis pēdējo graudu, kā arī par savu sasodīto ideju lasīt viņām priekšā grāmatu. Tas bija tikpat muļķīgi un bezjēdzīgi kā censties ar ūdenspistoli nodzēst ugunsgrēku. Tā bija īsta trakuma lēkme. Idiotisks dusmu izvirdums. Kad viņš reiz pratīs savaldīties un klusēt, mierīgi klusēt?
— Hei-dā!
Montegs pacēla acisv Parasti Bītijs pie stūres nesēdās, taču šoreiz mašīnu vadīja pats, milzīgā ātrumā triekdams ap stūriem, .sakumpis augstajā šofera sēdeklī, kamēr melnais lietus mētelis plaukšķot plandīja viņam aiz muguras, tā ka viņš šķita līdzīgs milzīgam, melnam sikspārnim, kas, uzmeties uz mašīnas, traucas pret vēju.
— Uz priekšu, lai darītu pasauli laimīgu, Monteg!
Bītija sarkanie vaigi spoži spīdēja melnajā tumsā,
un viņš nikni smīnēja.
— Esam klāt!
«Salamandra» ar spēju kaucienu apstājās, un vīri klupdami izlēca ārā. Montegs stāvēja, kaistošām acīm raugoties saltajos, spožajos treliņos, kuros viņš bija krampjaini ieķēries.
«Nē, to es nespēju,» viņš pats sev teica. «Kā lai es izpildu šo uzdevumu, kā lai turpinu dedzināšanu? Es nespēju pārkāpt šīs mājas slieksni.»
Viņam līdzās iznira Bītijs, no kura vēdīja vēja smarža, saglabājusies no trakā brauciena.
— Nu, Monteg?
Vīri, savos neveiklajos zābakos atgādinādami kroplīgus ērmus, steigšus izklīda klusi kā zirnekļi.
Beidzot Montegs pacēla acis un pagriezās.