- Cik tas maksā? Kots jautāja, meklēdams naudas maku.
Kalējs papurināja galvu. Viens džots jau būtu daudz. Ne man, ne
zēnam šie krāmi nav vajadzīgi.
Viesnīcnieks iedeva viņam monētu, un kalējs iemeta to vecā audekla maisiņā. Vai tu noteikti gribi darīt to tagad? kalējs jautāja. Labu laiku nav lijis. Pēc pavasara atkušņa zeme būs mīkstāka.
Kots paraustīja plecus. Mans vectēvs vienmēr teica, ka rudens esot īstais laiks, lai izrautu visu, kam negribi ļaut ataugt. Viņš atdarināja veca vīra trīcošo balsi. “Pavasara mēnešos augiem ir pārāk stipra dzīvība. Vasarā viss ir spēcīgs un neļauj raut sevi ārā. Bet rudens…” Viņš paskatījās apkārt uz mainīgajām koku lapām. “Rudens ir īstais laiks. Rudenī viss ir noguris un gatavs mirt.”
Vēlāk pēcpusdienā Kots aizsūtīja Bastu atpūsties un atgūt iekavēto miegu. Pēc tam viņš vienatnē gurdi darbojās pa viesnīcu, veikdams sīkus darbiņus, kas iepriekšējā vakarā bija palikuši nepadarīti. Apmeklētāju nebija. Kad beidzot pienāca vakars, viņš iededza lampas un sāka izklaidīgi šķirstīt grāmatu.
Rudenim vajadzēja būt gada rosīgākajam laikam, taču pēdējā laikā ceļinieku bija maz. Kots ar drūmu pārliecību apzinājās, ka ziema būs ļoti gara.
Viņš aizslēdza viesnīcu agri, kaut gan iepriekš nekad tā nebija darījis. Grīdu slaucīt viņš nepūlējās. Tas nebija vajadzīgs. Viņš nemazgāja ne galdus, ne leti, jo tie nebija lietoti. Nospodrinājis dažas pudeles, Kots aizbultēja durvis un devās gulēt.
Tuvumā nebija neviena, kas varētu pamanīt atšķirību viņa izturēšanās veidā. Neviena, ja neņem vērā Bastu, kas neredzams vēroja savu saimnieku, raizējās un kaut ko gaidīja.
CETURTĀ NODAĻA . pusceļā uz Nevarru
HRONISTS GĀJA KĀJĀM. Vakar viņš bija klibojis, bet šodien pēdās vairs nebija nevienas vietas, kas nesāpētu, tāpēc klibošana vairs nepalīdzēja. Viņš bija meklējis zirgus Abotsfordā un Rannišā, piedāvādams nesamērīgu naudu pat par vecu, nodzītu kleperi. Taču tādās mazās pilsētiņās cilvēkiem nebija zirgu, ko pārdot, jo vairāk tāpēc, ka tuvojās ražas vākšanas laiks.
Par spīti grūtajai, kājās pavadītajai dienai, viņš joprojām gāja uz priekšu arī tad, kad izdangāto zemesceļu ietina tumsa un arvien lielāki kļuva draudi paklupt pret tikko saskatāmiem apveidiem. Divas stundas taustījies cauri melnumam, Hronists starp kokiem ieraudzīja atspīdam gaismu un atmeta domu šovakar tikt līdz Nevarrai, cerēdams uz zemnieku mājas viesmīlību.
Viņš nogriezās no ceļa un brida cauri kokiem gaismas virzienā. Tomēr pamazām kļuva skaidrs, ka uguns atrodas tālāk, nekā viņš bija domājis, turklāt tā bija krietni lielāka. Tā nebija lampas gaisma no mājas, tās nebija pat dzirksteles no neliela ugunskura. Vecas ēkas drupās rūkdams plosījās pamatīgs sārts, un no ēkas patiesībā bija palikušas tikai divas apdrupušas akmens sienas. Kaktā starp abām šīm sienām tupēja vīrietis. Viņam mugurā bija biezs apmetnis ar kapuci, un viņš tajā bija ietinies tā, it kā pašlaik būtu ziemas vidus, nevis rēns rudens vakars.
Hronista cerības brīdi spārnoja cits, neliels ugunskurs, virs kura karājās katls. Taču, nākdams tuvāk, viņš cauri degoša koka smaržai sajuta nepatīkamu smaku. It kā degoši mati, it kā trūdošas puķes. Hronists ātri izlēma: lai ko nepazīstamais vāra savā katlā, viņš to nemēģinās nobaudīt. Tomēr pat apmešanās ugunskura tuvumā bija labāka par nakšņošanu ceļa malā.
Hronists iegāja uguns gaismas lokā. Es redzēju jūsu ug… Viņš aprāvās, jo sakņupušais stāvs spēji pielēca kājās un satvēra abās rokās
zobenu. Nē, nevis zobenu, bet kaut kādu garu, tumšu nūju, kuras forma bija pārāk regulāra, lai to noturētu par nejauši paķertu pagali.
Hronists atkāpās un sastinga uz vietas. Es tikai meklēju vietu, kur pārgulēt! viņš aši paskaidroja, un roka gluži neviļus satvēra dzelzs gredzenu, kas karājās viņam kaklā. Es negribu nepatikšanas. Atstāšu jūs mierīgi ēdam vakariņas. Un viņš atkāpās vēl soli atpakaļ.
Svešinieka stāvs itin kā atslāba, un nūja nokrita zemē, čerkstoši atsizdamās pret akmeni. Pie Dieva pārogļotajām miesām, ko tu šeit dari tādā nakts stundā?
- Es gāju uz Nevarru un ieraudzīju starp kokiem uguni.
- Ieraudzīji mežā nezināmu uguni un tā vienkārši devies turp? Svešais papurināja kapucē paslēpto galvu. Nu tad nāc vien tuvāk! Ar rokas mājienu viņš aicināja Hronistu pie sevis, un pierakstītājs redzēja, ka vīrieša plaukstas sedz biezi ādas cimdi. Augstais Tehlu, vai tu visu mūžu esi bijis neveiksminieks vai arī pataupījis visas neveiksmes šim vakaram?
- Es nezinu, ko tu šeit gaidi, Hronists teica, atkāpdamies vēl soli tālāk. Bet tu noteikti labprātāk darīsi to vienatnē.
- Apklusti un klausies! vīrietis skarbi uzsauca. Es nezinu, cik mums ir laika. Viņš paskatījās lejup un saberzēja seju. Ak Dievs, es nekad nesaprotu, cik daudz varu jums, ļautiņiem, stāstīt. Ja jūs man neticat, jūs uzskatāt, ka es esmu jucis. Ja jūs man ticat, jūs krītat panikā, un tas ir vēl sliktāk. Atkal paskatījies augšup, viņš redzēja, ka Hronists nav izkustējies no vietas. Nāc taču šurp, sasodīts! Ja iesi atpakaļ mežā, tikpat labi vari uzskatīt sevi par beigtu.
Hronists pār plecu atskatījās meža tumsā. Kāpēc? Kas tur tik bīstams?
Vīrietis īsi, rūgti iesmējās un sašutis papurināja galvu. Gribi zināt? Viņš izklaidīgi izlaida roku caur matiem, ar šo kustību notraukdams kapuci. Uguns gaismā viņa mati izskatījās nepārspējami sarkani, un acīs zibēja zaļš spīdums. Viņš nomēroja Hronistu ar vērtējošu skatienu. Dēmoni! viņš teica. Dēmoni lielu, melnu zirnekļu izskatā.
Hronista sasprindzinājums atslāba. Nekādu dēmonu nav! viņš teica, un balss tonis liecināja, ka šos vārdus viņš ir sacījis daudz, daudz reižu jau agrāk.
Sarkanmatainais vīrietis neticīgi iesmējās. Nu tad jau laikam mēs varam mierīgi iet mājās! Svešinieka sejā uzzibsnīja drudžains
smīns. Paklau, man izskatās, ka tu esi skolots vīrs. Pret to es jūtu cieņu, un citkārt pat varētu teikt, ka tev ir taisnība. Viņa seja kļuva nopietna. Bet šobrīd, šajā vietā un šovakar, tu maldies. Maldies, cik ļoti vien iespējams maldīties. Kad tu to sapratīsi, tu nevēlēsies būt tajā ugunskura pusē.
Dzirdot nešaubīgo pārliecību vīrieša balsī, Hronists juta, ka mugurai pārskrien saltas tirpas. Pats sev likdamies diezgan pamuļķīgs, viņš uzmanīgi aizgāja ugunskura pretējā pusē.
Vīrietis ātri pārlaida viņam vērtējošu skatienu. Tev droši vien nav nekādu ieroču? Hronists papurināja galvu. Patiesībā tas nav svarīgi. No zobena tev liela labuma nebūtu. Viņš iedeva Hronistam smagu koka rungu. Diez vai tu spēsi kādam iesist, tomēr ir vērts mēģināt. Ja kāds no šiem tiek tev klāt, gāzies zemē! Centies uzkrist tam virsū un saspiest zem sava svara. Uzvelies virsū ar visu augumu. Ja sagrāb kādu, met ugunī!
Viņš uzlika kapuci atpakaļ galvā un paskatījās tumsā aiz liesmu izgaismotā apļa. Atspiedies pret sienu! viņš strupi pavēlēja un satvēra abās rokās savu dzelzs nūju.
Hronists paskatījās pāri ugunskuram. Starp koku stumbriem kustējās kaut kas tumšs.
Nākamajā brīdī tie ierāpoja gaismas lokā, cieši pieplakuši pie zemes: melni, daudzkājaini radījumi ratu riteņu lielumā. Viens bija ašāks par pārējiem un nevilcinādamies iemetās uguns gaismas lokā, līkumodams biedējošā ātrumā kā satracināts milzu kukainis.
Pirms Hronists paguva pacelt savu koka rungu, radījums sāniski apskrēja apkārt ugunskuram un zibenīgi kā circenis uzlēca viņam virsū. Hronists aizsargādamies pacēla rokas, un tajā pašā brīdī melnais uzbrucējs atsitās viņam pret krūtīm un seju. Aukstās, cietās kājas taustījās, meklēdamas atbalstu, un Hronists sajuta plecos un rokās asas sāpju šautras. Viņš grīļodamies atkāpās, papēdis aizķērās nelīdzenajā zemē, un pierakstītājs, nevarīgi vēzēdams rokas, gāzās atpakaļ.