- Nerunā muļķības, Reši! Protams, es to izdarīšu.
Kots pamāja uz durvju pusi. Vajadzīgie piederumi glabājas pagrabā.
Basts nicinoši nošņaukājās. Sirsnīgi pateicos, bet es lietošu pats savas adatas. Kārtīgs, uzticams kauls. Nav tāds kā tie tavi robainie dzelzs rīki, kas dursta kā naida šķēpeles. Viņš noskurinājās. Pie ūdens un akmens, cik jūs, cilvēki, esat atbaidoši primitīvi! Basts izsteidzās no istabas, atstādams durvis vaļā.
Kots lēni novilka kreklu, viebdamies un caur zobiem ievilkdams elpu ikreiz, kad sakaltušās asinis atrāvās no brūcēm. Kad atgriezās Basts ar ūdens bļodu un sāka apkopt ievainojumus, viņa seja atkal kļuva nesatricināmi rāma.
Apkaltušajām asinīm atmiekšķējoties, atklājās velnišķais garo, taisno griezuma švīku raksts. Sarkanās vagas spilgti izcēlās uz viesnīcnieka gaišās ādas un izskatījās tādas, it kā tās būtu ievilcis bārddziņa nazis vai saplēstas pudeles lauska. Kota miesu izraibināja apmēram ducis brūču, galvenokārt plecu augšdaļā, bet dažas rēgojās ari uz muguras un roku virspusēm. Viens no griezumiem sākās galvas augšdaļā un stiepās pāri pakausim līdz ausij.
- Es biju domājis, ka tev netek asinis, Reši, Basts teica. Bezasiņu cilvēks un tā tālāk.
- Netici visam, ko apgalvo stāsti, Bast. Tajos ir daudz melu.
- Lai nu kā, tu neesi tik bēdīgā stāvoklī, kā es baidījos, Basts teica, noslaucīdams rokas. Kaut gan, spriežot pēc izskata, tev vajadzēja zaudēt gabalu no auss. Vai tu viņus apstrādāji tāpat kā Kārters savu uzbrucēju?
- Es lāgā neredzēju, Kots atbildēja.
- Cik viņu bija?
- Pieci.
- Pieci? Basts satriekts atkārtoja. Un cik no viņiem nogalināja tas otrs?
- Viņš uz bridi novērsa viena radījuma uzmanību, Kots augstsirdīgi atbildēja.
- Anpauen, Reši, Basts teica un papurināja galvu, ievilkdams kaula adatā tievāku un smalkāku pavedienu par ķirurga diegu. Tev vajadzēja būt mirušam. Es nesaprotu, kā tu tik ilgi esi pamanījies palikt dzīvs.
Kots vēlreiz paraustīja plecus un aizvēra acis. Ari es pats to nesaprotu, Bast, viņš atbildēja. Viņa balsī skanēja pelēks pagurums.
Pēc vairākām stundām Kota istabas durvis mazliet pavērās un spraugā parādījās Basta seja. Dzirdēdams tikai klusu, vienmērīgu elpošanu, jaunais vīrietis uzmanīgi aizgāja līdz gultai, apstājās un noliecās virs aizmigušā skolotāja. Basts nopētīja gulētāja vaigu krāsu, paoda elpu un viegli pieskārās viņa pierei, locītavai un kakla bedrītei virs sirds.
Tad viņš pievilka pie gultas krēslu un apsēdās, vērodams guļošo Kotu un klausīdamies viņa rāmajos elpas vilcienos. Pēc brīža Basts pastiepa roku un atbīdīja skolotājam no pieres dažas nepaklausīgas šķipsnas, kā māte mēdz atglaust matus aizmigušam bērnam. Tad viņš sāka klusi dziedāt ritmisku, savādu melodiju, kas izklausījās mazliet pēc šūpļa dziesmas:
“Cik savādi redzēt, kā liesmiņa mirst,
Kas mirdzēja spoža kā sārts.
Es zinu: tā cilvēka dzīvība irst Un vējam būs pēdējais vārds.
Ko trīsošā liesma grib paziņot?
Vai varu tai savu uguni dot?"
Pamazām Basta balss pieklusa, līdz beidzot viņš palika nekustīgi sēžam un visas garās rīta krēslas stundas lūkojamies, kā skolotāja krūtis mēmi šūpojas augšup un lejup.
SESTĀ NODAĻA, Maksa par atcerēšanos
AGRĀ NĀKAMĀS DIENAS NOVAKARĀ Hronists nokāpa lejā uz “Ceļakmens” viesnīcas kopējo apmeklētāju telpu. Viņš bija bāls un gāja nedroši, cieši turēdams padusē plakano ādas somu.
Kots sēdēja aiz letes un šķirstīja grāmatu. Ā, mūsu neparedzētais ciemiņš! Kā jūtas tava galva?
Hronists pacēla roku un aptaustīja pakausi. Kad straujāk sakustos, drusku pulsē un smeldz. Bet joprojām darbojas.
- Prieks to dzirdēt, sacīja Kots.
- Vai šī… Hronists sastomījās un paskatījās apkārt. Vai mēs esam Nevarrā?
Kots apstiprinoši pamāja ar galvu. Varētu teikt, ka pašā Nevarras vidū. Viņš izdarīja plašu, izteiksmīgu žestu ar roku. Plaukstoša metropole! Mājvieta vairākiem dučiem cilvēku.
Hronists cieši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī aiz bāra letes. Meklēdams atbalstu, viņš atspiedās pret kādu no galdiņiem. Pie Dieva apdegušajām miesām! elpai aizraujoties, viņš teica. Tas patiešām esi tu, vai ne?
Viesnīcnieks izskatījās apmulsis. Kā, lūdzu?
- Es zinu, ka tu centīsies to noliegt, Hronists teica. Bet pēc visa, ko es redzēju pagājušajā naktī…
Viesnīcnieks pacēla roku, apklusinādams viņu pusvārdā. Pirms mēs spriežam, vai trieciens pa galvu nav sašķobījis tev saprātu, pasaki man, kāds ir ceļš uz Tinuē?
- Ko? Hronists aizkaitināts atjautāja. Es negāju uz Tinuē. Es gāju… ak, nu labi! Pat tad, ja aizmirstam vakarvakaru, ceļš bija ļoti nelāgs. Aiz Abotsfordas mani aplaupīja, un kopš tā laika es gāju kājām. Bet visas šīs nelaimes bija vērts pārciest, ja tu patiešām esi šeit. Pierakstītājs paskatījās uz zobenu, kas karājās virs bāra, un dziļi ievilka elpu. Viņa sejā iezibējās neskaidras bažas. Liec vērā: es neesmu šeit, lai sagādātu tev nepatikšanas! Es neesmu šeit tāpēc, ka mani
interesētu atlīdzība par tavu galvu! Viņš vārgi pasmaidīja. Nebiju pat iedomājies, ka nāksies tevi tiktāl apgrūtināt…
- Ļoti labi, viesnīcnieks viņu pārtrauca un, izvilcis baltu audekla gabalu, sāka spodrināt leti. Tad saki, kas tu esi!
- Vari saukt mani par Hronistu.
- Es nejautāju, kā varu tevi saukt! Kots attrauca. Kāds ir tavs vārds?
- Devans. Devans Lokīzs.
Kots pārtrauca spodrināt leti un paskatījās augšup. Lokīzs? Vai tu esi rados ar hercogu… Viņa balss pieklusa, un viņš pie sevis pamāja ar galvu. Jā, protams! Tu esi nevis hronists, bet tas Hronists! Viņš ciešu skatienu raudzījās vīrieti ar padilušo pakausi, nopētīdams to no galvas līdz kājām. Kā jums patīk? Izcilais atmaskotājs!
Hronists itin kā mazliet atbrīvojās un izskatījās visai apmierināts, ka slava ceļojusi viņam pa priekšu. Līdz šim es neesmu centies nevienu apgrūtināt. Gadiem ilgi neesmu atcerējies, ka mani sauc Devans. Šo vārdu jau sen es atstāju pagātnē. Viņš zīmīgi paskatījās uz viesnīcnieku. Domāju, ka tu pats itin labi to zini…
Kots nepievērsa uzmanību viņa pēdējiem vārdiem. Pirms daudziem gadiem es lasīju tavu grāmatu. “Parasto draku pārošanās paradumi”. Jaunam cilvēkam, kuram galva ir pilna ar stāstiem un leģendām, tāds darbs bija iespaidīgs atradums. Paskatījies lejup, viņš atkal sāka slīdināt balto audekla gabalu pāri letes koka virsmai. Atzīšos, ka biju vīlies, uzzinot, ka pūķu īstenībā nemaz nav. Sāpīga mācību stunda tādam zaļknābim!
Hronists pasmaidīja. Godīgi sakot, arī es pats biju mazliet vīlies. Gāju meklēt leģendu, bet atradu ķirzaku. Lai cik efektīgu, tomēr ķirzaku.
- Un tagad tu esi šeit, sacīja Kots. Vai esi atnācis pierādīt, ka es neeksistēju?
Hronists nervozi pasmējās. Nē. Redzi, mēs dzirdējām baumas…
- Mēs? Kots viņu pārtrauca.
- Es ceļoju kopā ar tavu senu draugu. Ar Skarpi.
- Ak viņš tevi paņēma savā paspārnē? Kots paklusām norūca.
- Vai nav skaisti? Skarpi māceklis!
- Īstenībā drīzāk kolēģis.
Kots pakratīja galvu, joprojām saglabādams vienaldzīgu sejas izteiksmi. Man vajadzēja paredzēt, ka tieši viņš mani atradis pirmais. Ek jūs, divi tenku maisi!