- Drīzāk laikam vēstures nodaļā, es domīgi atbildēju.
- Bet ja grāmatai trūkst precizitātes? Fela neatlaidās. Ja tā balstās vairāk uz nostāstiem, nevis uz personisko pieredzi? Un ja tā ir pilnīga daiļliteratūra? Ceļojumu romāni pirms dažiem gadu simtiem Modegā bija ļoti iecienīti.
Aizvēru grāmatu un lēni ieliku to atpakaļ plauktā. Es sāku saprast, kur ir problēma, domīgi atzinos.
- Nepavisam ne, Fela atklāti noteica. Tu ieraudzīji tikai problēmas pašu maliņu. Viņa pamāja uz grāmatplauktiem mums visapkārt. Pieņemsim, ka tu rīt kļūsti par Arhīvu maģistru. Cik ilgu laiku tev vajadzētu, lai visu šo sakārtotu, kā pienākas?
Pārlaidu skatienu neskaitāmajiem plauktiem, kuru rindas stiepās projām tumsā. Tas būtu mūža darbs.
- Spriežot pēc liecībām, tam vajadzīgs vairāk nekā viens mūžs, Fela bezkaislīgi sacīja. Šeit glabājas vairāk nekā trīsceturtdaļmiljons grāmatu, un kur tad vēl visas māla plāksnītes un tīstokļi, un fragmenti no Kaluptenas!
Fela atmeta ar roku. Tātad tu iztērētu neskaitāmus gadus, veidojot nevainojamu izvietojuma sistēmu, kurā atrastos piemērota vieta pat tavam vēstures vai daiļliteratūras, vai ceļojumu, vai memuāru sacerējumam. Tu un tavi skrivi pavadītu gadu desmitus, apzīmējot, šķirojot un pārkārtojot desmitiem tūkstošu grāmatu. Viņa ieskatījās man acīs. Un tad tu nomirtu. Kas notiktu pēc tam?
Sāku saprast viņas domu gaitu. Nu… ideālā pasaulē nākamais Arhīvu maģistrs turpinātu darbu no tās vietas, kur esmu beidzis, es atbildēju.
- Lai dzīvo ideāla pasaule! Fela ironiski iesmējās un pagriezusies veda mani tālāk gar plauktu rindām.
- Tātad, ja pareizi nojaušu, jaunajam Arhīvu maģistram parasti ir pašam savi uzskati par vēlamo izvietojuma sistēmu?
-Parasti ne, Fela atbildēja. Dažreiz pat vairāki pēcteči pēc kārtas turpina vienu un to pašu sistēmu. Bet agri vai vēlu uzrodas kāds, kurš uzskata, ka viņam ir labāka metode, un viss atkal sākas pilnīgi no gala.
- Cik dažādu sistēmu te ir izmēģinātas? es jautāju un, pamanījis telpas dziļumā gar plauktiem šūpojamies bāli sarkanu gaismiņu, parādīju to Felai.
Fela mainīja virzienu, lai attālinātos no gaismas avota un neredzamā lampas īpašnieka. Tas atkarīgs no skaitīšanas veida, viņa klusi atbildēja. Pēdējo trīssimt gadu laikā vismaz deviņas. Visbēdīgākais stāvoklis bija pirms piecdesmit gadiem, kad piecu gadu laikā cits citu nomainīja četri Arhīvu maģistri. Iznākums bija tāds, ka skrīvu vidū izveidojās trīs dažādi grupējumi, katrs no tiem strādāja atbilstoši savai katalogu sistēmai un bija svētā pārliecībā, ka tieši viņu metode ir vislabākā.
- Izklausās pēc pilsoņu kara, es teicu.
- Tas bija svētais karš, Fela papildināja. Ļoti neuzkrītošs, netiešs karagājiens, kurā katrs bija pārliecināts, ka aizstāv Arhīvu nemirstīgo dvēseli. Viņi zaga grāmatas, kas bija jau sakārtotas plauktos pēc pretinieku sistēmas. Viņi slēpa grāmatas cits no cita vai tīši jauca to izvietojumu plauktos.
- Cik ilgi tas turpinājās?
- Gandrīz piecpadsmit gadu, Fela atbildēja. Tas varētu turpināties vēl šodien, ja maģistra Tolema skrīviem nebūtu izdevies nozagt maģistra Larkina reģistru grāmatas un tās sadedzināt. Larkins pēc tam vairs nevarēja turpināt savu metodi.
- Un stāsta morāle ir tāda, ka grāmatas cilvēkos izraisa kaislības? es draudzīgi pazobojos. Vai tāpēc ir regulāri jāpārbauda mazie lasāmkambari?
Fela parādīja man mēli. Stāsta morāle ir tāda, ka šeit valda liels juceklis. Kad Tolems sadedzināja Larkina reģistru grāmatas, mēs burtiski “pazaudējām” gandrīz divsimttūkstoš sējumu. Vienīgās norādes uz to, kur šīs grāmatas novietotas, bija sadedzinātajos reģistros. Piecus gadus vēlāk Tolems nomira. Kā tu domā, kas notika pēc tam?
- Atnāca jauns Arhīvu maģistrs, kurš gribēja sākt visu no paša sākuma?
- Tas atgādina bezgalīgu pusuzbūvētu māju rindu! Fela sašutusi sacīja. Pēc vecās sistēmas atrast grāmatas ir viegli, tāpēc jaunā sistēma tiek veidota uz tās pamatiem. Katrs, kurš ceļ jaunu māju, zog materiālus no tā, kas uzbūvēts iepriekš. Agrākās sistēmas joprojām ir šeit, sadrumstalotas un izkaisītas pa dažādām vietām. Mēs aizvien vēl uzejam kaktus ar grāmatām, ko skrīvi tur paslēpuši cits no cita pirms daudziem gadiem.
- Es jūtu, ka tas tev ir sāpīgs jautājums, es smaidīdams teicu.
Bijām sasnieguši kāpņu laukumiņu, un Fela apstājusies paskatījās
uz mani. Tas ir sāpīgs jautājums ikvienam skrīvam, kurš ir strādājis Arhīvos ilgāk par divām dienām, viņa teica. Apmeklētāji “Sējumu” nodaļā sūdzas, ja mēs veselu stundu meklējam to, ko viņi pasūtījuši. Viņi nesaprot, ka tas nav tik vienkārši kā aiziet uz “Amira vēstures” nodaļu un paņemt no plaukta vajadzīgo grāmatu.
Viņa pagriezās un devās augšā pa kāpnēm. Es klusēdams sekoju, pārdomādams situāciju no jaunā skatpunkta.
DEVIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . neatlaidības vērta
RUDENS DIMESTRIS pēc tam ievirzījās mierīgās sliedēs. Fela palēnām iepazīstināja mani ar Arhīvu iekšējām likumībām, un es pavadīju sava brīvā laika mazumiņu, slepeni klīzdams starp grāmatplauktiem un cenzdamies atrast atbildes uz saviem neskaitāmajiem jautājumiem.
Elodins darīja to, ko nosacīti varētu dēvēt par mācīšanu, taču viņam, šķiet, labāk patika jaukt man galvu nekā viest kaut vai niecīgu skaidrību vārdu mākslas jomā. Manas zināšanas papildinājās tik lēni, ka es reizēm sev jautāju, vai tās vispār papildinās un vai šajos apstākļos tas ir iespējams.
Tās stundas, kas neaizritēja Arhīvos, es pavadīju ceļā uz Imri un atpakaļ, cīnīdamies ar ziemas vēju un pat nemeklēdams tā vārdu. “Eolijā” man bija vislielākās cerības atrast Dennu, un, laika apstākļiem pasliktinoties, es viņu tur sastapu arvien biežāk. Ap to laiku, kad sāka krist pirmās sniega pārslas, man parasti laimējās satikt viņu katrā trešajā “Eolijas” apmeklējumā.
Diemžēl mēs gandrīz nekad nesatikāmies divatā, jo visbiežāk Denna bija kopā ar kādu citu. Kā savulaik sacīja Deohs, viņa nebija no tām meitenēm, kas daudz laika pavada vienatnē.
Un tomēr es gāju turp. Kāpēc? Tāpēc, ka katru reizi, kad Denna mani ieraudzīja, viņā īsu brīdi iemirdzējās tāda kā iekšēja gaisma, neparasts starojums. Viņa pielēca kājās, steidzās man pretī un tvēra aiz rokas. Tad viņa smaidīdama aizveda mani pie galdiņa un iepazīstināja ar savu jauno paziņu.
Drīz es pazinu lielāko daļu no viņas pavadoņiem. Neviens no tiem nebija Dennas vērts, tāpēc es tos neieredzēju un nicināju. Tieši tāpat viņi neieredzēja un nicināja mani.
Tomēr mēs ievērojām pieklājību. To mēs ievērojām vienmēr. Tā bija savdabīga spēle. Vīrietis aicināja mani apsēsties, un es izmaksāju viņam dzērienu. Kādu laiciņu mēs trijatā parunājāmies, un palēnām pavadoņa skatiens kļuva arvien drūmāks: viņš ievēroja, cik draudzīgi
Denna man smaida. Viņa lūpas sakniebās arvien ciešāk: viņš dzirdēja, cik gaiši Denna smejas, kad es jokoju, runāju, dziedāju…
Visi šie vīrieši izturējās ļoti līdzīgi, ar dažādiem neuzkrītošiem paņēmieniem cenzdamies demonstrēt savas īpašumtiesības uz Dennu. Maigs plaukstas satvēriens, skūpsts, uzkrītoši nevērīgs pieskāriens viņas pleciem…
Tie centās piesaistīt viņu sev ar izmisīgu apņēmību. Daži tikai juta nepatiku pret mani, jo saskatīja mani sāncensi. Turpretī citiem jau kopš pirmā brīža acīs gailēja dziļi slēpta, biedējoša pārliecība. Viņi zināja, ka Denna aizies, taču nezināja, kāpēc. Tāpēc tie tvērās pie viņas kā slīkstoši jūrnieki, kas pēc kuģa avārijas tiecas pēc klintīm, zinādami, ka ies pret tām bojā. Man šos cilvēkus gandrīz bija žēl. Gandrīz.