- Bulta kājā? Basts čukstus jautāja. Vai tiešām nieka kritiens tevi tā apdullināja?
- Paldies Dievam, tu esi tikpat lētticīgs kā viņi visi! Kots skarbi izmeta, kad abi bija aizgājuši pietiekami tālu. Klusi lamādamies, viņš uzkāpa vēl vairākus pakāpienus, un celis viņam acīmredzami netraucēja.
Basts acis iepletās, tad savilkās šauras.
Kots apstājās kāpņu augšgalā un izberzēja acis. Viens no viņiem zina, kas es esmu, saraucis pieri, viņš teica. Vai vismaz jūt aizdomas.
- Kurš? Basts jautāja, un bažas viņa balsī mijās ar dusmām.
- Zaļā kreklā, ar smilškrāsas matiem. Tas, kurš stāvēja vistuvāk pie kamīna. Iedod viņam kaut ko, lai aizmieg! Viņš jau ir diezgan daudz izdzēris. Neviens nebrīnīsies, ja viņš nolūzīs.
Basts brīdi domāja. Naimenu?
- Mhenku.
Basts savilka uzacis, tomēr piekrītoši pamāja.
Kots izslējās taisni. Klausies trīs reizes, Bast!
Basts samirkšķināja acis un vēlreiz pamāja ar galvu.
Kots runāja skarbi un skaidri. Es biju pilsētas licencēts vezumu pavadonis ceļā no Raljenas. Mani ievainoja, kamēr es veiksmīgi aizstāvēju karavānu pret uzbrukumu. Bulta labajā celī. Pirms trim gadiem. Vasarā. Kāds pateicīgs keldiešu tirgotājs iedeva man naudu, lai es atvērtu viesnīcu. Viņa vārds ir Deolans. Mēs ceļojām kopā no Pervisas. Piemini to garāmejot, kā starp citu. Vai visu saprati?
- Es tevi dzirdēju trīs reizes, Reši, Basts svinīgi atbildēja.
-Ej!
Pusstundu vēlāk Basts atnesa savam skolotājam uz istabu ēdiena bļodiņu un apgalvoja, ka lejā viss esot kārtībā. Kots pamāja ar galvu un stingri piekodināja, lai līdz rītam neviens viņu netraucē.
Kad Basts aizvēra aiz sevis durvis, viņa seja bija drūma un raižpilna. Kādu laiku viņš stāvēja kāpņu augšgalā, neizpratnē domādams, ko varētu darīt.
Grūti pateikt, kas Bastu tik ļoti satrauca. Kots neizskatījās jūtami mainījies. Vienīgi viņa kustības bija mazliet lēnākas, un sīkā dzirkstele, ko vakara rosība bija iedegusi viņa acīs, šķita gandrīz izplēnējusi. Patiesībā tā tik tikko vairs bija manāma. Patiesībā tās varbūt vairs nebija nemaz.
Kots sēdēja pavarda priekšā un tiesāja savu maltīti gluži mehāniski, it kā vienkārši meklētu iekšā vietu, kur noglabāt ēdienu. Pēc pēdējā kumosa viņš palika sēžam un raugāmies tukšumā, nezinādams, ko ir apēdis un kāda tam bijusi garša.
Liesmas iesprakstējās, un viņš satrūcies pārlaida skatienu istabai. Tad viņš paskatījās uz plaukstām, kas, kopā saņemtas, gulēja klēpī. Pēc brīža viņš tās pacēla un izstiepa pirkstus, it kā sildītu tos pie uguns. Tās bija graciozas plaukstas ar gariem, smalki veidotiem pirkstiem. Viņš tās cītīgi vēroja, itin kā gaidīdams, ka tās darīs kaut ko pašas no sevis. Tad viņš nolaida tās atpakaļ klēpī, ar vienu plaukstu aptverdams otru, un atkal pievērsa skatienu ugunij. Neizteiksmīgi un nekustīgi viņš sēdēja, līdz pavardā bija palikušas tikai pelēkas pelnu plēnes un nespodri gailošas ogles.
Kad viņš izģērbās, lai liktos gulēt, no oglēm izšāvās vēl viena liesma. Sarkanā gaisma apspīdēja tikko jaušamas svītras uz viņa ķermeņa, muguras un rokām. Visas rētas bija gludas un sudrabainas un stiepās pār viņu kā zibens šautras, kā vieglu atmiņu pēdas. Liesma īsu brīdi apgaismoja gan vecos, gan jaunos ievainojumus. Visas rētas bija gludas un sudrabainas, izņemot vienu.
Uguns uzzibsnīja un nodzisa. Miegs saņēma viņu kā mīlētājs tukšā gultā.
Agri nākamajā rītā ceļotāji devās projām. Par viņu vajadzībām parūpējās Basts, paskaidrodams, ka saimnieka celis ir pamatīgi pietūcis un viņš tik agri nav gatavs kāpt lejā pa kāpnēm. Visi saprata, izņemot gaišmataino tirgotāja dēlu, kurš bija pārāk apdullis, lai vispār kaut ko saprastu. Sargi pārmija smaidus un pabolīja acis, bet skārdnieks noskaitīja improvizētu sprediķi par mērenības tematu. Basts ieteica dažus nepatīkamus līdzekļus pret paģirām.
Kad viņi bija projām, Basts sakopa viesnīcu; tā kā apmeklētāju nebija, tas neprasīja daudz pūļu. Lielāko daļu laika viņš pavadīja, cenzdamies sevi kaut kā izklaidēt.
Kad Kots pēc dažām stundām nokāpa lejā, viņš ieraudzīja Bastu dauzām valriekstus pret bāra leti ar smagu, ādas vākos iesietu grāmatu. Labrīt, Reši!
- Labrīt, Bast! Kots atņēma. Kas jauns?
- Bija ienācis Orrisonu zēns. Gribēja zināt, vai mums vajadzēs jēra gaļu.
Kots pamāja ar galvu, it kā šādu ziņu būtu jau gaidījis. Cik tu pasūtīji?
Basts saviebās. Es neciešu jēra gaļu, Reši. H garšo pēc slapjiem dūraiņiem.
Kots paraustīja plecus un devās uz durvju pusi. Man šis tas jānokārto. Pieskati saimniecību, labi?
- To es vienmēr daru.
Aiz “Ceļakmens” durvīm gaiss nekustīgi un smagi gulēja uz tukšā zemesceļa, kas veda cauri pilsētiņas centram. Debesis pletās virs galvas kā vienmuļš pelēku mākoņu palags un, šķiet, gribēja raidīt lietu, ja vien spētu sakopot pietiekami daudz enerģijas.
Kots pārgāja pāri ielai un devās uz smēdes atvērtajām durvīm. Kalējam bija īsi apgriezti mati un bieza, kupla bārda. Kots noskatījās, kā viņš uzmanīgi iedzen dažas naglas cauri lokanajai metāla lentei, kas bija aptīta ap izkapts pēdu, un cieši iestiprina tās izliektajā koka kātā. Sveiks, Kaleb!
Kalējs atslēja izkapti pret sienu. Kā varu palīdzēt, saimniek Kot?
- Vai Orrisonu zēns bija iegriezies arī pie tevis?
Kalebs atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu.
- Tātad viņiem joprojām zūd aitas? Kots apvaicājās.
- Īstenībā beidzot atgriezās dažas pazudušās. Briesmīgi sapluinītas, būtībā saplēstas driskās.
- Vilki? Kots jautāja.
Kalējs paraustīja plecus. Šis gan nav īstais gada laiks, bet kas cits var būt vainīgs? Lācis, vai? Man šķiet, viņi vienkārši pārdod daļu, ko nespēj pienācīgi uzraudzīt, jo trūkst darba roku.
- Trūkst darba roku?
- Savu nolīgto strādnieku viņi bija spiesti atlaist nodokļu dēļ, un vecākais dēls jau vasaras sākumā aizgāja karakalpībā. Pašlaik viņš Menatā cīnās ar dumpiniekiem.
- Menerasā, Kots uzmanīgi izlaboja. Ja redzēsi to zēnu vēlreiz, pasaki viņam, ka es labprāt nopirktu dažus jērgaļas gabalus.
- Labi, pateikšu. Kalējs uzmeta viesnīcniekam viszinīgu skatienu.
- Vai vēl kaut kas?
- Mjā, Kots paskatījās sānis un pēkšņi kļuva neierasti kautrs.
- Gribēju jautāt, vai tev te gadījumā nemētājas kāds dzelzs stienis? viņš jautāja, neskatīdamies kalējam acis. Saproti, man nevajag neko smalku. Derēs pavisam vienkāršs, neapstrādāts dzelzs gabals.
Kalebs guldzoši pasmējās. Nezināju, vai tu ari te iegriezīsies. Vecais Kobs un pārējie atnāca jau aizvakar. Viņš aizgāja pie darbgalda un paņēma nost audekla gabalu. Katram gadījumam uztaisīju vēl dažus liekus.
Kots paņēma apmēram divas pēdas garu dzelzs stieni un nevērīgi pasvārstīja to plaukstā. Gudri darīts.
- Es savu darbu zinu, kalējs pašapmierināts noteica. Vai gribi vēl kaut ko?
- Patiesībā jā, Kots sacīja, ērtības labad atsliedams stieni pret plecu. Es vēl gribēju apvaicāties, vai tev nav kāda lieka skotele un kalēja cimdi?
- Varbūt ir, Kalebs vilcinādamies atbildēja. Bet kam tev tos vajag?
- Aiz viesnīcas ir vecs kazenāju biezoknis. Kots pamāja uz “Ceļakmens” pusi. Gribēju to izplēst, lai nākamgad varu tur iekopt dārzu. Bet negribētos tāpēc nodīrāt sev visu ādu.
Kalējs pamāja ar galvu un ar žestu aicināja Kotu sev līdzi smēdes dziļākajā telpā. Te ir mans vecais komplekts, viņš teica, izvilkdams biezus ādas pirkstaiņus un stingru ādas priekšautu; abi piederumi vairākās vietās bija apgruzdējuši melni un notriepti ar taukiem. Nav nekāds skaistais, bet domāju, ka spēs tevi pietiekami pasargāt.