— Jus runājāt ta, it ka butu ļoti veca.
— Reizēm es arī jūtos veca. Es baidos no saviem vienaudžiem. Viņi nogalina cits citu. Vai tiešām tā ir bijis vienmēr? Mans tēvocis saka, agrāk viss bijis citādi. Seši mani vienaudži šogad ir nošauti. Desmit gājuši bojā automašīnu katastrofā. Es baidos par viņiem, un tieši tādēļ viņi raugās uz mani greizi. Mans tēvocis stāsta, ka agrāk, viņa vectēva laikā, bērni neesot slepkavojuši cits citu. Toreiz, sen atpakaļ, viss bijis savādāk. Tad esot uzskatīts, tēvocis stāsta, ka cilvēkam jājūtas atbildīgam. Zināt, es jūtos atbildīga. Tas man ieaudzināts kopš bērnības, reizēm ņemot palīgā arī sukas. Es pati arī iepērkos un tīru māju.
— Bet vairāk par visu, — viņa turpināja, — man patīk vērot cilvēkus. Reizēm es cauru dienu braucu ar metro un raugos cilvēkos un klausos viņu sarunās. Es gribu zināt, kas viņi ir un ko vēlas, un uz kurieni dodas. Reizēm es pat eju uz Izpriecu parku vai braucu ar raķešu automašīnām, kas pusnaktī drāžas pa nomales ielām. Policiju tas nepavisam neuztrauc, ja vien šīs mašīnas apdrošinātas. Ja cilvēkam kabatā apdrošināšanas polise par desmittūkstoš dolāriem, tad viss ir kārtība. Bet reizēm es klīstu pa metro stacijām vai klausos cilvēkos pie gāzētā ūdens fontāniem, un, vai zināt, ko es jums teikšu?
— Nu, nu?
— Cilvēki vispār ne par ko nerunā.
— Tas nevar būt!
— Nudien, nerunā. Viņi tikai izmet kādu vārdu — automašīnu marku, modes terminu vai peldbaseina nosaukumu un nokliedz: «Kolosāli!» Un visi atkārto vienu un to pašu, atkal un atkal vienu un to pašu. Bet kafejnīcās iedarbina jautrības aparātus un klausās sen nodrāztas asprātības vai ieslēdz visās krāsās ņirbošās mūzikas sienas, uz kurām nav nekā saprotama. Un gleznu galerijās … Vai jūs kādreiz esat tur bijis? Arī tur viss ir abstrakts. Tāpat kā visur. Bet tēvocis saka, reiz bijis citādi. Agrāk gleznām esot bijis saturs un dažkārt tajās pat atveidots cilvēks.
— Tēvocis saka to un tēvocis šito. Jūsu tēvocis laikam ir neparasts cilvēks.
— Jā. Patiešām. Bet nu man jāiet. Uz redzēšanos, mister Monteg.
— Uz redzēšanos.
— Uz redzēšanos …
Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, sešas, septiņas. Dedzinātāju depo.
Pirmā diena.
— Monteg, jūs uzspurdzāt augšā pa kārti kā putns, glābdamies kokā.
Trešā diena.
— Monteg, jūs ienācāt pa sētas durvīm. Vai Suns atkal nedod jums miera?
— Nē, nē.
Ceturtā diena.
— Monteg, vai zināt pārāko joku? Nupat šorīt to dabūju dzirdēt. Sietlā kāds dedzinātājs pats noregulējis Mehānisko Suni uz savu ķīmisko kompleksu un palaidis vaļā. Ko jūs sakāt par šādu pašnāvību?
Piektā, sestā, septītā diena.
Un tad Klarisa pazuda. Montegs kādu vakaru, iedams uz darbu, pēkšņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Maurs bija tukšs, koki tukši, iela tukša, un, iekams viņš sasniedza metro, iekams aptvēra, kā viņam trūkst, un sāka raudzīties apkārt pēc meitenes, viņu pārņēma neskaidrs nemiers. Kaut kas bija noticis, kaut kas ļoti pierasts zudis un izgaisis. Kaut kas šķietami nesvarīgs, tāds, kas ildzis nedaudzas dienas, un tomēr…
Viņš gandrīz gribēja griezties atpakaļ, lai noietu vēlreiz no mājām līdz metro. Viņš bija cieši pārliecināts, ka tad noteikti sastaptu Klarisu un viss atkal būtu pa vecam. Bet bija jau vēls un nāca vilciens, un tas viņa iecerei pārvilka svītru.
Kāršu švīkstoņa, roku un acu zibēšana, runājošā pulksteņa monotonā balss pie depo dežūrtelpas griestiem: «… viens un trīsdesmit sešas minūtes … viens un trīsdesmit septiņas minūtes…» Kāršu plakšķē- šana uz taukainā galda. Montegs visu to skaidri dzirdēja, lai gan bija aizvēris acis, cenzdamies kaut uz brīdi norobežoties. Un tomēr viņš sajuta visu, kas apkārt — gan klusumu, gan to, kā laistās bronza un varš un spīguļo zelta un sudraba monētas. Aiz galda sēdošie vīri, kurus viņš tobrīd neredzēja, reizēm nopūtās, blenza kārtīs, gaidīja. «… viens un četrdesmit piecas …,» runājošais pulkstenis apbedīja drūmā gada drūmās nakts stundas vēl drūmākās minūtes.
— Kas jums lēcies, Monteg?
Montegs atvēra acis.
Kaut kur čerkstēja radio: «…kuru katru brīdi var sākties karš. Mūsu zeme ir gatava aizstāvēt savas …»
Depo ēka nodrebēja: ar spiedzīgu kaucienu pāri melnajām debesīm aiztrauca reaktīvo lidmašīnu eskadrija.
Montegs pamirkšķināja. Bītijs raudzījās viņā kā muzeja eksponātā. Kuru katru brīdi tas varēja piecelties, pienākt viņam klāt, pielikt roku, uztaustīt viņa pārkāpumu, viņa bažu iemeslu. Pārkāpumu? Bet vai tas maz bija pārkāpums?
— Jūsu kārta, Monteg.
Montegs raudzījās šajos vīros, kuru sejas bija apdedzinājuši tūkstoši īstu un desmit tūkstoši domās skatītu ugunsgrēku, vīros, kuru darbs vērta sejas sarkanas un acis spīdošas, vīros, kuri spēja bez mirkšķināšanas skatīties platīna šķiltavu liesmā, aizdedzinot savas melnās, vienmēr kūpošās Mpes. Ogļu melni mati, sodrēju krāsas uzacis, iezilgan. it kā pelniem notriepti skūtie vaigi — visur bija saredzams profesijas zīmogs. Pēkšņi, kādas domas iztrūcināts, Montegs palika pavērtu muti. Vai vispār bija kāds dedzinātājs, kuram nebūtu melni mati, melnas uzacis, sarkana seja un tērauda zilganums skūtajos vaigos? Šie vīri bija mats matā līdzīgi viņam! Vai tiešām dedzinātāju komandas sastāda, vadoties ne vien pēc viņu noslieces, bet arī pēc ārējā izskata? Ap viņiem bija pelnu un sodrēju krāsa un mūždien kūpošo pīpju smaka.
Tad no tabakas dūmu mākoņa kājās piecēlās kapteinis Bītijs. Viņš atplēsa jaunu tabakas paciņu, saburzot celofānu, kas sprakšķēja kā ugunskura liesma.
Montegs paskatījās kārtīs, ko turēja rokā.
— Es … es biju aizdomājies. Atcerējos pagājušās nedēļas ugunsgrēku. Un to viru, kura grāmatas sadedzinājām. Ko ar viņu izdarīja?
— Aizvāca uz trako namu. Šis bļāva kā vājprātīgs.
— Viņš nepavisam nebija jucis!
Bītijs klusēdams pārgrupēja kārtis.
— Ikviens cilvēks ir jucis, kurš domā apvest ap stūri valdību un mūs.
— Es tikai centos iztēloties, kā mēs paši justos viņu vietā, — Montegs piebilda. — Diez, ko mēs teiktu, ja citi sāktu dedzināt mūsu mājas un mūsu grāmatas.
— Mums nav grāmatu.
— Bet ja nu būtu?
— Varbūt jums ir?
Bītijs lēni pacēla acis.
— Nē, — Montegs raudzījās viņiem garām uz sienu, ko rindu rindām klāja aizliegto grāmatu saraksti. Šo darbu virsraksti lēkāja liesmās, kad zem viņa cirvja un petrolejas šļūtenes gadsimti tika pārvērsti pelnos.
— Nē, — viņš atkārtoja, bet domās sajuta vieglu vēja pūsmu, kas nāca no viņa mājas ventilācijas režģa, atvēsinādama kaistošo seju. Un viņš atkal atradās zaļajā parkā un sarunājās ar kādu vecu, vecu vīru, un arī tur vējš bija vēss.