Montegs vairākkārt gribēja sākt runāt, līdz beidzot ar pūlēm izmocīja:
— Vai mana sieva deva šo trauksmes signālu? Bītijs pamāja. — Bet pirms tam zvanīja viņas draudzenes, taču es gribēju nogaidīt. Agri vai vēlu jūs tikpat iekristu. No jūsu puses tā bija pēdīgā muļķība — deklamēt dzeju pa labi un pa kreisi. Tas bija idiotisks snobisms. Dodiet cilvēkam pāris ritmisku rindu, un viņš jau jūtas kā pasaules radītājs. Jums šķiet, ka ar savām grāmatām varat staigāt pa ūdens virsu. Taču pasaule lieliski iztiek bez tām. Vai redzat, kur tās jūs novedušas? Jūs esat slīkšņā līdz ausīm. Man tikai jāpakustina mazais pirkstiņš, un jūs tūliņ pat noiesiet dibenā.
Montegs stāvēja pilnīgi sastindzis. Zemestrīce ar uguns vētru bija nolīdzinājusi viņa māju ar zemi, un zem drupām palika Mildreda un visa viņa dzīve, un viņam nebija spēka pakustēties. Zemestrīces atbalss vēl kaut kur vibrēja un viļņoja viņa apziņā, un viņš stāvēja nikns un apjucis, grīļodamies aiz noguruma, un ļāva Bītijam šaustīt sevi.
— Plānprātiņš, idiotiskais stulbenis. Nu, sakiet. kādēļ jums tas bija vajadzīgs?
Montegs to nedzirdēja, jo domās bija jau tālu prom un skrēja arvien ātrāk un ātrāk, atstājot satracinātā kapteiņa priekšā tikai grīļīgo, sodrējiem notriepto ķermeni.
— Monteg, bēdziet! — Feibers sacīja.
Montegs klausījās.
Bītija sitiens pa galvu atsvieda viņu atpakaļ. Zaļā lodīte, kurā čukstēja un kliedza Feibera balss, nokrita zemē. Bītijs to paķēra un, plati smaidot, pielika sev pie auss.
— Monteg, kas jums notika? — Montegs dzirdēja tālīnu balsi.
Bītijs izslēdza un iegrūda zaļo lodīti kabatā.
— Ahā! Tātad te ir vēl kas vairāk, nekā domāju. Es redzēju, ka jūs klausoties pieliecāt galvu. Sākumā domāju, ka jums ausī ir «Gliemežnīca». Bet vēlāk, kad jūs kļuvāt tik gudrs, tas sāka likties aizdomīgi. Nekas, mēs visu noskaidrosim un jūsu drauģeli paņemsim priekšā.
— Nē! — Montegs iekliedzās, paraudams liesmu metēja drošības slēdzi. Bītijs uzmeta ašu skatienu
Montega pirkstiem, un viņa acis tik tikko manāmi iepletās. Montegs ieraudzīja tajās izbrīnu un arī pats paskatījās uz savām rokām, lai redzētu, ko tās atkal izstrādājušas. Vēlāk viņš tā arī nespēja saprast, vai tās bija viņa rokas vai Bītija reakcija, kas viņam deva pēdējo grūdienu un lika izdarīt slepkavību. Viņa ausīs nogranda pēdējie lavīnas dārdi, skarot dzirdi, taču ne apziņu. Bītija seja izplūda platā smaidā.
— Nav slikts paņēmiens, kā iegūt auditoriju. Pavērst pistoles stobru pret cilvēku, lai piespiestu klausīties savu runu. Nu, speriet vaļā! Kas jums šoreiz sakāms? Kādēļ negāžat man virsū Šekspīru, jūs, tizlais snobs? «No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos. Ar goda prātu es tā apbruņots, ka tie man garām skrien kā tukšais vējš, kas man ir nieks!»* Kā jums tas patīk, nožēlojamais literāt? Ko jūs vēl gaidāt? Nospiediet slēdzi! — Viņš paspēra soli uz Montega pusi.
— Mēs neesam dedzinājuši to, ko vajag … — Montegs iesāka.
— Gāziet vien virsū, Gaj, — Bītijs, stingi smaidīdams, teica.
Un tad viņš jau bija viena vienīga lākts, lēkājošs, griezīgi spiedzošs manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojoša uguns bumba, kad Montegs izšāva uz viņu nepārtrauktu šķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds šņāciens, it kā uz nokaitušas plīts nokristu milzīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina gliemeža būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu čūk- stienu pārvērstos dzeltenās putās. Montegs aizmiedza acis, kliedza, kliedza un centās kaut kā aizspiest sev ausis, lai nedzirdētu šo skaņu, no kuras šermuļi gāja pār kauliem. Bītijs, krampjaini noraustījies, beidzot sarāvās čokurā kā pārogļojusies vaska lelle un palika guļam.
Pārējie dedzinātāji stāvēja kā sastinguši.
Ar pūlēm apspiezdams nelabumu, Montegs pavērsa pret viņiem liesmu metēju.
— Apkārt griezties! — viņš nokliedza.
Viri sviedriem noplūdušām, krīta bālām sejām pagriezās. Montegs tēmēja viņiem pa galvām un, ar uguns strūklu noraujot ķiveres, notrieca arī pašus no kājām. Arī viņi palika guļam.
Viegla, rudens lapai līdzīga čaboņa.
Montegs atskatījās un ieraudzīja Mehānisko Suni.
Tas bija izniris kaut kur no tumsas un ticis gandrīz jau pāri mauriņam, slīdot tik klusi un viegli kā tumši pelēks vēja dzīts miglas mākonis.
Suns palēcās pēdas desmit no zemes un, iepletis savas zirnekļa kājas, no augšas metās Montegam virsū, zibinot indes zobu — prokaīna adatu. Montegs sagaidīja Suni ar uguns strūklu, kura apvija tā metāla ķermeni dzeltenām, zilām un oranžām ziedlapām, ietērpjot gluži jaunā apvalkā, pārvēršot brīnišķā liesmu ziedā, kad tas, krizdams virsū, atsvieda viņu ar visu liesmu metēju pēdas desmit atpakaļ pret koka stumbru. Viņš juta, ka Suns vēl ķepurojas, satver viņa kāju un aizķer ar adatu, bet tad liesmu šalts to uzmeta gaisā, atrāva tam locekļus un izšķaidīja vēderu, kas izsprāga uz visām pusēm kā sarkana raķete. Montegs gulēdams noskatījās, kā virpuļo un sabrūk nedzīvais un. reizē dzīvais briesmonis. Tas vēl it kā grasījās klupt viņam virsū, lai līdz galam iedurtu indes adatu, no kuras viņam jau sāka stingt kāja. Montegs jutās reizē satriekts un atvieglots, kā cilvēks, kurš pašā pēdējā brīdī atlēcis sāņus no automašīnas, kas, joņojot ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, nobrāzusi viņam ceļgalu. Viņš baidījās piecelties, šaubīdamies, vai vispār vairs varēs uzmīt uz stingstošās kājas. Stingums līda arvien augstāk un augstāk, pamazam pārņemot visu ķermeni…
Ko darīt?
Iela bija tukša, viņa maja nodedzinātā ka veca teātra dekorācija, pārējās majas gulēja tumsā, līdzas Suns, tālāk Bītijs, dedzinātāji un «Salamandra»… Viņš paskatījās uz milzīgo mašīnu. Ari to dereja sadedzināt.
«Jāsāk kustēt, tad redzēs, kā būs,» viņš nodomāja. «Nu, rausies augša, uzmanīgi… Lūk, tā.»
Viņš stavēja, bet viņam klausīja tikai viena kāja. Otra bija nejūtīgs stumbenis, pārogļojies koka klucis, kuru viņš spiests stiept sev līdzi it kā par grēka izpirkšanu. Kad viņš atspiedās uz šīs kājas, cauri stilbam izšāvās tik skaudra sape, it kā tur durtu simtiem sudraba adatu. Viņam saskrēja asaras acis. Ne, jābēg! Tomēr ir jābēg! Seit nedrīkst palikt!
Vienā otrā majā atkal iedegās ugunis — vai tādēļ, ka pēc visa notikušā cilvēki vairs nespēja aizmigt, vai viņus satrauca neparastais klusums — to Montegs nespēja pateikt. Viņš kaut kā klumburoja uz priekšu, vilkdams līdzi nedzīvo kāju, šņukstot mudinādams un kliegdams, nolādēdams un karsti lūgdams, lai taču tā neuzdod šādā brīdī, kad no tās tik daudz kas atkarīgs. Tumsā bija dzirdamas balsis un kliedzieni. Beidzot, pārvilcies pāri pagalmam, viņš nokļuva uz šķērsielas. «Tagad jūs, Bītij, vairs neesat problēma,» viņš nodomāja. «Jūs vienmēr sacījāt: «Problēmas nevajag risināt, problēmas vajag sadedzināt.» Nu es esmu to izdarījis. Visu labu, kaptein.»
Un viņš vilkās pa tumšo šķērsielu tālāk.
Ik reizi, kad viņš uzmina uz stingās kājas, cauri tai izšāvās tāds kā skrošu lādiņš, un viņš domāja: «Nelga, ēzeli, pēdīgais stulbeni, redzi, ko tu esi izdarījis! Kā tu nu domā visu to saglābt? Lepnums, sasodītais lepnums un dusmas — tās visu galīgi sabojāja, izpostīja jau pašā sākumā. Bet tik daudz kas pēkšņi gāzās tev pāri. Bītijs, šīs sievietes, Mildreda, Klarisa. Taču tas nav nekāds attaisnojums. Nelga, ēzeli, pats sevi nodevi!