- Nu, redzi? vecais Kobs iesaucās. Ko es tev teicu? Viņš ir bīstams pats sev!
Algotnis piešķieba galvu uz sāniem. Tad viņš pacēla plaukstu un to uzmanīgi aplūkoja. Lejup pār īkšķi lēnām plūda tumša asins strūkliņa, kas plaukstas pamatnē apstājās, piebrieda un tad sāka pilēt uz grīdas. Algotnis caur degunu dziļi ievilka elpu, un stiklainajās, iekritušajās acīs pēkšņi iezibējās ass, koncentrēts skatiens.
Viņš plati uzsmaidīja Hronistam, un agrākais trulums piepeši pagaisa no viņa sejas. Te varaiyn aroi Seathaloi vei meļa, algotnis sacīja zemā, dobjā balsi.
- Es… es īsti nesaprotu, Hronists apmulsis teica.
Smaids vīrieša sejā pazuda. Viņa acīs uzzibēja skarbs, dusmīgs skatiens. Te-tauren sciyrloet? Amauen.
- Es nesaprotu, ko tu runā! Hronists teica. Bet tava dusmīgā balss mani nepavisam nebiedē! Viņš atkal pacēla zobenu atnācējam pretī, tēmēdams uz viņa krūtīm.
Neizpratnē saraucis pieri, algotnis paskatījās lejup uz smago, nelīdzeno asmeni. Tad viņa sejā uzplaiksnīja piepeša atskārsme un tajā atgriezās platais smaids. Atmetis galvu atpakaļ, viņš skaļi iesmējās.
Šie smiekli neizklausījās cilvēciski. Tajos skanēja neapvaldītas gaviles gluži kā spalgā vanaga kliedzienā.
Algotnis pacēla ievainoto roku un sagrāba zobena smaili. Kustība bija tik pēkšņa un strauja, ka metāls dobji iedunējās, saskaroties ar svešo plaukstu. Joprojām smaidīdams, savādais atnācējs ieķērās zobenā vēl ciešāk, noliekdams asmeni lejup. No zobena asās malas lejup ritēja asinis, pilēdamas uz grīdas.
Visi klātesošie apstulbuši un neticīgi vēroja notiekošo. Vienīgā skaņa bija algotņa pirkstu kauliņu klusā čerkstoņa, arvien ciešāk spiežoties virsū asmeņa kailajai malai.
Raudzīdamies Hronistam tieši sejā, algotnis strauji pagrieza plaukstu, un zobens pārlūza, iekrakstēdamies kā saplaisājis zvans. Kamēr Hronists apstulbis skatījās uz salauzto ieroci, algotnis paspēra soli uz priekšu un viegli uzlika tukšo roku uz pierakstltāja pleca.
Hronists izdvesa piesmakušu kliedzienu un atrāvās, it kā viņam kāds būtu piegrūdis pie miesas karstu krāsns kruķi. Gribēdams atstumt svešo plaukstu, viņš sparīgi pastūma salauzto zobenu sānis, un tas dziļi iedūrās algotņa rokā. Vīrieša sejā neparādījās ne sāpju, ne baiļu pazīmes; nekas tajā neliecināja, ka viņš vispār justos ievainots.
Joprojām turēdams nolauzto zobena galu asiņainajā rokā, algotnis paspēra vēl soli tuvāk Hronistam.
Tad pieskrēja Basts un ar plecu tik spēcīgi pagrūda algotni, ka tas, apgāzdams vienu no masīvajiem bāra soliņiem, ar visu augumu atsitās pret sarkankoka leti. Ar zibenīgu kustību Basts sagrāba algotņa galvu abās rokās un trieca to pret letes malu. Draudīgi sašķiebis seju, viņš neganti belza vēl, vēl un vēlreiz…
Nākamajā brīdī visi klātesošie atguvās, it kā Basta rīcība būtu tos pamodinājusi no miega, un telpā sacēlās juceklis. Vecais Kobs atrāvās no bāra letes un, atmuguriski kāpdamies atpakaļ, apgāza soliņu. Greiams kaut ko klaigāja par konsteblu. Džeikobs mēģināja bēgt uz durvju pusi un, paklupis aiz Koba apgāztā soliņa, nokrita garšļaukus uz grīdas. Kalēja māceklis tvēra pēc sava dzelzs stieņa, bet nometa to zemē, kur tas ripodams apmeta plašu loku un palika guļam zem galda.
Basts spalgi iekliedzās un, aizlidojis pāri istabai, uzkrita uz viena no masīvajiem koka galdiņiem. Zem viņa svara tas sabruka, un Basts palika augšpēdus guļam starp salauztajiem gabaliem kā ļengana koka lelle. Algotnis piecēlās kājās; pār sejas kreiso pusi viņam aumaļām plūda asinis. Izskatīdamies gluži vienaldzīgs pret notiekošo, viņš atkal pagriezās pret Hronistu, aizvien vēl turēdams asiņainajā rokā nolauzto zobena galu.
Viņam aiz muguras Šeps pacēla nazi, kas gulēja uz grīdas blakus pusapēstam siera gabalam. Tas bija parasts virtuves nazis, un tā asmens nebija garāks par plaukstas atpletumu. Ar draudīgu seju viņš piesteidzās algotnim klāt un ar spēcīgu cirtienu iegrūda naža asmeni visā garumā starp svešinieka plecu un kaklu.
Algotnis nenokrita, bet apsviedās apkārt un ar zobena izroboto malu iesita Šepam pa seju. Izsprāga asinis, un Šeps pacēla rokas pie sejas. Tad ar zibenīgi ašu kustību algotnis parāva metāla ieroci uz savu pusi un iegrūda to zemniekam krūtīs. Šeps atmuguriski aizstreipuļoja vairākus soļus atpakaļ un, atsities pret leti, sabruka uz grīdas. Nolauztais zobena gals palika rēgojamies viņam starp ribām.
Algotnis pastiepās un itin kā ziņkārīgi pieskārās naža spalam pie sava kakla. Izskatīdamies drīzāk apmulsis nekā saniknots, viņš to parāva uz āru. Kad nazis nekustējās no vietas, viņš vēlreiz izgrūda neapvaldītu putna kliedzienu.
Šeps elsodams un asiņodams gulēja uz grīdas. Algotņa skatiens kļuva tāds kā izklaidīgs, it kā viņš būtu aizmirsis, ko gribējis darīt. Viņa acis lēni apstaigāja telpu, gausi slīdot pāri salauztajiem galdiņiem, melnajam akmens kamīnam, masīvajām ozola mucām. Beidzot viņa skatiens apstājās pie sarkanmatainā vīrieša aiz bāra letes. Kvouts nenobālēja un neatkāpās, redzēdams svešinieka pievērsto uzmanību. Abu acis sastapās.
Raugoties Kvoutā, algotņa skatiens atkal kļuva modrs. Viņa mute vēlreiz savilkās platā, drūmā smaidā, kas asiņainajā sejā izskatījās sevišķi baiss. Te aithiyn Seathaloi? viņš noprasīja. Te Rhintae?
Ar gandrīz nevērīgu kustību Kvouts paķēra no letes tumšu pudeli un svieda to pāri bāram. Pudele trāpīja algotnim pa muti un saplīsa gabalos. Gaisu piepildīja asa pliederu vīna smarža, un tumšais šķidrums iekrāsoja vīrieša smaidā sašķiebto seju un plecus.
Kvouts pastiepies iemērca pirkstu peļķē, kas pletās uz letes. Saspringti saraucis pieri, viņš kaut ko klusi un nesaprotami nomurmināja. Tad viņš pievērsa ciešu skatienu asiņainajam vīrietiem letes otrā pusē.
Nekas nenotika.
Algotnis pasniedzās pāri letei un ieķērās Kvouta piedurknē. Viesnīcnieks palika mierīgi stāvam, un viņa seja šajā brīdī nepauda ne bailes, ne dusmas, ne izbrīnu. Viņš izskatījās tikai paguris, apdullis un samulsināts.
Pirms algotnis paguva sagrābt Kvouta roku, viņš sagrīļojās: no aizmugures bija piesteidzies Basts. Ar vienu roku aptvēris algotņa kaklu, viņš ar otru roku ieķērās tam sejā. Algotnis atlaida Kvoutu un ar abām rokām iekrampējās elkonī, kas žņaudza viņa kaklu, cenzdamies atlauzt to vaļā. Basta seja pārvērtās saspringtā sāpju maskā. Atņirdzis zobus, viņš ar brīvo roku neganti plosīja algotņa seju.
Bāra letes tālākajā galā kalēja māceklis beidzot izvilka no pagaldes savu dzelzs stieni un izslējās visā augumā. Viņš metās pāri apgāztajiem soliņiem un nevarīgajiem augumiem uz grīdas. Ar dobju kaujas saucienu puisis pacēla stieni augstu virs pleca.
Joprojām neatlaizdams pretinieku, Basts redzēja kalēja mācekli tuvojamies, un viņa acīs iezibējās piepeša panika. Atlaidis tvērienu, Basts atkāpās atpakaļ un aizķērās aiz salauztā soliņa gabaliem. Atmuguriskā kritienā viņš aizlidoja projām no abiem vīriem.
Algotnis pagriezās un ieraudzīja jauno uzbrucēju. Viņš pasmaidīja un izstiepa asiņaino roku. Kustība bija nesteidzīgi gracioza, gandrīz vai laiska.
Kalēja māceklis atgrūda svešo roku. Kad dzelzs stienis triecās pret algotni, rēgainais smaids pazuda no viņa sejas. Viņš saķēra savu roku, šņākdams un sprauslādams kā saniknots kaķis.
Puisis vēlreiz atvēzēja dzelzs stieni un iebelza algotnim pa krūtīm. Zvēliens aizmeta pretinieku projām no letes, un tas nokrita četrrāpus, brēkdams kā kaujams jērs.
Satvēris stieni abās rokās, kalēja māceklis ar malkas cirtēja kustību trieca to algotnim pa muguru. Atskanēja čerkstošs pārlauztu kaulu troksnis. Dzelzs stienis klusi iedžinkstējās kā tāls, miglas apslāpēts zvans.