ASTOŅDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . Patīkama pēcpusdiena
NĀKAMAJĀ DIENĀ es saņēmu piespriesto pērienu plašajā, bruģakmeņiem izliktajā pagalmā, ko sauca par Quoyan Hayel. Vēja Nams. Šī vieta man šķita dīvaini piemērota.
Kā jau varēja paredzēt, skatīties notiekošo bija sapulcējies iespaidīgs pūlis. Pagalmā stāvgrūdām drūzmējās simtiem studentu. Citi bija izliekušies pa logiem un stāvēja durvju ailās. Daži, gribēdami labāk redzēt, bija pat uzkāpuši uz jumta. Es viņiem neko nepārmetu. Bezmaksas izklaides nav bieži pieejamas.
Saņēmu sešus sitienus pa muguru ar vienkāršu pletni. Negribēdams sagādāt daudzajiem vērotājiem vilšanos, es pacentos, lai viņiem būtu ko pārrunāt. Sniedzu atkārtotu priekšnesumu. Nekliedzu, neasiņoju un nenoģību. Aizgāju no pagalma pats savām kājām un lepni paceltu galvu.
Kad Mola bija rūpīgi uzlikusi man uz muguras piecdesmit septiņas šuves, es devos meklēt mierinājumu uz Imri, kur par Ambroza naudu nopirku sevišķi izsmalcinātu lautu, divas jaunas apģērba kārtas, mazu pudelīti savu asiņu un jaunu, siltu kleitu draudzenei Auri.
Visā visumā tā bija ļoti patīkama pēcpusdiena.
DEVIŅDESMITĀ NODAĻA . pusuzbūvētas mājas
KATRU VAKARU es kopā ar Auri devos staigāt pa pazemi. Redzēju daudz interesanta, ko varbūt pieminēšu vēlāk, bet pagaidām teikšu tikai to, ka viņa man izrādīja visus daudzos un dažādos plašās Apakšzemes nostūrus. Viņa aizveda mani uz “Lejgalu”, “Lēcieniem”, “Mežu”, “Raktuvēm”, “Čirkstūdeni”, “Desmitnieku”, “Svečturi”…
Nosaukumi, ko viņa bija devusi visām šīm vietām, pirmajā brīdī izklausījās bezjēdzīgi, taču tad, kad es beidzot ieraudzīju to būtību, tie šķita apbrīnojami trāpīgi. “Mežs” nepavisam neatgādināja mežu. Tā bija tikai pussagruvušu gaiteņu un istabu rinda, kuru griestus balstīja masīvi koka baļķi. “Čirkstūdens” bija telpa, kurā pa vienu sienu tecēja tieva ūdens strūkliņa. Mitrums pievilināja circeņus, un zemo, garo telpu pieskandēja to čirkstināšana. “Lēcieni” bija šaurs gaitenis, kura grīdu šķērsoja trīs dziļas plaisas. Nosaukumu es sapratu tikai tad, kad redzēju, kā Auri ieskrienas un aši pārlec tām visām pēc kārtas, lai nokļūtu ejas otrā galā.
Dažas dienas vēlāk Auri aizveda mani uz “Pazemi” plaši sazarotu, krustenisku tuneļu labirintu. Kaut gan mēs atradāmies vismaz simt pēdu zem zemes, tajā bija jaušamas vienmērīgas vēja šalkas, kas nesa līdzi putekļu un ādas smaržu.
Vējš bija mans meklētais pavediens. Tas ļāva noprast, ka esmu nokļuvis tuvu tam, ko gribēju atrast. Tomēr mani traucēja doma, ka es neizprotu šīs vietas nosaukumu. Jutu, ka man kaut kas ir paslīdējis garām.
- Kāpēc tu sauc to par “Pazemi”? es jautāju Auri.
- Tas ir šīs vietas vārds, viņa nevilcinādamās atbildēja. Viņas smalko matu mākonis vēja pūsmās plīvoja aiz muguras kā gaisīgs, garš karogs. Lietas ir jāsauc to vārdos. Tāpēc jau vārdi pastāv.
Es gluži neviļus pasmaidīju. Kāpēc tai ir tieši tāds vārds? Šeit taču viss atrodas zem zemes, tātad par “pazemi” varētu saukt jebkuru vietu.
Auri pagriezās un paskatījās uz mani, piešķiebusi galvu uz sāniem. Vējš pārsvieda matus viņas sejai, un viņa ar plaukstu atbīdīja tos atpakaļ. To nesauc par pazemi, viņa teica. To sauc par pa-ze-mi.
Es nespēju saklausīt atšķirību. Pazemi, pārāk zemi tuneļi? mēģināju minēt, pārlaizdams skatienu zemajiem alas griestiem.
Auri līksmi iesmējās. Gandrīz jau trāpīji! Viņa pasmīnēja. Mēģini vēlreiz!
Centos izdomāt vēl kaut ko, kam būtu jēga. Kaut kas pazemināts, zemāks par pārējo?
Auri bridi domāja, skatīdamās augšup un šūpodama galvu. īsti neder. Šī ir tikpat zema un tikpat augsta vieta kā visas citas. Tad, pastiepusi sīko plaukstu, viņa norādīja uz manu apmetni. Audums šaurajās ejās bija notriepies ar zemi.
Tad viņa paskatījās uz mani ar lepnu smaidu, it kā nupat būtu veiksmīgi izdarījusi burvju triku.
Pa zemi. Protams, cauri šiem tuneļiem jālien pa zemi. Es pasmaidīju pretī un iesmējos.
Kad nelielā mīkla bija atminēta, mēs ar Auri sākām rūpīgi pētīt “Pazemes” tuneļu labirintu. Pēc vairākām stundām es sāku izjust un izprast neparasto vietu, apjaust, kurp un kādā virzienā jāiet. Pats galvenais bija atrast īsto eju, kas veda vajadzīgajā virzienā.
Tas nepavisam nebija viegli. Tuneļi meta līkumus, palaikam ievedot plašās, nevajadzīgās sānejās. Tajās retajās reizēs, kad man izdevās atrast pareizo ceļu, tas izrādījās aizsprostots. Vairāki tuneļi stiepās gluži stāvus lejā vai stāvus augšā, un pa tiem nebija iespējams pārvietoties. Kādu gaiteni aizžogoja masīvas, apkārtējos akmeņos dziļi iedzītas dzelzs restes. Cita eja kļuva arvien šaurāka, līdz sprauga nebija lielāka par plaukstas atpletumu. Vēl cita aizveda līdz nogruvumam akmeņu, koku un zemes jūklim.
Pēc vairāku dienu meklējumiem mēs beidzot atradām vecas, pussatrunējušas durvis. Kad mēģināju tās atvērt, mitrais koks sadrupa gabalos.
Auri sarauca degunu un papurināja galvu. Es nobrāzīšu ceļgalus!
Ar savu rokaslampu apgaismojis telpu aiz sabrukušajām durvīm, es sapratu, kāpēc viņa tā saka. Alas griesti slīpi stiepās lejup, vietām sasniedzot tikai dažu pēdu attālumu no grīdas.
- Vai pagaidīsi mani tepat? es jautāju, tad novilku apmetni un atrotīju krekla piedurknes. Nezinu, vai bez tevis es atradīšu ceļu uz virszemi.
Auri pamāja ar galvu, tomēr izskatījās noraizējusies. Zini, ārā tikt ir vieglāk nekā iekšā. Vietām ala ir ļoti šaura. Tu vari iestrēgt.
Centos par to nedomāt. Es tikai ielīdīšu paskatīties. Pēc pusstundas būšu atpakaļ.
Viņa piešķieba galvu. Un ja nebūsi?
Es pasmaidīju. Tad tev būs jānāk mani glābt.
Auri pamāja ar galvu, un viņas seja bija svinīgi nopietna kā bērnam.
Paņēmu simpātijas lampu mutē, virzīdams sarkano gaismu pretī piķa melnumam, kas pletās priekšā. Tad nometos četrrāpus un līdu tālāk, ceļgaliem trinoties pret grīdas asajiem akmeņiem.
Pēc vairākiem pagriezieniem griesti kļuva vēl zemāki un rāpot vairs nebija iespējams. Krietnu brīdi prātojis, es nolaidos guļus un sāku līst uz vēdera, bīdīdams lampu pa priekšu. Katra ķermeņa kustība sāpīgi tricināja šuves, kas stiepās man pār muguru.
Ja jums nekad nav gadījies būt dziļi zem zemes, diez vai jūs sapratīsiet, kādas sajūtas tur mēdz pārņemt. Tumsa ir bieza un necaurredzama, gluži vai taustāma. Tā glūn gaismas loka ārpusē un gaida, kad varēs tajā ielauzties kā spējš palu vilnis. Gaiss ir nekustīgs un sasmacis. Vienīgās skaņas rada tikai pats ienācējs. Elpa kļūst skaļa paša ausīs. Sirds sitas ar dobju troksni. Un visu to pavada baisa apziņa, ka virs galvas gumst tūkstošiem tonnu zemes un akmens.
Tomēr es collu pa collai līdu uz priekšu. Manas plaukstas bija notrieptas ar zemi, un acīs pilēja sviedri. Sprauga kļuva vēl šaurāka, un kādā neuzmanības brīdī viena roka palika piespiesta man pie sāniem. Mani sagrāba spējš panikas vilnis, un visu miesu pārklāja auksti sviedri. Visiem spēkiem pūlējos atbrīvot roku un izstiept sev priekšā.
Pēc vairākām mokošām minūtēm man tas izdevās. Brīdi trīcēdams gulēju tumsā, tad atkal mēģināju līst tālāk.
Un atradu to, ko biju meklējis…
* * *
Pēc aiziešanas no Apakšzemes es pa logu uzmanīgi ielīdu “Steliņģu” ēkā un, atdabūjis vaļā aizslēgtas durvis, iekļuvu sieviešu spārnā. Klusi pieklauvēju pie Felas durvīm, cerēdams neuzmodināt pārējās iemītnieces. Vīriešiem bija aizliegts ieiet sieviešu kopmītnē, it sevišķi jau vēlās vakara stundās.