Nē, man jāglābj, kas .vēl glābjams, jādara, kas vēl manos spēkos. Ja reiz man ir lemts sadegt, gribu dažu labu paraut sev līdz.»
Viņš atcerējās grāmatas un pagriezās atpakaļ, cerot, ka varbūt kāda būs palikusi.
Dažas viņš atrada žoga malā, kur bija tās noslēpis. Laimīgā kārtā Mildreda nebija visas pamanījusi. Četras vēl gulēja tai pašā vietā, kur viņš bija tās noglabājis. Tumsā skanēja vaimanas un zibēja ugunis. Tālumā jau rēca citas «Salamandras», kuru kaucieni saplūda ar policijas mašīnu sirēnām.
Montegs pacēla četras atlikušās grāmatas un palēkdamies klunkuroja tālāk, līdz pēkšņi kā nopļauts nokrita zemē, it kā viņam būtu norauta galva. Viņu satrieca pēkšņa doma. Viņš palika guļot pierautām kājām, ar seju smiltīs un elsoja.
Bitijs taču bija gribējis mirt!
Un tad viņš saprata, ka tas ir tiesa. Bītijs patiešām bija gribējis mirt. Viņš bija stāvējis viņam pretī, ne- aizsargādamies, stāvējis un izsmējis, un izaicinājis, un, kad Montegs to aptvēra, viņam aizrāvās elpa. Cik dīvaini, ka cilvēks var tā ilgoties nāves, ka ļauj otram savā priekšā vicināt ieroci un nevis klusē, lai glābtu sev dzīvību, bet ērcina un izzobo pretinieku, līdz tas nespēj vairs valdīties un …
Tālumā dunēja skrejoši soļi.
Montegs uzrausās sēdus. Viņam jātiek no šejienes prom! Ātrāk, ātrāk, nedrīkst vairs kavēties! Bet viņš vēl arvien elsoja. Vispirms vajag nomierināties. Tā, nu jau ir labāk. Viņš nebija gribējis nogalināt ne Bī- tiju, ne arī kādu citu. Viņa augums krampjaini sarāvās, it kā būtu iegremdēts skābē. Viņš aizspieda muti. Viņa acu priekšā iznira Bītijs — viena vienīga lies - mojoša mauriņā nomesta lāpa. Viņš koda sev pirkstos, lai nebūtu jākliedz: «Es tā negribēju! Ak dievs, es patiešām tā negribēju! …»
Viņš centās tikt kaut kādā skaidrībā, atsaukt atmiņā agrāko dzīvi, kāda tā bija pirms nedaudzām dienām, pirms tajā ielauzās siets un smiltis, zobu pasta «Dentema», naktstauriņa balss, ogļu jāņtārpiņi, pēdējie trauksmes signāli un izsaukumi. Tas viss bija pārāk daudz dažām dienām, pārāk daudz pat veselam mūžam.
Soļi jau dunēja šķērsielas galā.
— Celies! — viņš pats sev sacīja. — Pie velna, nu, celies! — viņš uzsauca stingajai kājai un piecēlās. Sāpes ietriecās celī kā naglas, tad sāka durstīt kā dzeļošām adatām, pēc tam pamazām notrulinājās, un, kad viņš palēkdamies aizklumburoja soļus piecdesmit gar dēļu žogu, pieraudams plaukstas pilnas ar skabargām, durstīšana pārgāja dedzināšanā, it kā kāja būtu applaucēta. Un tad beidzot tā sāka kustēties. Skriet viņš neskrēja, baidīdamies, ka neizmežģī sāpošo potīti. Caur muti raudams iekšā nakts gaisu un juzdams, ka tumsa smagi nosēžas viņā, viņš neatlaidīgi kliboja tālāk. Grāmatas viņš turēja rokās.
Viņš domāja par Feiberu. Feibers bija palicis tur — kūpošajā darvas pikā, kurai vairs nebija ne vārda, ne nosaukuma. Viņš taču bija sadedzinājis arī Feiberu! Sī doma viņu tik ļoti satrieca, ka Feibers šķita patiešām miris, izcepts kā zivtiņa zaļajā lodītē, gājis bojā tā cilvēka kabatā, no kura bija palicis vienīgi skelets, aptīts ar asfalta dzīslām.
«Ja es nesadedzināšu viņus, tad viņi mani, tas tagad ir skaidrāks par skaidru,» Montegs nodomāja.
Viņš iztaustīja vienu kabatu — nauda bija tur —, bet otrā atrada parasto «Gliemežnīcu», kurā šai aukstajā, drūmajā naktī bija dzirdama pilsētas balss.
— Uzmanību! Uzmanību! Policija meklē bēgli.
Izdarīta slepkavība un vairāki valstiski noziegumi. Noziedznieka vārds — Gajs Montegs. Nodarbošanas — dedzinātājs. Pēdējo reizi redzēts …
Montegs noskrēja se.šus kvartālus, un tad šķērsiela izveda viņu uz tukša bulvāra, kas bija desmit reižu platāks par parastu ielu. Spožajā laternas gaismā tas atgādināja aizsalušu upi, un viņš juta, ka to šķērsot būs bīstami, jo tas bija pārāk plats un pārāk klajš. Tas bija līdzīgs kailai skatuvei, kas aicina mesties tās spilgtajā gaismā, kur viegli var notvert, viegli var nošaut.
•— Sekojiet bēgošam vīram … sekojiet bēgošam vīram … viņš viens pats skrien … sekojiet… — «Gliemežnīca» ausī dūca.
Montegs ierāvās atpakaļ ēnā. Viņpus ielai pretī atradās benzīna stacija — liela, balti mirdzoša celtne, pie kuras tobrīd piebrauca divas sudraba vaboles uz- uzņemt degvielu. «Ja gribu tikt pāri platajam bulvārim, tad nedrīkstu skriet,» viņš nodornaja. «Man jāiet lēnām, kā pastaigājoties, bet vispirms jāatgūst pieklājīgs izskats. Man būs lielākas izredzes izglābties, ja nomazgāšos un sasukāšos, pirms došos tālāk uz … Jā, bet uz kurieni? .. .»
Uz kurieni tad viņš īsti bēga?
Uz nekurieni. Viņam nebija nekur, kur bēgt, neviena drauga, pie kura griezties. Vienīgi Feibers. Un tad viņš aptvēra, ka visu laiku instinktīvi skrējis uz Feibera mājas pusi. Bet Feibers nevarēs viņam palīdzēt. Mēģināt paslēpties Feibera mājā — tā būtu tīrā pašnāvība. Bet viņš zināja, ka tomēr dosies pie Feibera, lai kaut uz brīdi redzētu viņu. Feibera māja bija vienīgā vieta, kur viņš varētu atgūt savu zūdošo ticību, ka spēs izglābties. Viņš tikai gribēja pārliecināties, ka pasaulē ir tāds cilvēks kā Feibers. Viņš gribēja redzēt, ka Feibers ir dzīvs, nevis sadedzis kopā ar lodīti Bītija kabatā. Bez tam bija jāatstāj
Feiberam nauda, lai vecais vīrs var likt to lietā, kad viņš pats, Montegs, būs devies tālāk. Varbūt viņam izdosies izkļūt no pilsētas un apmesties kaut kur laukos vai kalnos, upes vai ceļa tuvumā.
Svilpjoša dūkšana lika viņam pacelt acis pret debesīm.
Tālumā cits pēc cita cēlās gaisā policijas helikopteri, kuru bija tik daudz, ka šķita, tur kāds uzpūtis elpu pārziedējušai pienenes galviņai. Pārdesmit lidoja turpat virs pilsētas, nedroši trīsēdami uz vietas kā rudens pārsteigti tauriņi, un tad cits pēc cita nāca stāvus lejā un, pārvērtušies par automašīnām, kaukdami drāzās pa bulvāriem, un tikpat spēji atkal pacēlās atpakaļ debesīs, turpinot meklēšanu no gaisa.
Montegs pienāca pie benzīna stacijas, kuras darbinieki bija aizņemti ar saviem klientiem. No sētas puses viņš iegāja vīriešu tualetes istabā. Caur alumīnija sienu līdz viņam atplūda diktora balss: — Pieteikts karš. — Ārā pie kolonnas sūknēja benzīnu. Mašīnu vadītāji runāja ar benzīna stacijas darbiniekiem par motoriem, benzīnu, par to, cik jāmaksā. Montegs centās aptvert tikko dzirdēto paziņojumu, taču nespēja. Karš viņa apziņā nonāca tikai pēc stundas vai divām.
Viņš nomazgāja rokas un seju un, cenzdamies netrokšņot, noslaucījās. Tad atstāja tualetes istabu, klusi aizvēra aiz sevis durvis, izgāja tumsā un pēc brīža jau stāvēja tukšā bulvāra malā.
Te nu bija šis cīņas lauks, kurā viņam jāuzvar. Bulvāris bija tukšs kā arēna brīdi pirms tam, kad tajā uznāk nezināmie upuri un nezināmie slepkavas. Gaiss virs platās asfalta upes virmoja no viņa ķermeņa siltuma, un viņš tiešām pabrīnījās, ka viena cilvēka temperatūra var likt vibrēt visai apkārtējai pasaulei. Viņš zināja, viņš sajuta, ka ir fosforescējošs mērķis.
Un nu viņam bija jāsāk savs gājiens pāri bulvārim.
Trīs kvartālus tālāk iemirdzējās automašīnas ugunis. Montegs dziļi ievilka elpu. Plaušās ielija karsta šalts. Kakls no skriešanas bija galīgi izkaltis. Mutē bija pretīga metāla garša, un kājas šķita kā svina pielietas.
Automašīnas ugunis … Ja viņš gribēja doties pāri, tad vajadzēja aprēķināt, kad šī mašīna var būt šeit. Cik tālu bija līdz pretējai ietvei? Ap simts jardu. Varbūt mazāk, bet lai būtu simts; ja ietu lēnā, mierīgā solī, vajadzētu trīsdesmit četrdesmit sekundes, kamēr viņš tiktu bulvārim pāri… Bet mašīna? Ar uzņemto ātrumu tā var būt šeit pēc kādām piecpadsmit sekundēm. Tātad, ja viņš, ticis līdz vidum, sāktu skriet…