Выбрать главу

Pēc trešā klauvējiena dzirdēju viņas istabā vieglu sakustēšanos. Pēc brīža Fela atvēra durvis. Viņas garie mati bija nekārtīgi savēlušies, un durvju spraugā lūkojās miegainas, puspievērtas acis. Samulsušu seju viņa ieskatījās gaiteni un, ieraudzījusi mani, pārsteigta samirkšķināja plakstus: viņa, protams, nevienu nebija gaidījusi.

Viņa bija pavirši apņēmusi palagu ap nepārprotami kailo augumu. Atzīšos, ka šis skats skaistā, puskailā Fela ar krāšņām, pilnīgām krūtīm bija viens no satraucošākajiem erotiskajiem brīžiem manā jaunajā mūžā.

-   Kvout? viņa iesaucās, saglabādama vairāk miera, nekā šajos apstākļos varēja gaidīt. Mēģinājums sekmīgāk piesegties viņai izdevās tikai daļēji: uzvilkdama palagu līdz kaklam, viņa atsedza nepiedienīgi lielu daļu no slaidajām, glītajām kājām. Ir taču vēls! Kā tu te iekļuvi?

- Tu teici, ka es jebkurā laikā varot nākt pie tevis, ja man vajadzīga palīdzība, es aši paskaidroju. Vai tu to domāji nopietni?

-  Nu… jā. Protams, Fela atbildēja. Ak Dievs, kāds tu izskaties? Kas tev noticis?

Paskatījos lejup uz sevi un tikai tad aptvēru, kāda pašlaik ir mana āriene. Pēc rāpošanas pa alas grīdu biju notriepies gauži netīrs. Manas bikses virs ceļgala bija pārplēstas, un āda zem plīsuma asiņoja. Biju juties tik pacilāts un satraukts, ka pirms šurpnākšanas nebiju pat iedomājies pārvilkt tīras drēbes.

Fela pussoli atkāpās un atvēra durvis plašāk, atbrīvodama man ceļu. Durvīm veroties, viegla vēsma piekļāva palagu viņai cieši pie miesas, uz brīdi teicami izceļot kailā auguma profilu. Vai gribi ienākt?

-Uzkavēties es nevaru, sacīju, cenzdamies apspiest tieksmi atklāti blenzt uz viņas ķermeni. Man ir svarīgi, lai tu rītvakar Arhīvos tiktos ar kādu manu paziņu. Piektā zvana laikā pie četru plātņu durvīm. Vai varēsi?

-   Man ir nodarbība, Fela atbildēja. Bet, ja tas ir ļoti svarīgi, es to izlaidīšu.

-  Paldies! es klusi teicu un atkāpos gaitenī.

Varat nojaust, cik nozīmīgs bija mans atradums Universitātes paze­mes tuneļos, ja tikai pusceļā uz “Ankera” viesnīcas istabu es attapos, ka esmu atraidījis puskailās Felas aicinājumu ienākt viņas istabā.

Nākamajā dienā Fela neaizgāja uz padziļinātās ģeometrijas kursa lekciju, bet devās uz Arhīviem. Nokāpusi lejā pa vairākiem kāpņu pos­miem un izgājusi caur gaiteņu un plauktu labirintiem, viņa nokļuva pie akmens sienas, kas vienīgā visā ēkā nebija nosegta ar grāmatu plauktiem. Tajā slējās četru plātņu durvis, mēmas un nekustīgas kā kalns: Valaritas.

Viņa apstājās, nervozi mīņādamās no vienas kājas uz otru, un gai­dīja.

Pēc krietna laika no tumsas iznira apmetnī un kapucē ietinies stāvs un ieslīdēja sārtajā gaismas lokā, ko meta viņas rokaslampa.

Fela bažīgi pasmaidīja. Labdien! viņa klusi teica. Draugs mani lūdza… Tad viņa aprāvās un mazliet pielieca galvu, mēģinādama saskatīt kapuces ēnā paslēpto seju.

Jūs droši vien nebrīnīsieties par to, ko viņa ieraudzīja.

-  Kvout? Fela neticīgi jautāja un piepešā panikas uzplūdā paska­tījās apkārt. Augstais Dievs, ko tu šeit dari?

-  Pārkāpju noteikumus! es bezbēdīgi atbildēju.

Viņa sagrāba mani aiz apmetņa un vilka līdzi pa grāmatplauktu labirintiem, līdz mēs nokļuvām pie viena no mazajiem lasāmkambarīšiem, kas vietvietām bija izkaisīti dažādās Arhīvu daļās. Ievilkusi mani iekšā, viņa enerģiski aizvēra durvis un atspiedās pret tām. Kā tu šeit iekļuvi? Lorrens uzsprāgs gaisā, ja dabūs to zināt! Vai tu gribi, lai mūs abus izsviež no Universitātes?

-   Tevi neizsviedīs! es nebēdīgi attraucu. Ļaunākajā gadījumā tevi varētu tiesāt pēc likumpanta “Par slepenu sadarbošanos”. Par to neizslēdz. Droši vien tu tiktu cauri ar naudas sodu, jo sievietēm pērienu nepiespriež. Es mazliet pagrozīju plecus, sajuzdams trulu, velkošu smeldzi muguras šuvju vietās. Vispār jau, atklāti runājot, man tas šķiet drusku netaisnīgi.

-  Kā tu šeit iekļuvi? Fela atkārtoja. Aizlavījies garām reģistrā­cijas galdam?

-   Tev labāk būs, ja to nezināsi, es izvairījos no atbildes.

Iekļuvis es šeit biju, protams, no “Pazemes”. Līdzko biju sajutis

gaisā vecas ādas un putekļu smaržu, es zināju, ka esmu tuvu savam mērķim. Tuneļu jūklī bija paslēptas durvis, kas ieveda tieši “Krātu­ves” zemākajā stāvā. Tās bija ierīkotas tādēļ, lai varētu viegli piekļūt

ventilācijas iekārtai. Protams, durvis bija aizslēgtas, taču slēgtas durvis mani nekad nav spējušas aizturēt. Diemžēl.

Tomēr Felai es par to nestāstīju. Zināju, ka mans slepenais ceļš paliks slepens tikai tik ilgi, kamēr tas būs vienīgi mans noslēpums. Stāstīt kādam no darbiniekiem pat tad, ja tā ir sieviete, kura gatava man pakalpot, nebūtu prāta darbs.

-  Paklausies! es aši teicu. Tas ir pavisam droši. Esmu šeit uztu­rējies jau vairākas stundas, un neviens man nav pat tuvojies. Visi apmeklētāji staigā paši ar savām lampām, tāpēc no viņiem ir viegli izvairīties.

-  Tu mani pamatīgi pārsteidzi! Fela sacīja un atmeta tumšos ma­tus pār pleciem. Bet tev taisnība, tur starp plauktiem laikam ir dro­šāk. Viņa atvēra durvis un uzmanīgi paskatījās ārā, lai pārliecinā­tos, ka tuvumā neviena nav. Skrīvi laiku pa laikam apstaigā mazās lasītavas, lai pārbaudītu, vai kāds nav sadomājis tajās gulēt vai nodar­boties ar seksu.

-  Ko?

-  Tu daudz ko nezini par to, kas notiek Arhīvos. Viņa pasmaidīja, izlaizdama mani pa durvīm.

-   Tieši tāpēc man vajadzīga tava palīdzība, es teicu, kad mēs ieslīdējām starp grāmatu plauktiem. Nekādi netieku skaidrībā, kur šajā vietā kas meklējams.

-  Ko tu gribi atrast? Fela jautāja.

-   Man ir tūkstošiem jautājumu, es atklāti atbildēju. Bet mēs varētu sākt ar Amira vēsturi. Vai ar jebkādām ziņām par čandriāniem, ja tās ir ārpus literāras fantāzijas jomas. Patiesībā jebko par jebkuru no šiem tematiem. Es pats neko neesmu atradis.

Nepūlējos slēpt bezcerīgo neapmierinātību savā balsī. Beidzot pēc visa ilgā laika es biju iekļuvis Arhīvos, taču nespēju atrast nevienu no meklētajām atbildēm, un tas mani tracināja. Biju cerējis, ka šeit būs saprotamāka kārtība, es neapmierināti norūcu.

Fela tikko dzirdami iesmējās. Un kā tu to biji iedomājies? Tas ir, kādu kārtību tu pats šeit censtos izveidot?

-  Par to es esmu domājis, kopš šeit ienācu, tātad jau vairākas stun­das, es teicu. Es laikam sakārtotu visu pēc tematiem. Proti, vēsture, memuāri, valodniecība…

Fela apstājās un dziļi nopūtās. Šķiet, mums derētu šo to noskaid­rot. Viņa uz labu laimi izvilka no plaukta plānu grāmatu. Kāds ir šīs grāmatas temats?

Atvēru vāku un pašķirstīju lappuses, pārlaizdams skatienu tekstam. To bija rakstījusi vecīga hronista roka, un rokraksts bija drebelīgs un grūti salasāms. Izskatās pēc memuāriem.

- Pēc kādiem memuāriem? Kādu vietu tu tam ierādītu starp citiem memuāriem?

Joprojām šķirstīdams lapas, es ieraudzīju rūpīgi zīmētu karti. Pa­tiesībā tas drīzāk izskatās pēc ceļojumu apraksta.

- Ļoti labi! Fela teica. Kādu vietu tu tam ierādītu memuāru un ceļojumu nodaļā?

-  Es tos sakārtotu pēc ģeogrāfijas principa, es teicu, ar patiku turpinādams spēli. Pāršķīru vēl dažas lappuses. Atura, Modega un… Vinta? Neizpratnē paskatījos uz grāmatas muguriņu. Cik šī ir veca? Aturas impērija iekļāva Vintu savā sastāvā pirms vairāk nekā trīssimt gadiem, un kopš tā laika Vinta vairs neeksistē.

-  Pirms vairāk nekā četrsimt gadiem, Fela izlaboja. Tātad kur tu novietosi ceļojuma aprakstu par vietu, kura vairs neeksistē?