Выбрать главу

Ločus

“Amazon.com. gada labākais darbs … 2007. gada labākā izvēle; Harija Potera fani, kas alkst pēc jauna saviļņojoša seriāla, var rimties savos meklē­jumos viņiem ir “Vēja vārds”, pirmā grāmata triloģijā par bāreni, kurš kļūst par leģendu. Patrika Rotfusa dzīvības pilno un aizraujošo debiju fantāzijas jomā caurstrāvo mūzika, maģija, mīlestība un zaudējums, un tā mums visiem ir reibinošs pārsteigums.”

Amazon.com

“Patrika Rotfusa pirmais romāns pirmā daļa episkas fantāzijas triloģijā ar nosaukumu “Karaļkāvēja hronika” ne vien attaisno neparastās pirmspublicēšanas reklāmas (DAW prezidente Elizabete Volheima nosauca to par “visspožāko fantāzijas romāna debiju, ko es kā redaktore esmu lasījusi pēdējo trīsdesmit gadu laikā”), bet tās pat pārspēj. Kad fantāzijas fani sāk lasīt “Vēja vārdu”, viņiem jābūt pilnīgi gataviem zaudēt visus sakarus ar ārpasauli un ienirt šajā ļoti oriģinālajā un valdzinošajā maģijas, mīlestības un piedzīvo­jumu stāstā … Ar savu pirmo romānu Rotfuss (kas ir jau salīdzināts ar tādiem rakstniekiem kā Terijs Gudkainds, Roberts Džordans un Džordžs R. R. Mārtiņš) pretendē uz jauna episkās fantāzijas karaļa titulu. “Vēja vārds” ne tikai atstās dziļu iespaidu uz ilggadējiem fantāzijas faniem; tas viņus burtiski satrieks kā nepārspēts, elpu aizraujošs sasniegums.”

Pols Gouts Alens (Paul Goat Allen), Barnes & Noble Review

“Džordža R. R. Mārtiņa vai Dž. R. R. Tolkīna izcilo episko fantāziju apjūsmotāji noteikti vēlēsies iepazīt Patrika Rotfusa "Vēja vārdu” (“Karaļkāvēja hronika, Pirmā diena”, DAW Books, 2007). Stāsts sākas rāmā viesnīcā, tālu no lielajām pilsētām tajā pasaulē, kuru mums radījis Rotfuss. Kad ceļojošs vēsturnieks/rakstnieks, kas pazīstams ar Hronista vārdu, iemaldās “Ceļakmens” viesnīcā, viņš aiz īpašnieka Kota maskas saskata un pazīst Kvoutu (ko izrunā apmēram tāpat kā Quothe) pašu talantīgāko sava laika burvi, kurš iemantojis vislielāko neslavu. Kvouts sāk šķetināt savu dzīvesstāstu “skrandas-bagātība-skrandas” stāstu par slepkavībām un izmisīgiem patiesī­bas meklējumiem, un zināšanām, kas iegūtas, studējot mistiskās mākslas. Es nevēlos atklāt pārāk daudz sižeta detaļu, jo īpašu prieku šajā izcilajā pirmajā romānā dod tieši rūpīgi un detalizēti izklāstītais Kvouta dzīvesstāsts. Patiesi aizraujošais romāns ar saistoši un komplicēti atveidoto varoni (vai varbūt antivaroni?), kura darbība norit labi uztveramā iztēles pasaulē, ir kļuvis par augsta līmeņa paraugu, un šīs literatūras cienītāji ar nepacietību gaidīs divas nākamās daļas: “Otrā diena” un “Trešā diena”.

Nensija Pērla (Nancy Pearl), The Beat, KUOW, Sietla

“Fantāzijas lasītāji cilvēku loks ar neparastu asredzību cildinājumus mēdz dāļāt diezgan apdomīgi, un tieši tāpēc Patrika Rotfusa “Karaļkāvēja hronikas” pirmās grāmatas “Vēja vārds” atsaucīgā uzņemšana ir atzīmējama kā īpašs notikums. Kritiķi jau šobrīd dāsni salīdzina autoru ar dažiem izcilā­kajiem fantāzijas rakstnieku vārdiem tādiem kā Džordžs R. R. Mārtiņš, Tads Viljamss, nesen mirušais Roberts Džordans un pat Tolkīns. Viņi cildina Rotfusa oriģinālo pieeju žanra tradicionālajiem pieņēmumiem, it sevišķi dinamisko stāstījumu, kas neļauj atslābt darbības spraigumam. “Vēja vārds” nav pievei­cams vienā nedēļas nogalē. Taču lasītāji, kuri šodien izvēlēsies Rotfusu un, pēc kritiķu domām, tādu nebūs maz varēs teikt, ka ir pazinuši viņu jau sen.”

Bookmarks Magazine

.

PROLOGS. Klusums trīs daļās

ATKAL BIJA PIENĀKUSI NAKTS. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.

Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja tur būtu vējš, tas šalkotu kokos, čirkstinātu āķos piestiprināto viesnīcas izkārtni un aizpūstu klusumu projām pa ceļu kā krītošas rudens lapas. Ja viesnīcā būtu apmeklētāju pūlis vai kaut saujiņa apmeklētāju, tie piepildītu klusumu ar sarunām un smiekliem, ar šķindoņu un klaigām, kādas mēdz skanēt dzertuvē vēlās vakara stundās. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.

“Ceļakmens” bāra kaktā sēdēja divi cilvēki. Viņi dzēra ar mēmu apņēmību, vairīdamies no nopietnām sarunām par satraucošiem jau­numiem. Tādējādi viņi pievienoja mazu, drūmu klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.

Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos stundu, varbūt tas kļūtu jūtams koka grīdā zem kājām un raupjajās, atskabargainajās mucās aiz bāra letes. Tas slēpās melni smagajā akmens kamīnā, kas glabāja sen izdzisušas uguns karstumu. Tas slēpās baltas audekla drā­nas lēnajā slīdējumā turp un atpakaļ pāri koka šķiedrai. Un tas slēpās aiz letes stāvošā vīrieša rokās, to īpašniekam spodrinot sarkankoka virsmu, kas jau tagad spoži mirdzēja lampas gaismā.

Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš kustējās ar izsmalcinātu pašpa­ļāvību, kas raksturīga cilvēkam, kurš daudz zina.

“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klu­sums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.

PIRMĀ NODAĻA . vieta, kur mājo dēmoni

BIJA SAVALDĪŠANAS VAKARS, un “Ceļakmens” viesnīcā pulcējās ieras­tais apmeklētāju bars. Piecus gan īsti nevarēja dēvēt par baru, taču vairāk par pieciem apmeklētājiem “Ceļakmens” tagad pieredzēja reti, jo laiki bija tādi, kādi bija.

Vecais Kobs veica savu ierasto stāstnieka un padomdevēja lomu. Vīri pie bāra malkoja dzērienus un klausījās. Aizmugures istabā aiz durvīm, citiem neredzams, stāvēja jauns viesnīcnieks un smaidīdams klausījās pazīstama stāsta līkločos.

-  Kad Taborlins Lielais pamodās, viņš redzēja, ka ir ieslēgts augstā tornī. Viņam bija atņemts zobens un visa pārējā mantība: nebija vairs ne atslēgas, ne monētas, ne sveces. Bet tas, redziet, vēl nebija pats ļaunākais… Kobs brīdi klusēja, lai pastiprinātu gaidāmo iespaidu.

-     … jo lampas pie sienas dega ar zilu uguni!

Greiams, Džeikobs un Šeps pamāja ar galvu. Visi trīs draugi bija uzauguši kopā, klausīdamies Koba stāstos un laizdami gar ausīm viņa padomus.

Vecais Kobs cieši paskatījās uz jaunāko un uzmanīgāko nelielā klau­sītāju pulciņa dalībnieku uz kalēja mācekli. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, zēn? Visi sauca kalēja mācekli par “zēnu” par spīti tam, ka viņš bija plaukstas tiesu garāks par pārējiem. Tā kā mazpilsētas ir un paliek mazpilsētas, viņam droši vien bija lemts palikt “zēnam”, līdz izaugs kupla bārda vai arī viņš kādam šīs uzrunas dēļ pārsitīs degunu.