Krizdams Hronists vēl paguva uzmest pēdējo skatienu ugunskura apgaismotajam lokam. No tumsas līda ārā citi melnie biedēkļi, neskaitāmām kājām asi aprautā ritmā sitoties pret saknēm, akmeņiem un lapām. Ugunskura pretējā pusē vīrietis biezajā apmetnī abās rokās turēja gatavībā dzelzs nūju. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, pilnīgi klusi un gaidīja.
Atmuguriski krizdams ar melno radījumu uz krūtīm, Hronists triecās pret akmens sienu aiz muguras un sajuta pakausi trulu, apdullinošu triecienu. Pasaule kļuva lēna, izplūdusi un visbeidzot melna.
Kad Hronists atvēra acis, gar tām peldēja juceklīgi, melni apveidi un liesmu atspulgi. Galva sāpīgi pulsēja. Roku ārpuse asi, dzeļoši sūrstēja, un ķermeņa kreisā puse truli smeldza ikreiz, kad viņš ievilka elpu.
Pēc ilgas koncentrēšanās pasaule saplūda neskaidrā attēlā. Netālu sēdēja vīrietis biezajā apmetnī. Viņam vairs nebija cimdu, un no apmetņa karājās skrandas, bet citādi viņš izskatījās neskarts. Kapuce slēpa viņa galvu un seju.
- Pamodies? vīrietis dzīvi noprasīja. Tas ir labi! Ar galvas ievainojumiem nekad neko nevar zināt. Kapuce mazliet atslīdēja atpakaļ.
- Vai tu vari parunāt? Vai saproti, kur atrodies?
-Jā, Hronists neskaidri atbildēja. Pat viens īss vārds, šķiet, prasīja pārmērīgu piepūli.
- Tas ir vēl labāk. Bet visas labas lietas trīs. Kā tu domā, vai vari piecelties un man palīdzēt? Mums jāsadedzina un jāaprok līķi.
Hronists mazliet pagrozīja galvu, un viņu tūlīt pārņēma reibonis un nelabums. Kas šeit notika?
- Varbūt es tev salauzu dažas ribas, vīrietis teica. Viens no tiem bija uzmeties tev virsū. Man nebija lielas izvēles. Viņš paraustīja plecus. Piedod, cik nu piedošana vērta! Esmu jau sašuvis brūces uz tavām rokām. Tām vajadzētu sekmīgi sadzīt.
- Vai viņi ir projām?
Kapuce vienreiz sakustējās, it kā svešinieks mierinoši pamātu ar galvu. Skraeli neatkāpjas. Tie ir kā lapsenes ap pūzni. Uzbrūk, līdz iet bojā.
Hronista seja šausmās sastinga. Vai to radījumu ir vesels pūznis?
- Augstais Dievs, nē! Bija tikai šie pieci. Bet drošības dēļ tie ir jāsadedzina un jāaprok. Es jau sagatavoju vajadzīgo koku: osi un pīlādzi.
Hronists iesmējās mazliet histēriskus smieklus. Gluži kā bērnu dziesmiņā:
“Desmit pēdas izracis,
Meklē, kur ir lietas trīs:
Goba, osis, pīlādzis…"
- Jā, patiešām, vīrietis apmetnī sausi noteica. Var tikai pabrīnīties, cik daudz senu gudrību slēpjas bērnu dziesmiņās. Es gan nedomāju, ka mums jāizrok veselas desmit pēdas, tomēr neliela palīdzība man ļoti noderētu… Viņš zīmīgi apklusa.
Hronists pacēla vienu roku un nedroši aptaustīja pakausi, tad paskatījās uz pirkstiem, brīnīdamies, ka tie nav asiņaini. Man šķiet, ka būs labi, viņš teica un piesardzīgi paslējās augšup, balstīdamies uz viena elkoņa, tad uztrausās sēdus. Vai te ir kāds… Tad viņa acis īsi iezibējās, ķermenis kļuva ļengans, un viņš atmuguriski atkrita atpakaļ. Hronista galva atsitās pret zemi, mazliet palēcās un palika nekustīgi guļam, pavērsta uz sāniem.
Kots krietnu bridi pacietīgi sēdēja, vērodams nemaņā gulošo vīrieti. Redzēdams, ka vienīgā kustība ir krūšu cilāšanās augšup un lejup, viņš stīvi piecēlās kājās un notupās Hronistam blakus. Pacilājis gulētājam vienu plakstiņu, pēc tam otru, Kots norūcās, bet neizskatījās īpaši pārsteigts.
- Laikam jau otrreiz tu tik drīz neatgūsies? viņš noprasīja diezgan bezcerīgā balsī. Tad viņš viegli papliķēja pa Hronista bālo vaigu.
- Laikam ne… Uz Hronista pieres nokrita asins lāse, un tūlīt tai sekoja otra.
Kots atliecās atpakaļ no saļimušā gulētāja, izslējās taisni un, cik labi spēdams, noslaucīja asinis tam no sejas; tiesa, necik labi tas gan neizdevās, jo viņa paša plaukstas bija asiņainas. Piedod! viņš izklaidīgi noteica.
Ar smagu nopūtu Kots atstūma atpakaļ apmetņa kapuci. Viņa sarkanie mati bija savēlušies un pieplakuši pie galvas, un vienu sejas pusi klāja sakaltušas asinis. Viņš lēni sāka raut nost skrandainās apmetņa paliekas. Zem apmetņa, pamatīgi sagraizīts, rēgojās kalēja ādas priekšauts. Kots nometa arī to, atsegdams vienkāršu pašaustas drānas kreklu. Abi pleci un kreisā piedurkne mirka tumšās asinīs.
Kots brīdi knibinājās ap krekla pogām, tad pārdomāja un atstāja to mugurā. Viņš grīļodamies piecēlās, paņēma lāpstu un lēnām, sāpīgām kustībām sāka rakt.
PIEKTĀ NODAĻ A. zīmīte
BIJA KRIETNI PĀRI PUSNAKTIJ, kad Kots atgriezās Nevarrā, nesdams uz saplosītajiem pleciem Hronista ļengano augumu. Pilsētiņas mājas un veikali bija tumši un klusi, bet “Ceļakmens” viesnīcā dega gaišas ugunis.
Basts stāvēja durvīs, aizkaitinājumā gandrīz vai lēkādams. Pamanījis stāvu, kas tuvojās viesnīcai, viņš metās pa ielu tam pretī, vicinādams papīra lapu. Zīmīte? Tu slepus izlavies no mājas un atstāj man zīmīti? Viņš nikni nošņācās. Kas es esmu, kāda ostas staigule, vai?
Kots pagriezās un iekratīja Hronista nevarīgo ķermeni Bastam rokās.
- Es zināju, ka tu centīsies mani atrunāt, Bast.
Basts bez piepūles satvēra Hronistu paceltajās rokās. Tā nebija pat jēdzīga zīmīte! “Ja tu lasi šos vārdus, es droši vien esmu jau miris.” Kā vispār kaut ko tādu var uzrakstīt?
- Tev to vajadzēja atrast tikai no rīta, Kots gurdi sacīja, un abi devās pa ielu uz viesnīcas pusi.
Basts paskatījās uz vīrieti, ko nesa rokās, it kā tikai tagad būtu to ieraudzījis. Kas viņš tāds ir? Ziņkāri nopētījis Hronistu, viņš to mazliet sakratīja un viegli pārsvieda pār plecu kā auzu maišeli.
- Kāds neveiksminieks, kam gadījās būt uz ceļa nepiemērotā laikā, Kots atturīgi atbildēja. Nekrati viņu tik traki! Šķiet, viņam ir drusku cietusi galva.
- Bet kāda velna pēc tu vispār izlavījies ārā? Basts noprasīja, kad abi bija iegājuši viesnīcā. Ja tu sadomā atstāt man zīmīti, vajadzētu vismaz darīt zināmu, ka… Basta acis iepletās platākas, uzlūkojot Kotu istabas gaismā un redzot, cik viņš ir bāls, notraipījies un asiņains.
-Ja gribi raizēties, raizējies vesels! Kots sausi atmeta. Viss ir tieši tik slikti, cik izskatās.
- Tu izgāji viņus medīt, vai ne? Basts iešņācās, bet tad viņa acis iepletās vēl platākas. Nē! Tu paturēji gabalu no tā radījuma, kuru nogalināja Kārters. Es tev vairs nevaru ticēt! Tu man meloji. Man!
Kots nopūtās un smagiem soļiem devās augšā pa kāpnēm. Vai tevi vairāk satrauc paši meli vai tas, ka tu mani nepieķēri? viņš kāpdams jautāja.
Basts nikni nosēcās. Mani satrauc tas, ka tu nolēmi man neuzticēties!
Saruna bridi pārtrūka, kamēr viņi atvēra vienu no daudzajām otrā stāva istabām, izģērba Hronistu un ērti apguldīja viņu gultā. Kots nolika pierakstītāja somu un ceļamaisu blakus gultai uz grīdas.
Aizvērdams aiz sevis istabas durvis, Kots teica: Es tev uzticos, Bast, bet es gribēju, lai tu būtu drošībā. Es zināju, ka tikšu galā viens.
- Es būtu varējis palīdzēt, Reši. Basta balsī skanēja aizvainojums.
- Tu taču to zini!
- Tu joprojām vari palīdzēt, Bast, Kots atbildēja, iedams uz savu istabu, un, iegājis tajā, smagi apsēdās uz gultas malas. Man ir vajadzīgas dažas šuves. Viņš sāka atpogāt kreklu. Es varētu uzlikt tās pats. Bet man ir grūti aizsniegt dažas vietas uz pleciem un muguras.