Apmešanās un iekārtošanās prasīja gandrīz pāris stundu. Kādu laiku risinājās kaulēšanās par istabu maksu. Tad sākās draudzīga spriešana par to, kurš ar kuru apmetīsies kopā. Ceļinieki atnesa dažas vajadzīgākās lietas no vezumiem un seglu somām. Viņi pasūtīja vannas, un viesnīcnieks uzlika karsēt ūdeni. Basts aiznesa zirgiem sienu, un Kots piepildīja visas lampas ar eļļu.
Skārdnieks izsteidzās ārā, lai izmantotu atlikušo dienas gaismu, piedāvājot apkārtējiem iedzīvotājiem savus pakalpojumus. Viņš vadāja divričos iejūgto mūli pa pilsētiņas ielām. Drīz viņu ielenca bērni, cenzdamies izlūgties saldumus, stāstus un sīkas monētas.
Sapratuši, ka neko nedabūs, lielākā daļa zaudēja interesi. Viņi sastājās aplī, iebīdījuši vidū vienu no zēniem, un sāka sist plaukstas, ritmiski skandēdami bērnu dziesmiņu, kas bija mūžveca jau tad, kad to bija skaitījuši viņu vecvecāki:
“Uguns plītī zila kļūst!
Ko lai iesāk? Kas nu būs?
Gudrot beidz! Slēpties steidz!”
Vidū stāvošais zēns smiedamies centās izlauzties no apļa, un pārējie bērni stūma viņu atpakaļ.
- Skārdnieks! vecā vira balss ieskanējās kā zvans starp pārējām klaigām. Katlu lāpīšana! Nažu asināšana! Ūdens meklēšana ar vītolzara rīksti! Gatavi korķi! “Mātes lapiņu” tēja! Zīda šalles no lielpilsētu tirgotavām! Rakstāmpapīrs! Saldumi!
Tas no jauna piesaistīja bērnu uzmanību. Viņi atkal aplenca sīktirgoni un kā neliela pavadoņu svīta gāja tam līdzi, kamēr vīrietis skandēja savu sakāmo: Siksnu āda! Melnie pipari! Smalkas mežģīnes un košas spalvas! Šovakar te, ritu jau prom! Vakara krēsla nav šķērslis! Nāciet, sievas un meitas, visām būs jaunas kleitas! Pēc neilga laiciņa viņš iekārtojās ārā pie “Ceļakmens”, uzstādīja trinamo tecilu un sāka asināt nazi.
Kad ap veco viru sāka pulcēties pieaugušie, bērni atsāka pārtraukto spēli. Meitene apļa vidū aizsedza acis ar plaukstu un centās noķert pārējos bērnus, kas bēgdami vairījās, sita plaukstas un skandēja dziesmu:
“Acīs melna uguns deg!
Kur lai slēpjas? Kurp lai bēg?
Katrs, kur māk! Viņi nāk!"
Skārdnieks apkalpoja visus pēc kārtas, reizēm pat divus vai trīs vienlaikus. Viņš iemainīja asus nažus pret truliem kopā ar nelielu monētu. Viņš pārdeva dzirkles un adatas, vara katlus un mazas pudelītes, ko sievas tūlīt pēc nopirkšanas manīgi paslēpa. Viņš pārdeva pogas, kanēļa maisiņus un sāli. Pārdeva laimus no Tinuē, šokolādi no Tarbeanas, pulētu ragu no Erues…
Visu šo laiku bērni turpināja dziedāt:
“Cilvēks ir, bet sejas nav,
Te tie ir, un te to nav!
Kādi ir to baisie plāni?
Čandriāni, čandriāni!"
Kots sprieda, ka ceļinieki ir pavadījuši kopā apmēram mēnesi pietiekami ilgi, lai justos savstarpēji brīvi, bet ne tik ilgi, lai ķildotos par sīkumiem. Viņi oda pēc ceļa putekļiem un zirgiem. Kots ieelpoja šo gaisu kā tīkamu smaržu.
Pats patīkamākais bija troksnis. Ādas priekšmetu čīkstoņa. Vīru smiekli. Uguns sprikstēšana un sprauslāšana. Sievietes draiski jokoja.
Kāds pat apgāza krēslu. Pirmoreiz pēc ilga pārtraukuma “Ceļakmenl” nemājoja klusums. Un, ja mājoja, tad bija pārāk niecīgs, lai to pamanītu, vai ari bija pārāk labi paslēpies.
Kots rosījās visam pa vidu, nemitīgi kustēdamies, gluži kā cilvēks, kas apkalpo lielu, sarežģītu ierīci. Viņš bija gatavs pasniegt dzeramo, līdzko to kāds pasūtīja; viņš sarunājās un klausījās tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Viņš smējās par viesu jokiem, sarokojās ar viņiem, smaidīja un savāca monētas no bāra letes, it kā nauda viņam patiešām būtu vajadzīga.
Un, kad pienāca laiks dziesmām un katrs bija nodziedājis savu iemīļotāko dziesmu, bet joprojām gribēja turpināt, Kots aiz bāra letes iesaistījās līksmībā, ar plaukstām sizdams ritmu. Ugunij dzīvi mirgojot matos, viņš nodziedāja tik daudz pantu no “Skārdnieka bodnieka”, cik neviens nebija dzirdējis, un nevienam pret to nebija iebildumu.
Pēc vairākām stundām viesnīcas ēdamzālē joprojām kavējās silta, priekpilna gaisotne. Kots bija notupies pie kamīna un kurināja uguni. Pēkšņi viņam aiz muguras kāds ierunājās.
- Kvout?
Viesnīcnieks pagriezās ar mazliet samulsušu smaidu sejā. Ser? Tas bija viens no labi ģērbtajiem ceļiniekiem. Viņš mazliet līgojās.
- Tu esi Kvouts!
- Kots, ser, viesnīcnieks izlaboja iecietīgā tonī, kāds raksturīgs mātēm, runājot ar bērniem, un viesnīcniekiem, runājot ar iedzērušiem viesiem.
- Bezasiņu Kvouts! Vīrietis runāja ar iereibuša cilvēka stūrgalvīgo apņēmību. Tu man uzreiz izskatījies pazīstams, tikai es nevarēju atcerēties. Viņš lepni pasmaidīja un piesita ar pirkstu sev pie deguna.
- Tad es dzirdēju, kā tu dziedi, un sapratu, ka tas esi tu! Es tevi reiz klausījos Imrē. Pēc tam izraudāju acis gluži sausas. Neko tādu nebiju dzirdējis ne pirms, ne pēc tam. Tas salauza manu sirdi.
Jaunā vīrieša vārdi virknējās arvien nesakarīgāk, bet viņa seja palika nopietna. Es zināju, ka tas nevari būt tu. Bet man šķita, ka esi. Par spīti visam! Kuram vēl ir tādi mati? Viņš papurināja galvu, nesekmīgi cenzdamies atgūt domu skaidrību. Es redzēju Imrē to vietu, kur tu viņu nogalināji. Pie strūklakas. Visi bruģakmeņi tur ir saplaisājuši. -
Viņš sarauca pieri un, sakopojis uzmanību, atkārtoja vārdu vēlreiz.
- Saplaisājuši. Runā, ka neviens tos nespējot savest kārtībā.
Gaišmatainais ceļinieks brīdi apklusa, pūlēdamies koncentrēties. Viesnīcnieka reakcija šķita viņu pārsteidzam.
Sarkanmatainais vīrietis lūkojās viņā ar platu smaidu. Tu gribi teikt, ka es izskatos līdzīgs Kvoutam? Tam Kvoutam? Man arī pašam tā vienmēr ir licies. Man aizmugures istabā glabājas viņa gravējums. Mans palīgs par to mani ķircina. Vai tu pateiksi viņam to, ko nupat teici man?
Kots iemeta ugunī pēdējo pagali un piecēlās kājās. Bet brīdī, kad viņš atkāpās no pavarda, viena kāja saļodzījās zem viņa svara, un viņš smagi nokrita uz grīdas, apgāzdams krēslu.
Vairāki ceļinieki steigšus metās pie viņa, taču viesnīcnieks jau bija piecēlies un māja, lai visi atgriežas vietās. Nē, nē, viss ir kārtībā! Piedodiet, ka jūs izbiedēju. Kaut gan Kots smaidīja, varēja redzēt, ka viņš ir sevi savainojis. Viņa seja bija saspringta sāpēs, un viņš smagi balstījās pret krēslu.
- Pirms trim vasarām ceļā caur Eldas mežu es dabūju celī bultu. Laiku pa laikam tā vaina liek sevi manīt. Viņš saviebās un skumīgi piebilda: Tāpēc biju spiests atstāt labo ceļotāja dzīvi. Viesnīcnieks noliecās un saudzīgi paberzēja savādi izliekto kāju.
Tad ierunājās viens no sargiem: Es ieteiktu uzlikt sautējošu kompresi, citādi tev tas celis nejauki sapamps!
Kots vēlreiz pieskārās kājai un pamāja ar galvu. Man šķiet, tas ir gudrs padoms, ser. Viņš pagriezās pret gaišmataino vīrieti, kas, viegli līgodamies, stāvēja blakus kamīnam. Vai tu vari izdarīt man pakalpojumu, dēls?
Vīrietis apstulbis pamāja ar galvu.
- Aizver aizbīdni! Kots pamāja uz kamīna pusi. Bast, vai palīdzēsi man uzkāpt augšā?
Basts piesteidzās klāt un pārlika Kota roku sev pār pleciem. Balstīdamies pret viņu katrā otrajā solī, Kots izgāja pa durvīm, un abi devās augšā pa kāpnēm.