Asiņodams un salauztu muguru, vīrietis tomēr mēģināja rāpties uz viesnīcas durvju pusi. Tagad viņa seja atgādināja trulu masku, un caur pavērtajām lūpām plūda klusas gaudas, nepārtrauktas un neapzinātas kā vēja šalkas ziemas pārņemtos kokos. Vēzēdams metāla stieni viegli kā vītola rīksti, kalēja māceklis sita vēl un vēlreiz. Triecieni atstāja dziļu robu koka grīdā un salauza kāju, roku, vēl vairākas ribas. Tomēr algotnis neatlaidīgi rāpās uz durvīm, kaukdams un vaidēdams drīzāk kā dzīvnieks, nevis kā cilvēks.
Beidzot zēns trāpīja viņam pa galvu, un algotnis saļima uz grīdas. Mirkli iestājās pilnīgs klusums, tad algotnis izdvesa dobju, slapjam klepum līdzīgu skaņu, un no mutes viņam izšļācās smirdošs šķidrums, biezs kā darva un melns kā tinte.
Tikai pēc krietna brīža māceklis beidza dauzīt nekustīgo ķermeni, un pat tad, kad bija mitējies, viņš turēja stieni paceltu virs pleca, saraustīti elsodams un drudžaini skatīdamies apkārt. Pamazām atguvis elpu, viņš otrā telpas malā dzirdēja atskanam klusu lūgšanu, ko skaitīja vecais Kobs, sakņupis blakus melnajam akmens kamīnam.
Pēc neilga laika apklusa arī lūgšana un “Ceļakmenī” atkal iestājās klusums.
* * *
Vairākas nākamās stundas “Ceļakmens” viesnīca bija ciema iedzīvotāju uzmanības centrs. Ēdamzāle bija pārpildīta, visapkārt dūca čuksti, skanēja jautājumi un saraustīti šņuksti. Tie, kuri nebija tik ziņkārīgi vai arī cītīgāk ievēroja piedienību, kavējās ārpusē, cenzdamies ieskatīties pa platajiem logiem un pārrunādami to, ko dzirdējuši no citiem.
Pagaidām vēl nebija stāstu, bija tikai juceklīgas tenku drumslas. Mirušais esot bandīts, kas ieradies aplaupīt viesnīcu. Viņš esot atnācis atriebties Hronistam, jo tas Abotsfordā esot laupījis nevainību viņa māsai. Viņš esot prātu zaudējis mežcirtējs. Viņš esot vecs paziņa viesnīcniekam un ieradies atprasīt parādu. Viņš esot bijušais karavīrs, kas kļuvis ārprātīgs, karojot ar dumpiniekiem Resavekā.
Džeikobs un Kārters sevišķi uzsvēra algotņa rēgaino smaidu, un, kaut gan atkariba no dennerkoka sveķiem bija galvenokārt lielo pilsētu problēma, cilvēki ari šeit bija dzirdējuši par saldummāniem. Trispirkstu Toms par tiem zināja sevišķi daudz, jo gandrīz pirms trīsdesmit gadiem viņš bija dienējis vecā karaļa karaspēkā. Toms stāstīja, ka cilvēkam pēc četriem dennera sveķu grāniem varot amputēt kāju un viņš nejūtot nekādas sāpes. Pēc astoņiem grāniem viņš varot pats sev pārzāģēt kaulu. Pēc divpadsmit grāniem viņš tūlīt pēc amputācijas varot mesties skriešus, smieties un dziedāt “Skārdnieku bodnieku”.
Šepa līķis bija apklāts ar segu, un priesteris pie tā noskaitīja lūgšanu. Vēlāk mirušo apskatīja ari konstebls, taču tūlīt bija redzams, ka šis vīrs nav uzdevumu augstumos un dara to tikai tāpēc, ka tas jādara, nevis zinādams, kas un kur jāmeklē.
Pēc stundas vai divām pūlis sāka izklīst. Ieradās Šepa brāļi ar ratiem, lai savāktu mirušo. Viņu drūmās sejas un apsarkušās acis atgainīja pārējos skatītājus, kuri vēl grozījās tuvumā.
Vēl bija daudz darāmā. Konstebls no aculieciniekiem un pašpārliecinātiem skatītājiem centās izdibināt, kas īsti noticis. Pēc vairāku stundu prātošanas beidzot tapa galīgā versija. Tika nolemts, ka svešais ir dezertieris un dennera sveķu lietotājs, kas atkūlies līdz šim mazajam ciemam un zaudējis saprašanu.
Neviens nešaubījās, ka kalēja māceklis ir rīkojies pareizi un pat varonīgi. Tomēr likums stingri prasīja rīkot tiesas prāvu, un to ieplānoja nākamajā mēnesī, kad šajā apvidū ieradīsies gada ceturkšņa soģi.
Konstebls devās mājās pie sievas un bērniem. Priesteris aizveda algotņa mirstīgās atliekas uz baznīcu. Basts savāca salauztās mēbeles un sakrāva tās pie virtuves durvīm, lai vēlāk nokurinātu malkā. Viesnīcnieks septiņas reizes uzmazgāja telpas cietkoksnes grīdu, līdz ūdens spainī, lupatu skalojot, vairs nekrāsojās sarkans. Beidzot pazuda ari visziņkārīgākie skatītāji, atstādami tikai parasto Savaldīšanas vakara pulciņu, kurā tagad bija par vienu cilvēku mazāk.
Džeiks, Kobs un pārējie saraustīti runāja par šo un to, vairīdamies pieminēt notikušo un apmierinādamies ar iespēju būt savējo sabiedrībā.
Pamazām nogurums ņēma virsroku, un arī viņi cits aiz cita devās projām no “Ceļakmens”. Beidzot ēdamzālē palika tikai kalēja māceklis, kas sēdēja, raudzīdamies uz savām sakļautajām plaukstām. Blakus viņam uz sarkankoka letes gulēja dzelzs stienis.
Gandrīz pusstunda aizritēja pilnīgā klusumā. Hronists sēdēja pie tuvējā galdiņa, izlikdamies tiesājam sautējuma porciju. Kvouts un Basts rosījās, cenzdamies tēlot aizņemtību. Gaisā pamazām brieda tikko jaušams sasprindzinājums; vīri pārmija īsus, slepenus skatienus, gaidīdami, kad zēns dosies projām.
Slaucīdams rokas tīrā audekla gabalā, viesnīcnieks piegāja viņam klāt. Nu, manu zēn, es domāju…
- Arons, kalēja māceklis pārtrauca, nepaceldams skatienu no dzēriena kausa. Mani sauc Arons.
Kvouts nopietni pamāja ar galvu. Labi, lai būtu Arons! Tu esi pelnījis godājamu uzrunu.
- Man šķiet, ka pie vainas nebija denners, Arons strupi izmeta.
Kvouts brīdi klusēja. Piedod, ko tu teici?
- Es domāju, ka tas vīrs nebija saldummāns.
- Tātad tu domā tāpat kā Kobs? Kvouts jautāja. Tev šķiet, ka viņš bija ārprātīgs?
- Es domāju, ka viņā bija iemitinājies dēmons, zēns teica, rūpīgi izraudzīdamies vārdus, it kā viņš jau krietnu bridi būtu pārcilājis tos prātā. Agrāk es neko neteicu, jo negribēju, lai cilvēki noturētu mani par jukušu un skatītos uz mani tāpat kā uz Trako Mārtiņu. Viņš pacēla skatienu augšup no dzēriena kausa. Un tomēr es domāju, ka viņā bija iemājojis dēmons.
Kvouts laipni pasmaidīja un pamāja Bastam un Hronistam. Vai tu nebaidies, ka mēs varētu domāt par tevi to pašu, ko citi?
Arons nopietni papurināja galvu. Jūs neesat šejienieši. Jūs esat redzējuši pasauli. Jūs zināt, kādi radījumi mājo pasaulē. Viņš ar pārliecību paskatījās uz Kvoutu. Man šķiet, ari tu zini, ka tas bija dēmons.
Basts, kas bija cītīgi tīrījis kamīnu, nekustīgi sastinga. Kvouts, nenovērsdams skatienu, ziņkāri piešķieba galvu. Kāpēc tu tā domā?
Kalēja māceklis pamāja uz bāra letes pusi. Es zinu, ka tev tur aiz letes stāv prāvs miets, ar ko atvairīt piedzērušos. Nu un… Viņa skatiens drudžaini pievērsās zobenam, kas draudīgi karājās aiz bāra letes. Es varu iedomāties tikai vienu iemeslu, kāpēc lai tu pagrābtu nevis to, bet pudeli. Tu nemēģināji izsist tam vīram zobus. Tu gribēji viņu aizdedzināt. Tikai tev nebija sērkociņu un tuvumā nebija nevienas sveces.
- Mamma man kādreiz lasīja priekšā gabalus no “Takas grāmatas”, pēc brīža viņš turpināja. Tur ir daudz stāstīts par dēmoniem. Daži slēpjas cilvēku ķermeņos, tāpat kā mēs varētu slēpties aitādā. Es domāju, ka viņš bija parasts vecis, kurā ielīda dēmons. Tāpēc viņu bija grūti ievainot. Tikpat labi varētu durt caurumus kādam kreklā. Un tāpēc viņš tik nesakarīgi runāja. Caur viņu runāja dēmons.
Ārona skatiens noslīdēja līdz rokās satvertajam kausam, un viņš pamāja ar galvu. Jo vairāk es par to domāju, jo man tas šķiet ticamāk. Dzelzs un uguns. Tā ir dēmonu daļa.
- Saldummāni ir stiprāki, nekā tu domā, sacīja Basts. Reiz es redzēju…
- Tev taisnība! Kvouts teica. Tas bija dēmons.
Ārons pacēla acis un sastapa Kvouta skatienu, tad saprotoši pamāja ar galvu un atkal pievērsās savam alus kausam. Un tu neko neteici tāpēc, ka šajā vietā esi ienācējs un veikals tev nevedas necik labi.