Kvouts apstiprinoši pamāja.
- Un nebūs labi, ja es to stāstīšu tālāk, vai ne?
Kvouts dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Laikam gan ne.
Arons izdzēra pēdējo alus malku un pagrūda tukšo kausu tālāk pa leti. Labi, man tikai vajadzēja to dzirdēt. Vajadzēja zināt, ka es neesmu sajucis prātā. Viņš piecēlās kājās, ar vienu roku uzcēla smago dzelzs stieni uz pleca un pagriezās pret durvīm. Pārējiem klusējot, viņš izsoļoja cauri istabai, izgāja ārā un aizvēra durvis. Smagie zābaki dobji nodunēja ārā uz lieveņa koka grīdas, un pēc tam iestājās klusums.
- Tam puikam ir vairāk iekšā, nekā es būtu domājis, Kvouts beidzot teica.
- Tas tāpēc, ka viņš ir liels, Basts lietišķi sacīja, vairs neizlikdamies, ka ir aizņemts ar kopšanu. Jūs, cilvēki, viegli ļaujaties mānīgai ārienei. Es viņu esmu vērojis jau labu laiku. Viņš ir gudrāks, nekā šejienieši domā. Vienmēr modri skatās un uzdod jautājumus. Basts aiznesa slotu atpakaļ aiz letes. Viņš mani dara nervozu.
Kvouts izskatījās uzjautrināts. Nervozu? Tevi?
- No viņa dvašo dzelzs. Tas zēns visu dienu darbojas ar dzelzi, karsē dzelzi, elpo tās izgarojumus. Un tad atnāk šurp un skatās gudrām acīm. Basta seja pauda neatzinību. Tas nav dabiski.
- Dabiski? beidzot ierunājās Hronists. Viņa balsī jautās histēriska pieskaņa. Ko tu saproti no tā, kas ir dabisks? Es nupat redzēju, kā dēmons nogalina cilvēku vai tas bija dabiski? Hronists pagriezās pret Kvoutu. Un ko tas radījums vispār te gribēja?
- Viņš meklēja, Kvouts atbildēja. Tas ir viss, ko es sapratu. Un tu, Bast? Vai tu saprati, ko viņš teica?
Basts papurināja galvu. Es pazinu valodas skanējumu, bet saturu neuztvēru, Reši. Vārdi bija ļoti seni, arhaiski. No tiem es nesapratu neko.
- Nu labi. Tātad viņš meklēja, Hronists strupi izmeta. Bet ko?
- Droši vien mani, drūmi atteica Kvouts.
- Reši, Basts pārmetoši iebilda, tagad tu ļaujies jūtelībai! Notikušais taču nebija tava vaina!
Kvouts ilgi un gurdi lūkojās savā audzēknī. Tu pats labi zini, Bast. Tā ir mana vaina. Gan skraels, gan karš. Viss ir mana vaina.
Basts, šķiet, gribēja protestēt, taču neatrada piemērotus vārdus. Pēc brīža viņš padevies novērsās.
Kvouts atspiedās ar elkoņiem pret leti un nopūtās. Bet kā tu domā: kas tas bija?
Basts neziņā papurināja galvu. Šķiet, varēja būt kāds no maheluretiem, Reši. Ādas dejotājs. To teikdams, viņš rauca pieri, it kā nebūtu pārliecināts par savu minējumu.
Kvouts izbrīnījies paskatījās uz viņu. Viens no tavējiem, vai?
Basta allaž draudzīgajā sejā iegula skarba izteiksme. Tas nebija no manējiem! viņš sašutis teica. Maelai ar mums nav pat kopīgu robežu! Tā atrodas Faes vistālākajā nostūrī.
- Man vienkārši likās, ka tu viņu pazini, Kvouts sacīja ar tādu kā vainas pieskaņu balsī. Tu nevilcinājies viņam uzbrukt.
- Visas čūskas dzeļ, Reši. Man nav jāzina to vārdi, lai saprastu, ka tās ir bīstamas. Es pazinu, ka tas ir no Maelas. Ar to bija diezgan.
- Tātad tas varēja būt ādas dejotājs? Kvouts prātoja. Vai tu man nestāstīji, ka tie jau sen ir izmiruši?
Basts pamāja ar galvu. Un šis šķita tāds kā… neaptēsts, turklāt nemēģināja pārbēgt uz citu ķermeni. Viņš atmeta ar roku. Bez tam mēs visi joprojām esam dzīvi. Tāpēc drīzāk jādomā, ka tas bija kaut kas cits.
Hronists neticīgi klausījās abu sarunā. Tātad jūs ne viens, ne otrs nezināt, kas tas bija? Viņš paskatījās uz Kvoutu. Bet tu teici zēnam, ka tas bijis dēmons!
- Zēnam tas bija dēmons, Kvouts atbildēja, jo viņam to ir visvieglāk saprast, un tas nav tālu no patiesības. Viņš sāka lēni spodrināt bāra virsmu. Visiem pārējiem ciema ļaudīm tas bija saldummāns, citādi viņi naktis vairs nespētu mierīgi gulēt.
- Nu tad ari man tas bija dēmons! Hronists skarbi teica. Jo mans plecs, kam viņš pieskārās, tajā vietā ir nejutīgs kā ledus gabals.
Basts piesteidzās viņam klāt. Es aizmirsu, ka viņš tev pieskārās. Ļauj paskatīties!
Kvouts aizdarīja logu aizvirtņus, un Hronists novilka kreklu. Viņa rokas klāja pārsēji uz ievainojumiem, ko pirms trim dienām tur bija atstājis skraels.
Basts uzmanīgi apskatīja viņa plecu. Vai tu vari to pakustināt?
Hronists apstiprinoši pamāja un pagrozīja plecu. Kad viņš man pieskārās, sāpes bija atbaidošas šķita, ka mani no iekšpuses kaut kas plēš pušu. Viņš papurināja galvu, neapmierināts, ka nespēj aprakstīt savas sajūtas. Bet tagad ir tikai dīvaina sajūta. Tā vieta ir notirpusi. Gluži kā aizmigusi.
Basts pabakstīja plecu ar pirkstu, neziņā pētīdams skarto vietu.
Hronists atkal pievērsās Kvoutam: Par uguni zēnam bija taisnība, vai ne? Pirms viņš to pieminēja, es nespēju sapra-āāāāā! Pierakstītājs spēji iekliedzās un atrāvās no Basta. Dieva dēļ, kas tas bija? viņš noprasīja.
- Domāju, ka tavs pleca nerva pinums, Kvouts sausi atbildēja.
- Man jāredz, cik vaina ir dziļa, Basts nesatricināmā mierā sacīja.
- Reši? Vai tu varētu man sadabūt zosu taukus, ķiploku, sinepes… Vai mums ir kaut kas no tiem zaļumiem, kuri ož pēc sīpoliem, bet nav sīpoli?
Kvouts pamāja ar galvu. Keverals? Šķiet, drusku vēl ir.
- Atnes tos šurp un pārsēju ari! Jāuzliek komprese.
Kvouts izgāja pa durvīm aiz bāra letes. Līdzko viņš bija nozudis skatienam, Basts pieliecās Hronistam pie auss. Nejautā viņam par to! viņš satraukts pačukstēja. Vispār nepiemini!
Hronists izskatījās samulsis. Par ko tu runā?
- Par pudeli! Par simpātiju, ko viņš mēģināja!
- Tātad viņš mēģināja to radījumu aizdedzināt? Kāpēc tas neizdevās? Kas…
Basts ciešāk satvēra Hronista plecu, un viņa īkšķis ieurbās bedrītē zem atslēgkaula. Pierakstītājs atkal izbiedēts iekliedzās. Nerunā par
to! Basts iešņāca viņam ausi. Neuzdod jautājumus! Satvēris Hronistu aiz abiem pleciem, Basts viņu sapurināja kā sadusmots tēvs nepaklausīgu bērnu.
- Ak mūžs, Bast! Es dzirdu viņa kliedzienus pat šeit! Kvouts uzsauca no virtuves. Kad viņš atkal parādījās durvīs aiz letes, Basts izslējās taisni un iekārtoja Hronistu krēslā ērtāk. Ak, augstais Tehlu, viņš ir bāls kā drēbe! Vai vaina ir tik nopietna?
- Tikpat nopietna kā apsaldējums! Basts nicīgi atbildēja. Es neesmu vainīgs, ka viņš brēc kā nieka skuķis.
- Tomēr esi uzmanīgs! Kvouts brīdināja, nolikdams uz galda podu ar taukiem un riekšavu ķiploka daivu. Tā roka viņam vismaz vēl pāris dienu būs vajadzīga.
Kvouts nomizoja un saspaidīja ķiplokus. Basts samaisīja tos ar taukiem un uzklāja smirdīgo ziedi Hronistam uz pleca, tad uzlika pārsēju. Hronists sēdēja nekustēdamies.
- Kā tev šķiet, vai varēsi šovakar vēl rakstīt? Kvouts jautāja, kad pierakstītājs atkal bija uzvilcis kreklu. Mēs vēl esam tālu no beigām, bet, pirms dodamies pie miera, es šo to vēl varētu noapaļot.
- Būšu formā vēl vairākas stundas, Hronists atbildēja un sāka steidzīgi izkravāt somu, vairīdamies pamest skatienu uz Bastu.
- Es ari! Basts pievērsa Kvoutam možu, ieinteresētu skatienu.
- Es gribu zināt, ko tu atradi zem Universitātes.
Kvouts tikko jaušami pasmaidīja. To es paredzēju, Bast. Viņš piegāja pie galdiņa un apsēdās. Zem Universitātes es atradu to, ko biju vēlējies vairāk par visu, tomēr ne to, ko biju gaidījis. Viņš pamāja Hronistam, un pierakstītājs satvēra rakstāmspalvu. Tā notiek bieži, kad cilvēks sasniedz senlolotu mērķi.