- Mans vārds ir Kvouts, un Kvothe izrunā gandrīz tāpat kā Quothe. Vārdi ir svarīgi, jo tie daudz pasaka par savu īpašnieku. Man ir bijis vairāk vārdu, nekā jebkurš būtu tiesīgs nēsāt.
Ademi sauc mani par Maedre. Atkarībā no izrunas tas var nozīmēt “Liesma”, “Pērkons” vai “Nolauztais Koks”.
“Liesma” ir saprotams vārds ikvienam, kurš mani redzējis. Man ir spilgti sarkani mati. Ja es būtu piedzimis pārsimt gadu agrāk, mani droši vien būtu sadedzinājuši uz sārta kā dēmonu. Es vienmēr tos īsi apgriežu, bet tie ir nepadevīgi. Līdzko tiem ļauj brīvu vaļu, tie izslējās gaisā, un tad es izskatos gluži kā aizdedzināts.
“Pērkona” iemesls, domājams, ir mans spēcīgais baritons un vērā ņemamais aktiermākslas treniņš agrajos zēna gados.
“Nolauztais Koks” man nekad nav šķitis īsti nozīmīgs vārds. Tiesa, atskatoties atpakaļ, to varētu vismaz zināmā mērā uzlūkot par pravietisku.
Mans pirmais skolotājs sauca mani par E’lir, jo es biju gudrs un to apzinājos. Mana pirmā īstenā mīļākā sauca mani par Dulator, jo viņai patika šī vārda skanējums. Mani ir saukuši par Šadikaru, Vieglpirksti un Sešstīgu. Mani ir saukuši par Bezasiņu Kvoutu. Kvoutu Arkanu un Kvoutu Karaļkāvēju. Esmu nopelnījis šos vārdus. Esmu tos pircis un par tiem maksājis.
Tomēr es izaugu ar Kvouta vārdu. Mans tēvs reiz teica, ka tas nozīmējot “zināt”.
Protams, mani ir saukuši arī daudzos citos vārdos. Lielākā daļa no tiem bijuši neizsmalcināti, bet tikai nedaudzi nākuši nepelnīti.
Es esmu zadzis princeses no dusošiem kapukalnu karaļiem. Es nodedzināju Trebonas pilsētu. Esmu pavadījis nakti kopā ar Felurianu un saglabājis gan skaidru saprātu, gan dzīvību. Mani izslēdza no Universitātes jaunākos gados, nekā lielākajai daļai audzēkņu ļauts tajā iestāties. Es mēness gaismā staigāju pa tādām takām, kurās citi baidās spert kāju pat dienas laikā. Es esmu sarunājies ar dieviem, mīlējis sievietes un rakstījis dziesmas, kuras liek dziedoņiem raudāt.
Varbūt jūs esat dzirdējuši par mani.
ASTOTĀ NODAĻA . zagļi, ķeceri un staigules
JA ŠIM LEMTS BŪT STĀSTAM par maniem veikumiem, mums tas jāsāk no sākuma. No manas īstenās būtības pirmsākumiem. Lai tas izdotos, jums jāatceras, ka visupirmām kārtām un pirms jebkāda cita sākuma es biju Edema Rū cilts piederīgais.
Pretēji izplatītai pārliecībai ne visi ceļojošie aktieri ir cēlušies no Rū cilts. Mūsu trupa nebija nožēlojamu ākstu pulciņš, kas krustcelēs rāda kumēdiņus par nabagu grašiem un dzied, lai nopelnītu sev vakariņas. Mēs bijām galma aktieri, lorda Greifallova ļaudis. Mūsu ierašanās gandrīz visās pilsētās bija nozīmīgāks notikums nekā Vidusziemas svētki un Solinādes spēles kopā. Mūsu trupai parasti bija vismaz astoņi rati un krietni vairāk par diviem dučiem dalībnieku: aktieri un akrobāti, mūziķi un iluzionisti, žonglieri un jokdari. Mana ģimene.
Mans tēvs bija izcilākais aktieris un mūziķis, kādu jums jebkad laimējies redzēt. Manu māti daba bija apveltījusi ar teicamu runas prasmi. Viņi abi bija skaisti, ar tumšiem matiem un gaišiem smiekliem. Viņi bija Rū cilts ļaudis līdz kaulu smadzenēm, un ar to īstenībā ir pasacīts viss.
Varbūt vēl vienīgi jāpiebilst, ka mana māte pirms iesaistīšanās aktieru trupā piederēja pie augstas kārtas. Viņa man stāstīja, ka tēvs ar jauku mūziku un vēl jaukākiem vārdiem esot aizvilinājis viņu projām no “nožēlojamas garlaicības perēkļa”. Varēju vienīgi pieņemt, ka ar to viņa domā Trīs Krustceles vietu, kur mēs reiz apciemojām tuviniekus, kad es vēl biju pavisam mazs. Tas notika tikai vienu reizi.
Mani vecāki nekad nebija īsti precējušies: tas nozīmē, ka viņi nekad nepūlējās oficiāli apzīmogot savas attiecības kādā baznīcā. Šis apstāklis mani nemulsina. Viņi uzskatīja sevi par precētiem un neredzēja īpašu vajadzību pasludināt to kādas valdības vai Dieva priekšā. Pret to es jūtu cieņu. Patiesībā viņi bija laimīgāki un uzticīgāki viens otram nekā daudzi likumīgi salaulātie pāri, ko man vēlāk gadījies redzēt.
Mūsu patrons bija barons Greifallovs, un viņa vārds atvēra daudzas durvis, kas citkārt Edema Rū ļaudīm būtu palikušas slēgtas. Pateicībā par to mēs valkājām viņa krāsas zaļo un pelēko un vairojām viņa labo slavu, kurp vien gājām. Reizi gadā mēs pavadījām divas dienkopas viņa muižā, sniegdami izrādes viņam un viņa nama ļaudīm.
Man bija laimīga bērnība, un es uzaugu gluži kā nebeidzama gadatirgus vidū. Garajos ratu pārbraucienos starp pilsētām tēvs deklamēja man fragmentus no izcilākajiem monologiem. Visbiežāk viņš citēja tos pēc atmiņas, un viņa balss aizskanēja pa ceļu ceturtdaļjūdzes tālumā. Atceros, ka arī es runāju viņam līdzi un iesaistījos otrā plāna lomās. Tēvs skubināja mani izmēģināt izteiksmīgākās vietas pašam, un pamazām es iepazinu un iemīlēju laba vārda skanējumu.
Mēs ar māti kopā sacerējām un dziedājām dziesmas. Reizēm mani vecāki izmēģināja romantiskus dialogus, bet es sekoju līdzi tekstam grāmatas lappusē. Tobrīd tas viss šķita gluži kā rotaļa. Es pat nenojautu, cik visgudri notiek mana audzināšana.
Es biju zinātkārs bērns, man bija daudz jautājumu, un es dedzīgi vēlējos mācīties. Tā kā mani skolotāji bija akrobāti un aktieri, nav jābrīnās, ka mācību stundas mani nekad nebiedēja un neatgrūda, kā bieži mēdz notikt ar citiem bērniem.
Ceļi tajos laikos bija drošāki nekā šodien, tomēr apdomīgi cilvēki piesardzības dēļ labprātāk ceļoja kopā ar mūsu trupu. Arī viņi papildināja manu izglītību. Es iemācījos eklektisku Kopvalstības likumu savārstījumu no kāda ceļojoša advokāta, kas bija pārāk piedzēries vai pārāk iedomīgs, lai apjēgtu, ka viņš lasa lekciju astoņus gadus vecam bērnam. Es iemācījos apstrādāt koku no mednieka, vārdā Laklits, kas gandrīz visu sezonu ceļoja kopā ar mums.
Es uzzināju par netīrajām intrigām Modegas karaliskajā galmā no… kurtizānes. Mans tēvs mēdza sacīt: “Sauc kruķi par kruķi. Sauc lāpstu par lāpstu. Bet vienmēr sauc palaistuvi par lēdiju! Viņām dzīve ir gana grūta, un pieklājīgs vārds nekad nenāk par ļaunu.”
Hetēra tikko jaušami smaržoja pēc kanēļa, un man, deviņus gadus vecam puikam, viņa šķita valdzinoša, kaut gan es skaidri nezināju, kāpēc. Viņa man mācīja, ka nekad nevajagot klusībā darīt to, ko nevēlies dzirdēt apspriežam atklātībā, un brīdināja mani nerunāt miegā.
Un vēl bija Abentijs, mans pirmais īstais skolotājs. Viņš man iemācīja vairāk nekā visi citi kopā. Ja nebūtu bijis viņa, es nekad nebūtu kļuvis tas, kas esmu šodien.
Es jūs lūdzu tāpēc neturēt sliktu prātu uz viņu. Viņš gribēja labu.
- Jums būs jādodas tālāk! mērs teica. Pārnakšņojiet ārpus pilsētas, un neviens jūs netraucēs, ja vien nesāksiet kautiņus vai nemēģināsiet pievākt to, kas jums nepieder. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz manu tēvu. Un rit knaši posieties ceļā! Nekādas izrādes! No tām ir vairāk nepatikšanu nekā labuma.
- Mums ir atļauja, tēvs teica un izvilka no virsjakas iekškabatas salocītu pergamenta gabalu. Patiesībā pat aicinājums sniegt izrādes!
Mērs papurināja galvu un pat nepūlējās paskatīties uz mūsu patrona izsniegto dokumentu. Tās satracina cilvēkus, viņš stingri noteica. Pagājušajā reizē lugas izrādes laikā sākās nepiedienīga brēka. Pārliecīga dzeršana, pārliecīgs satraukums. Ļaudis izgāza saietu nama durvis un sadauzīja galdus. Saprotiet paši, nams pieder pilsētai! Pilsētai ir jāmaksā par labošanas darbiem.