Pēc dažām minūtēm Kots atgriezās, nesdams spaini ziepjūdens. Nepaskatījies uz stāstnieka pusi, viņš sāka rūpīgi mazgāt pudeles, ievērodams noteiktu kārtību. Viņš ņēma tās pa vienai, katrai pēc kārtas noslaucīja no apakšas zemeņu vīna paliekas, tad nolika to uz bāra letes starp sevi un Hronistu, it kā pudeļu siena varētu viņu no kaut kā pasargāt.
- Tātad tu devies meklēt mītu, bet atradi cilvēku, Kots neskanīgi teica, neatraudams skatienu no darāmā. Tu esi dzirdējis stāstus un tagad gribi zināt patiesību.
Izskatīdamies atvieglots, Hronists nolika somu uz viena no galdiņiem un izbrīnījies pamanīja, ka viņam dreb rokas. Pirms kāda laika mūs sasniedza dažas ziņas par tevi. Tās bija tikai neskaidras baumas. Es patiesībā negaidīju… Hronists aprāvās, piepeši juzdamies neveikli.
- Biju domājis, ka tu esi vecāks.
- Es esmu vecāks, Kots teica. Hronista seja pauda mulsumu, bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, viesnīcnieks turpināja: Kas tevi atveda uz šo mazo, necilo pasaules nostūri?
- Man ir norunāta tikšanās ar Bednas-Britas grāfu, Hronists atbildēja, mazliet lepnīgi izsliedamies. Pēc trim dienām man jābūt Treijā.
Viesnīcnieks brīdi pārstāja tīrīšanu. Tu ceri nokļūt līdz grāfa muižai četrās dienās? viņš klusi jautāja.
-Tiesa, esmu aizkavējies, Hronists atzina. Netālu no Abotsfordas laupītāji man atņēma zirgu. Viņš paskatījās logā, aiz kura biezēja krēsla. Bet es esmu gatavs ietaupīt uz miega rēķina. Rit no rīta būšu projām un ilgāk tevi vairs neapgrūtināšu.
- Tavas miega stundas es negribu traucēt, Kots ironiski noteica, un viņa skatiens atkal bija kļuvis ciets un skarbs. Varu izstāstīt tev visu vienā elpas vilcienā. Viņš viegli nokremšļojās. “Es biju ceļojošas aktieru trupas dalībnieks, braukāju apkārt, mīlēju, zaudēju, uzticējos un piedzīvoju nodevību.” Uzraksti to un sadedzini, jo nekāda labuma tev no tā nebūs!
- Tā tas nebija domāts! Hronists steigšus iebilda. Vari stāstīt kaut visu nakti, ja vēlies. Un vēl vairākas stundas no rīta.
- Cik augstsirdīgi! Kots atcirta. Tu gribi, lai es izstāstu tev savu stāstu vienā vakarā? Un pat nedosi man laiku sakopot domas? Sagatavoties? Viņa mute savilkās šaurā svītrā. Nē! Ej tālāk un kul tukšus salmus ar savu grāfu! Es tur netaisos piedalīties.
Hronists aši piebilda: Ja tev noteikti vajag…
- Jā, noteikti vajag! Kots ar dobju troksni nolika pudeli uz bāra letes. Varu droši teikt, ka man vajag vēl vairāk. Un šovakar tu nedzirdēsi neko. Lai sagatavotu īstu stāstu, ir vajadzīgs laiks.
Hronists nervozi sarauca pieri un izlaida plaukstu caur matiem.
- Es varētu veltīt rītdienu tava stāsta apkopošanai… Viņš aprāvās, redzēdams, ka Kots noraidoši purina galvu. Pēc brīža viņš ierunājās atkal, gluži kā apspriezdamies pats ar sevi. Ja es Bednā dabūtu zirgu, varētu veltīt tev arī visu rītdienu, lielāko daļu nakts un kādu stundu no nākamās dienas. Viņš paberzēja pieri. Man ļoti nepatīk jāt naktī, bet…
- Man vajadzēs trīs dienas, Kots teica. Par to nav nekādu šaubu. Hronists nobālēja. Bet… grāfs?
Kots nevērīgi atmeta ar roku.
- Trīs dienas nav vajadzīgas nevienam! Hronists enerģiski noteica.
- Es esmu uzklausījis Orenu Velsiteru un pierakstījis viņa dzīvesstāstu. Ņem vērā, Orenu Velsiteru! Viņam ir astoņdesmit gadu, un viņa dzīve ir bijusi divsimt gadu vērta. Piecsimt gadu, ja ierēķinām arī melus. Viņš uzmeklēja mani! Hronists ar īpašu uzsvaru piebilda. Viņam vajadzēja tikai divas dienas.
- Manu piedāvājumu tu dzirdēji, viesnīcnieks vienkārši atbildēja.
- Vai nu es darīšu to, kā pienākas, vai arī nedarīšu nemaz.
- Pagaidi brītiņu! Hronista sejā iemirdzējās piepeša atskārsme.
- Es sāku pārdomāt visas iespējas no otra gala, viņš teica, kratīdams galvu izbrīnā par savu neattapību. Es vispirms apmeklēšu grāfu un pēc tam atgriezīšos pie tevis. Tad tev būs pietiekami daudz laika. Es varētu pat atvest līdzi Skarpi.
Kots veltīja Hronistam bezgala nicinošu skatienu. No kurienes tev radusies iedoma, ka tavā atgriešanās brīdī es būšu šeit? viņš ar neticīgu izbrīnu noprasīja. Un vispār, kas tev liek domāt, ka tu varēsi brīvi un vienkārši aiziet no šejienes, zinādams to, ko zini?
Hronists palika nekustīgi stāvam. Vai… Viņš krampjaini norija siekalas un vēlreiz mēģināja runāt. Vai tu gribi teikt, ka…
- Stāsts prasīs trīs dienas, Kots viņu pārtrauca. Sākot no rītdienas. Lūk, ko es gribu teikt.
Hronists aizvēra acis un pārlaida plaukstu sejai. Grāfs, protams, saniknosies. Grūti bija uzminēt, kā pēc tam vairs varētu atgūt viņa labvēlību. Tomēr… Ja tā ir vienīgā iespēja, esmu gatavs to pieņemt.
- Man prieks to dzirdēt. Viesnīcnieka sasprindzinājums atslāba, un viņš veltīja Hronistam atturīgu smaidu. Nudien, vai trīs dienas tiešām ir tik neierasti garš laiks?
Hronista seja atkal kļuva nopietna. Trīs dienas tiešām ir neierasti garš laiks. Bet jāņem vērā… īsu mirkli viņā atgriezās kaut kas no iepriekšējās lepnības. Bet jāņem vērā… Ar rokas kustību viņš itin kā lika saprast, cik maz iespējams pateikt vārdos. Tu esi Kvouts.
Vīrietis, kurš sauca sevi par Kotu, pacēla skatienu no pudeļu rindām. Viņa sejā atplauka neapspiests smaids. Acīs zibēja dzīvīga dzirksts. Pēkšņi viņš izskatījās garāks nekā iepriekš.
- Jā, tā laikam ir, Kvouts teica, un viņa balsī skanēja dzelzs.
SEPTĪTĀ NODAĻA PAR SĀKUMIEM UN LIETU vārdiem
“CEĻAKMENĪ” IEPLŪDA saules gaismas straume. Tā bija vēsa, spirgta gaisma, īsti piemērota sākumiem. Tā aizspraucās garām dzirnavniekam, kas iedarbināja ūdensratu jaunajai dienai. Tā apgaismoja ēzi, ko kalējs iededzināja pēc četru dienu auksta metāla darbiem. Tā pārslīdēja vezumos iejūgtiem zirgiem un asiem, mirdzošiem sirpju asmeņiem, kas gatavībā gaidīja rudens dienas sākumu.
Ielijuši “Ceļakmenī”, gaisma apspīdēja Hronistu un pieskārās sākumam viņa sejā neaprakstītai lapai, kas gaidīja stāsta pirmos vārdus. Gaisma pārplūdināja bāru un iededza starp krāsainajām pudelēm tūkstoš sīku varavīkšņu sākumus, tad uzkāpa pa sienu līdz zobenam, itin kā meklēdama pašu pēdējo sākumu.
Bet, kad gaisma aizskāra zobenu, nekas vairs neliecināja par sākumu. Patiesībā zobena atstarotā gaisma bija blāva, nespodra un gadu simteņus veca. Raudzīdamies tajā, Hronists atcerējās: kaut gan šis ir jaunas dienas sākums, šobrīd ir vēls rudens un laiks kļūst arvien aukstāks. Zobena spīdums zinoši vēstīja, ka rītausma ir niecīgs sākums salīdzinājumā ar gadalaika beigām, ar visa gada beigām.
Hronists atrāva skatienu no zobena, aptverdams, ka Kvouts nupat ir kaut ko teicis, taču viņš nebija to sadzirdējis. Kā, lūdzu?
- Kā cilvēki parasti pasniedz savus stāstus? Kvouts atkārtoja jautājumu.
Hronists paraustīja plecus. Lielākā daļa vienkārši pastāsta man to, ko atceras. Vēlāk es pierakstu notikumus pareizā secībā, izmetu lieko, izklāstu saturu skaidrāk un vienkāršāk, un tamlīdzīgi.
Kvouts sarauca pieri. Nedomāju, ka man tas derēs.
Hronists atturīgi pasmaidīja. Stāstnieki mēdz būt dažādi. Viņi grib, lai stāsti paliktu nepārveidoti. Bet viņi grib arī uzmanīgu klausītāju. Es parasti noklausos un pierakstu vēlāk. Man ir gandrīz precīza atmiņa.
- “Gandrīz precīza” man neder. Kvouts piespieda pirkstu pie lūpām. Cik ātri tu spēj rakstīt?