Hronista smaids kļuva sājš, un viņš norija pirmos vārdus, kas lauzās uz āru. Kādu brīdi viņš centās atgūt mieru un savaldību.
- Nu tad kā varu pakalpot? Kots nolika balto lupatu malā un uzklāja sejai nevainojamu viesnīcnieka smaidu. Kaut ko ēdamu vai dzeramu? Istabu naktij?
Hronists vilcinājās ar atbildi.
- Man šeit viss ir godam! Kots aplaida plašu žestu visapkārt bāram. Vecu vīnu, vieglu un gaišu? Medaļu? Tumšo alu? Man ir salds augļu liķieris! Plūmju? Ķiršu? Zaļo ābolu? Kazeņu? Kots pēc kārtas norādīja uz pudelēm. Saki droši, tu taču kaut ko vēlies! Viņa smaids kļuva arvien platāks, atsedzot vairāk zobu, nekā draudzīga viesnīcnieka smaidam pieklātos. Viņa acis vienlaikus kļuva saltas, cietas un bargas.
Hronists nolaida skatienu. Es domāju, ka…
- Tu domājil Kots izsmejoši atkārtoja, vairs neizlikdamies smaidām. Es ļoti šaubos. Citādi tu būtu varējis padomāt, šo vārdu viņš īpaši uzsvēra, kādām briesmām tu mani pakļauj, ierazdamies šeit.
Hronista seja pietvīka. Es biju dzirdējis, ka Kvouts esot bezbailīgs, viņš aizkaitināts teica.
Viesnīcnieks paraustīja plecus. Bezbailīgi ir tikai priesteri un muļķi, un es nekad neesmu bijis teicamās attiecībās ar Dievu.
Hronists sarauca pieri, apjauzdams, ka viņu mēģina izaicināt. Paklausies! viņš mierīgi turpināja. Es biju ārkārtīgi uzmanīgs. Neviens nezināja, ka es nāku šurp, vienīgi Skarpi. Es nevienam tevi nepieminēju. Patiesībā es pat necerēju tevi atrast.
- Kāds atvieglojums! Kots sarkastiski izmeta.
Hronista balsī ieskanējās bezcerība. Esmu gatavs atzīt, ka mans ceļojums uz šejieni varbūt bija kļūda. Viņš brīdi klusēja, dodams Kotam iespēju to noliegt. Kots klusēja. Hronists īsi, saspringti nopūtās un turpināja: Bet, kas izdarīts, tas izdarīts. Vai tu nevēlētos vismaz…
Kots papurināja galvu. Tas bija ļoti sen…
- Nav pagājuši pat divi gadi, Hronists iebilda.
- …un es vairs neesmu tas, kas biju, Kots neapstājies turpināja.
- Un kas tieši tu biji?
- Kvouts, viesnīcnieks vienkārši atbildēja, neļaudams ievilkt sevi sīkākos skaidrojumos. Tagad es esmu Kots. Es saimniekoju savā viesnīcā. Tas nozīmē, ka alus maksā trīs šimus un atsevišķa istaba maksā vara monētu. Viņš ar niknu sparu atsāka pulēt leti. Kā tu pats teici: “Kas izdarīts, tas izdarīts.” Stāsti gādās paši par sevi!
- Bet…
Kots pacēla skatienu, un īsu mirkli Hronists ieraudzīja tajā kaut ko vairāk par dusmām, kas zibēja acu virskārtā. īsu mirkli viņš pašās dzīlēs redzēja sāpes, asas un skaudras kā dziļa, nedzīstoša brūce. Tad Kots novērsās un palika tikai dusmas. Ko tu man vari piedāvāt tādu, par ko būtu vērts maksāt ar atcerēšanos?
- Visi domā, ka tu esi miris.
- Vai tiešām tu nesaproti? Kots papurināja galvu, un uzjautrinājums viņa sejā jaucās ar izmisumu. Tieši tas jau ir svarīgi! Ja esi miris, cilvēki tevi nemeklē. Veci ienaidnieki necenšas kārtot rēķinus. Cilvēki nenāk prasīt tev stāstus! viņš dzēlīgi piebilda.
Hronists neatkāpās. Citi saka, ka tu esot mīts.
- Es esmu mīts! Kots nepiespiesti attrauca, pavadīdams vārdus ar plašu rokas kustību. Ļoti īpašs mīts, kas radījis sevi pats! Vislabākie meli par mani ir tie, ko esmu stāstījis es.
- Viņi runā, ka tevis nekad neesot bijis, Hronists uzmanīgi izlaboja.
Kots nevērīgi paraustīja plecus, un viņa smaids kļuva mazdrusciņ bālāks.
Apjauzdams pretinieka vājumu, Hronists turpināja: Daži stāsti attēlo tevi gandrīz kā asiņainu slepkavu.
- Tāds es patiešām esmu. Kots aizgriezās un sāka spodrināt bāra aizmugures virsmas. Viņš vēlreiz paraustīja plecus, taču tas neizdevās tik nevērīgi kā iepriekš. Esmu nogalinājis cilvēkus un būtnes, kas ir ne tikai cilvēki vien. Ikviens no viņiem bija to pelnījis.
Hronists lēni pašūpoja galvu. Stāsti sauc tevi nevis par “varoni”, bet par “slepkavotāju”. Kvouts Arkans un Kvouts Karaļkāvējs ir divi ļoti atšķirīgi cilvēki.
Kots pārstāja pulēt leti un pagrieza istabai muguru. Nepacēlis skatienu, viņš vienreiz pamāja ar galvu.
- Daži pat stāsta, ka esot parādījies jauns čandriāns. Jaundzimis nakts briesmonis. Ar tikpat sarkaniem matiem kā viņa spļautās asinis.
- Cilvēki, ar kuriem vērts rēķināties, zina atšķirību, Kots teica, it kā cenzdamies sevi pārliecināt, taču viņa balss skanēja gurdi un bez iekšējas ticības.
Hronists īsi iesmējās. Protams! Pagaidām. Bet tev labāk par visiem būtu jāzina, cik trausla ir robeža starp patiesību un saistošiem meliem. Starp vēsturi un izklaidējošu stāstu. Viņš ļāva teiktajam iegult prātā.
- Tu labi zini, kas laika gaitā uzvarēs.
Kots joprojām stāvēja ar seju pret aizmugures sienu, balstīdams plaukstas pret nospodrināto virsmu. Viņš bija nokāris galvu, it kā liels smagums spiestu viņu lejup. Viņš klusēja.
Jauzdams uzvaru, Hronists dedzīgi paspēra soli uz priekšu. Daži stāsta, ka esot bijusi arī kāda sieviete…
- Ko viņi zina? Kota balss iedžinkstējās kā zāģis pret kaulu. Ko viņi vispār zina par notikušo? Viņš runāja tik klusi, ka Hronistam vajadzēja aizturēt elpu, lai dzirdētu teikto.
- Tie runā, ka viņa… Hronista vārdi pēkšņi iestrēga izkaltušajā rīklē, un istaba kjuva nedabiski klusa. Kots stāvēja ar muguru pret istabas vidu, nekustīgi sastindzis, sakodis zobos biedējošu klusumu. Viņa labā roka, kas turēja tīru, baltu audekla gabalu, lēni savilkās dūrē.
Astoņas collas tālāk kāda pudele sašķīda druskās. Līdz ar plīstošā stikla troksni gaisā izplūda zemeņu smarža. H bija tikai sīka skaņa neaptverami dziļā klusumā, taču ar to pietika. Pietika, lai sašķeltu klusumu mazās, asās šķēpelēs. Hronists piepeši apjauta, cik bīstamu spēli ir sācis, un viņu viscaur pārņēma saltums. Te, lūk, ir atšķirība stāstīt stāstu vai pašam būt stāstā, viņš sastindzis nodomāja, un šo atšķirību sauc bailes.
Kots pagriezās. Ko tie visi par viņu var zināt? viņš klusi izmeta. Hronistam aprāvās elpa, ieraugot Kota seju. Rāmā viesnīcas saimnieka izteiksme bija kā saplēsta maska. Zem tās varēja redzēt vajāta cilvēka acis, kas pa pusei bija šajā pasaulē, pa pusei citur atmiņās.
Hronista domās uznira kāds no dzirdētajiem stāstiem. Viens no daudzajiem stāstiem par Kvoutu. Stāsts par to, kā Kvouts devies meklēt savas sirds dārgumu. Lai to iegūtu, viņam vajadzējis piemānīt dēmonu. Bet, līdzko meklētais bijis rokā, viņam bijis jācīnās ar eņģeli, lai to paturētu. Es tam ticu, Hronists nodomāja. Agrāk tas bija tikai stāsts, bet tagad es tam ticu. Tāda seja ir cilvēkam, kurš nogalinājis eņģeli.
- Ko tie visi var zināt par mani? Kots noprasīja, un viņa balsī skanēja stindzinošas dusmas. Ko viņi var zināt par notikušo? īsais, neapvaldītais žests šķita ietveram visu saplēsto pudeli, bāru, apkārtējo pasauli.
Hronists norija siekalas, kaut gan rīkle bija gluži sausa. Tikai to, kas viņiem stāstīts.
Pak, pak, pak. Pret grīdu nevienmērīgā ritmā sitās šķidruma lāses no saplēstās pudeles. Āāā! Kots izdvesa garu nopūtu. Pak, pak, pak. Gudri gan! Tu esi gatavs izspēlēt manu labāko triku pret mani pašu! Tu esi gatavs izmantot manu stāstu par ķīlnieku.
- Es stāstītu tikai patiesību.
- Vissekmīgāk mani var sadragāt tieši patiesība. Kas ir vēl smagāks par patiesību? Viņa sejā uzzibēja slimīgs, izsmejošs smaids. Ilgu laiku klusumu pārtrauca tikai vienmuļie pilienu pakšķi pret grīdu.
Beidzot Kots izgāja pa bāra aizmugures durvīm. Hronists palika neveikli stāvam tukšajā istabā, nesaprazdams, vai saruna beigusies un vai viņam jāiet projām.