Ap šo laiku mūsu rati jau bija piesaistījuši cilvēku uzmanību. Trips ievingrināja roku žonglēšanā. Marions un viņa sieva sāka improvizētu raustāmo leļļu izrādi. No apjumto ratu aizmugures es vēroju savu tēvu.
- Mēs nekādā ziņā negribam apvainot jūs vai jūsu patronu, mērs turpināja. Tomēr pilsēta nevar atļauties vēl vienu tādu vakaru. Par labas gribas zīmi es esmu gatavs piedāvāt jums katram samaksu, teiksim, divdesmit penijus, lai jūs dotos projām un neradītu mums nekādas nepatikšanas.
Te jums jāsaprot, ka divdesmit peniji būtu ļoti atzīstama maksa kādai bēdīgai skrandaiņu grupai, kas dzīvo no rokas mutē. Turpretī mums tas bija nepārprotams aizvainojums. Viņam būtu vajadzējis piedāvāt mums četrdesmit peniju par vakara izrādi, brīvu saietu nama izmantojumu, krietnu maltīti un guļvietas viesnīcā. No viesnīcas mēs augstsirdīgi atteiktos, jo gultas tur noteikti būtu draņķīgākas nekā mūsu trupas apmetnē.
Ja tēvs jutās pārsteigts vai aizvainots, viņš to neizrādīja. Kravājiet mantas! viņš uzsauca pāri plecam.
Žonglieris bez jebkādām emocijām sabāza metamos akmentiņus dažādās kabatās. No pārdesmit sanākušo pilsētnieku mutēm atskanēja vilšanās saucieni, jo ņiprās lelles piepeši pārstāja darboties un pārvietojās uz kārbām. Mērs izskatījās atvieglots, izvilka naudas maku un izņēma divus sudraba penijus.
- Es noteikti pastāstīšu baronam par jūsu devību, mans tēvs apdomīgi noteica, kad mērs ielika penijus viņa plaukstā.
Mērs sastinga. Baronam?
- Baronam Greifallovam. Tēvs bridi klusēja, cenzdamies saskatīt mēra sejā kādu atskārsmes dzirksti. Lordam, kurš pārvalda austrumu purvus, Hudumbranu pie Thirenas un Vidkontu kalnus. Tēvs pārlaida skatienu apvārsnim. Mēs taču joprojām atrodamies Vidkontu kalnos, vai ne?
- Ak jā, mērs teica, bet skvairs Semelans…
- A, mēs esam Semelana īpašumos! tēvs iesaucās, palūkodamies apkārt, it kā tikai nupat aptvēris savu atrašanās vietu. Vai tas ir kalsns kungs ar mazu, rūpīgi apcirptu bārdiņu? Tēvs ar pirkstiem paberzēja zodu. Mērs samulsis pamāja ar galvu. Brinum jauks cilvēks ar skaistu balsi! Mēs satikāmies, kad sniedzām priekšnesumus baronam pagājušajos Vidusziemas svētkos.
- Skaidrs. Pilsētas galva brīdi zīmīgi klusēja. Vai es varētu ieskatīties jūsu atļaujā?
Kamēr mērs lasīja dokumentu, es vēroju viņa seju. Tas prasīja zināmu laiku, jo tēvs nebija pieminējis lielāko daļu barona titulu, piemēram, tādus kā Montronas vikonts un Trellistonas lords. No tā izrietēja secinājums: kaut gan skvairs Semelans tiešām pārvaldīja šo pilsētu un apkārtējās zemes, viņš bija tieši pakļauts baronam Greifallovam. Tēlaini izsakoties, Greifallovs bija kuģa kapteinis, bet Semelans berza klāja dēļus un svinīgi viņu sveicināja.
Mērs aizlocīja pergamentu un atdeva to tēvam. Saprotu.
Tas bija viss. Atceros, cik satriekts jutos, kad mērs neatvainojās tēvam un nepiedāvāja augstāku samaksu.
Arī tēvs brīdi klusēja, tad turpināja: Pilsēta ir jūsu pārvaldībā, ser. Bet izrādes notiks tik un tā. Vai nu šeit, vai tieši aiz pilsētas robežām.
- Saietu namu izmantot nedrīkst! mērs apņēmīgi teica. Es neļaušu vēlreiz to sapostīt.
- Mēs varam uzstāties tepat. Tēvs norādīja uz tirgus laukumu.
- Te vietas būs diezgan, un skatītājiem nevajadzēs iziet no pilsētas.
Mērs vilcinājās, un man bija grūti tam noticēt. Reizēm mēs paši izvēlējāmies uzstāties pilsētas zālienā, jo vietējie nami nebija pietiekami plaši. Divi no mūsu vezumiem bija pielāgoti tādai vajadzībai, un tos varēja viegli pārveidot par skatuvi. Taču savā vienpadsmit gadu ilgajā atmiņā es uz rokas pirkstiem būtu spējis saskaitīt tās reizes, kad bijām spiesti rādīt priekšnesumus zālienā. Un nekad vēl mēs nebijām uzstājušies ārpus pilsētas robežām.
Tomēr tas mums tika aiztaupīts. Beidzot mērs pamāja ar galvu un ar rokas kustību pieaicināja tēvu tuvāk. Es iztrausos no vezuma aizmugures un, pielavījies tuvāk, dzirdēju viņu sarunas beigas. Šeit dzīvo dievbijīgi cilvēki. Nedrīkst būt nekā vulgāra vai ķecerīga. Mums bija divkāršas nepatikšanas ar iepriekšējo caurceļotāju trupu, divi kautiņi, no auklām pazudusi veļa, un vēlāk atklājās, ka viena no Branstona meitām ir stāvoklī.
Es vārījos negantā sašutumā. Gaidīju, ka tēvs netaupīs asus vārdus, lai paskaidrotu mēram atšķirību starp parastu ceļojošu trupu un Edema Rū cilti. Mēs nezagām. Mēs nekad tiktāl neizlaistu grožus no rokām, lai ļautu piedzērušu vīru baram izdemolēt namu, kurā notiek mūsu izrādes.
Taču tēvs neko tamlīdzīgu nesacīja, tikai pamāja ar galvu un devās atpakaļ pie ratiem. Viņš pamāja ar roku, un Trips atsāka žonglēt. Lelles atkal tika izņemtas no kastēm.
Apgājis apkārt ratiem, tēvs ieraudzīja mani pa pusei noslēpušos aiz zirgiem. Nojaušu, ka tu esi dzirdējis mūsu sarunu, viņš teica ar sāju smīnu. To es redzu no tavas sejas. Tad nu iegaumē, zēn! Tas vīrs ir pelnījis cieņu par savu godīgumu un varbūt pat par augstsirdību. Viņš atklāti pasaka to, ko citi slēpj un noklusē. Kā tu domā, kāpēc es lieku visiem mūsējiem turēties pa pāriem, kad esam iebraukuši lielākās pilsētās?
Es zināju, ka tā ir patiesība. Tomēr jaunam zēnam bija grūti to norīt. Divdesmit peniji! es sašutis izmetu. It kā viņš dotu mums žēlastības dāvanas!
Tas bija grūtākais, ar ko jāsadzīvo, augot un apzinoties sevi par Edema Rū cilts piederīgo. Visur mēs esam svešinieki. Daudzi mūs uzskata par klaidoņiem un ubagotājiem, bet daži mūsos redz tikai zagļus, ķecerus un staigules. Nepatiesi apvainojumi vienmēr ir sāpīgi, bet vēl ļaunāk ir tad, ja cilvēki, kuri skatās uz tevi no augšas, nekad nav izlasījuši nevienu grāmatu vai aizceļojuši tālāk par divdesmit jūdzēm no dzimtās vietas.
Tēvs pasmējās un sabužināja man matus. Viņš drīzāk ir žēlojams, manu zēn! Mēs rīt dosimies ceļā, bet viņam būs jāpaliek savā nepievilcīgajā sabiedrībā līdz nāves stundai.
- Viņš ir muldoņa un tumsonis! es rūgti izmetu.
Tēvs uzlika man uz pleca smagu roku, likdams saprast, ka esmu pateicis pietiekami daudz. Man šķiet, tā mēdz gadīties, piebraucot pārāk tuvu Aturai. Rīt mēs ceļosim dienvidu virzienā, un tur būs zaļākas pļavas, labsirdīgāki cilvēki, skaistākas sievietes! Viņš pacēla pie auss saliektu plaukstu, pagriezdamies pret apjumtajiem ratiem, un piebikstīja man ar elkoni.
- Es dzirdu katru tavu vārdu! no kulbas iekšienes atskanēja mātes jaukā balss. Tēvs pasmīnēja un pamirkšķināja man ar aci.
- Bet kādu lugu tad mēs rādīsim? es jautāju tēvam. Atceries, “nekā vulgāra! Šeit dzīvo dievbijīgi cilvēki!”
Viņš paskatījās uz mani. Kāda būtu tava izvēle?
Es krietni brīdi domāju. Es izrādītu kaut ko no Braitfīlda cikla. “Ceļa rūdījumu” vai kaut ko tamlīdzīgu.
Tēvs saviebās. Tā nav nekāda labā luga.
Es paraustīju plecus. Viņi neatšķirs! Bez tam tā ir viscaur piebāzta ar Tehlu, tāpēc neviens nežēlosies, ka tā ir vulgāra. Es paskatījos uz debesīm. Jācer, ka izrādes vidū nesāks līt.
Tēvs vērīgi paraudzījās mākoņos. Gan sāks. Bet spēlēt teātri lietū vēl nav pats ļaunākais.
- Ļaunāk būtu, piemēram, spēlēt lietū un piedzīvot izsvilpšanu, vai ne?
Pie mums straujā solī piesteidzās mērs. Viņa pieri klāja plāna, spīdīga sviedru kārtiņa, un viņš mazliet elsoja, it kā nupat būtu skrējis.