Bītijs vēroja viņa seju.
— Kas noticis, Monteg?
— Mēs esam apstājušies pie manas mājas, — Montegs lēni noteica.
TREŠĀ DAĻA SPOŽĀS LIESMAS
Visgarām ielai iedegās gaisma, atvērās namu durvis un izskrēja ļaudis, lai noskatītos uguņošanu. Bītijs ar drūmu apmierinājumu, Montegs, nespēdams ticēt savām acīm, vēroja māju, galveno cirka arēnu, kur tūlīt sāks rīkoties lāpu žonglieri un liesmu rijēji.
— Tā, nu jūs esat panācis savu, — Bītijs Montegam teica. — Vecais zēns gribēja lidot uz sauli un tagad, kad apsvilinājis spārnus, brīnās, kā tas tā varēja gadīties. Vai es jūs skaidri nebrīdināju, sūtīdams Suni pie jūsu durvīm?
Montega seja bija stinga kā maska. Viņš juta, ka galva smagi un lēni, kā akmenī cirsta, pagriežas pret kaimiņu māju, kura starp spilgtajam puķu dobēm stāvēja tumša.
— Nu, nu! — Bītijs nicīgi nospurcās. — Vai tiešām jūs būtu apstulbinājusi šī mazā, idiotiskā skuķe ar savu nodrāzto repertuāru? Puķītes, tauriņi, lapiņas, saulrieti. Zinām jau, zinām! Tas viss ierakstīts viņas kartītē. Oho, laikam trāpīju naglai uz galvas. To var redzēt pēc jūsu izskata. Zaļu stiebriņi un mēness
sirpis … Blēņas, vairāk nekas! Ko labu tas viss viņai ir devis?
Montegs sēdēja uz aukstā «Salamandras» spārna, tikko manāmi grozīdams galvu — pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi…
— Viņa redzēja itin visu. Viņa nevienu neaizskāra. Viņa nevienu netraucēja!
— Neaizskāra? Brīnums gan! Vai tad viņa jums nekārās kaklā? Pie velna visus šos labulīšus ar viņu svētajiem ģīmjiem un vienīgo talantu — likt citiem justies vainīgiem. Kaut viņus pats nelabais parautu! Iznirst kā saule pusnaktī, pat gultā nedodot cilvēkam miera!
Atvērās durvis un izskrēja Mildreda ar rokās sažņaugtu čemodānu; tai pašā mirklī ietves malā no- švīkstot piestāja taksometrs.
— Mildred!
Viņa, ne acu nepaceldama, paskrēja Montegam garām ar balti nopūderētu seju un lūpu zīmuļa neiekrā- sotu muti.
— Mildred, vai tu devi šo trauksmes signālu?
Viņa iegrūda čemodānu mašīnā un iemetās tajā arī
pati, bez mitas murminādama: — Nabaga «radinieki», nabaga «radinieki», pagalam, pagalam, oh, viss pagalam .. .
Bītijs satvēra Montegu aiz pleca, un taksometrs, ar spēju rāvienu uzņemot septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, vienā mirklī pazuda skatienam.
Tad atskanēja griezīga šķindoņa, it kā drumslās sašķīstu sapnis, kas bijis veidots no slīpēta stikla, spoguļiem un kristāla prizmām. Montegs, kā svešāda viesuļa rauts, automātiski pagriezās un ieraudzīja, ka Stounmens un Bleks ar cirvjiem šķaida logu rūtis, dodami ceļu caurvējam.
Un atkal šī vieglā skrapstēšana, it kā naktstauriņš sistos pret aukstu, melnu barjeru.
— Monteg, tas esmu es, Feibers. Vai dzirdat? Kas noticis?
— Nu ir pienākusi mana kārta, — Montegs teica.
— Pārākais brīnums, — Bītijs sacīja. — Mūsu dienās jau katrs uzskata, katrs ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa kārta it nekad nepienāks. Citi mirst, es dzīvoju. Nav ne seku, ne atbildības. Taču izrādās, ka tomēr ir. Bet lai nu paliek. Ja esam nonākuši līdz sekām, tad ir par vēlu runāt, vai ne?
— Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čukstēja.
Montegs paspēra soli, galīgi nejuzdams savas kājas. Kad Bītijs līdzās noklikšķināja šķiltavas, viņš kā apburts raudzījās mazajā, oranžajā liesmas mēlītē.
— Kādēļ uguns tā pievelk cilvēkus? Kādēļ tā saista gan vecus, gan jaunus? — Bītijs nodzēsa un atkal uzdedza liesmiņu. — Tādēļ, ka uguns ir mūžīgā kustība, tas, ko cilvēks velti pūlējies izgudrot. Vai — pareizāk — gandrīz vai mūžīgā kustība. Ja ļautu, tā degtu bez pārtraukuma. Kas tad ir uguns? Noslēpums. Mīkla. Zinātnieki mums kaut ko žadzina par berzi un molekulām. Bet viņi nudien neko nezina. Uguns galvenais skaistums ir tas, ka tā iznīcina atbildību un sekas. Ja problēma kļūst par apgrūtinājumu, mēs to sadedzinām. Pašlaik jūs, Monteg, esat kļuvis par apgrūtinājumu. Un uguns jūs noņems no maniem pleciem — ātri, tīri, uz visiem laikiem. Tā ka ne kriksīša nepaliks pūšanai. Higiēniski, ērti, estētiski.
Montegs raudzījās uz savu māju, kuru viss vērta tik svešādu — vēlā nakts stunda, kaimiņu balsu murdoņa, stikla šķembas un saplēstās grāmatas, izsvaidītas kā gulbja spalvas — šīs dīvainās, neizprotamās grāmatas, kuras nu likās tik nožēlojamas, ka par tām nebūtu vispār ko uztraukties, jo tās taču nebija it nekas vairāk kā melni burti, iedzeltens papīrs un sadriskāts apvalks.
Tātad Mildreda. Viņa droši vien bija redzējusi, ka viņš noslēpj grāmatas dārzā, un ienesusi tās atpakaļ. Mildreda, jā.
— Es gribu, lai jūs, Monteg, šo darbiņu nostrādātu viens pats. Nevis ar petroleju un sērkociņu, bet visu pēc kārtas — ar liesmu metēju. Jūsu māja, jums pašam viss arī jānotīra.
— Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čukstēja.
— Nevaru! —Montegs izmisis atkliedza. — Suns! Suns mani notvers!
Sos vārdus dzirdēja arī Bītijs, domādams, ka tie sacīti viņam.
— Jā, Suns ir tepat kaut kur tuvumā, tā ka netaisiet nekādus numurus. Vai varat sākt?
— Jā. — Montegs parāva liesmu metēja slēdzi.
— Uguni!
No šļūtenes izšāvās milzīga liesmas strūkla, kas šļācās pret grāmatām un aiztrieca tās pret sienu. Montegs iegāja guļamistabā un divreiz pārlaida pāri abām gultām, un tās šņākdamas uzliesmoja, tik kaismīgi aizsvildamās, ka viņš tīri vai pabrīnījās, kur tajās bijis tik daudz karstas kvēles. Viņš sadedzināja guļamistabas sienas un tualetes galdiņu, jo gribēja visu iznīcināt — arī krēslus, galdus, ēdamistabas un galda piederumus un plastmasas šķīvjus —, visu, kas vien atgadināja, ka viņš dzīvojis šai tukšajā mājā kopā ar svešu sievieti, kura rīt būs viņu aizmirsusi, kura jau bija viņu aizmirsusi un braukāja apkārt pa pilsētu, klausoties vienīgi to, ko ausīs runāja «Gliemežnīca». Dedzināt, tāpat kā agrāk, bija bauda. Bija tik labi izlādēt niknumu, raut, plēst, dīrāt ar liesmu metēju, iznīcināt muļķīgu problēmu. Ja reiz nebija atrisinājuma, tad lai nebūtu arī problēmas! Uguns spēj visu atrisināt!
— Grāmatas, Monteg!
Grāmatas lēkāja un dancoja kā svilstoši putni ar sarkaniem un dzelteniem liesmu spārniem.
Un tad viņš iegāja televīzijas istabā, kuras sienās mita trulie briesmoņi ar tukšajām domām un tukšajiem sapņiem. Viņš uzšāva pa visām trim kailajām sienām, un no tām ar niknu šņākoņu, kas pārauga spiedzīgā sīkšanā, ar baismu kliedzienu izplūda vakuums. Viņš centās iztēloties šo vakuumu, šo totālā tukšuma radītāju, taču nespēja. Viņš aizturēja elpu, lai tas neiekļūst viņa plaušās. Viņš pāršķēla briesmīgo tukšumu, atkāpās atpakaļ un kā dāvanu iemeta istabā koši dzeltenu liesmu ziedu. Ugunsdrošais plastmasas slānis pāršķīrās, un maja sāka drebēt.
— Kad būsiet beidzis, tad neaizmirstiet, ka esat arestēts, — Bītijs viņam aiz muguras teica.
Māja bija pārvērtusies sarkanu ogļu un melnu izdedžu kaudzē. To klāja miegaina sārti pelēku pelnu kārta, un no drupām lēni cēlās pret debesīm dūmu grīstes, kas viegli šūpojās gaisā. Pulkstenis bija pusčetri no rīta. Cilvēki izklīda pa savam majam: izrāde bija beigusies, un cirka arēna pārvērsta gruvešos.
Montegs stāvēja ar liesmu metēju spēku zaudējušajās rokās; viņa seja bija notriepta sodrējiem, zem padusēm pletās sviedru plankumi. Viņam aiz muguras tumsā gaidīja citi dedzinātāji, kuru sejas neskaidri vīdēja gruzdošo krāsmatu atblāzmā.