- Es aprunājos ar dažiem padomes locekļiem, un mēs nospriedām, ka varētu ļaut jums izmantot saietu namu, ja jūs tā vēlētos.
Mans tēvs teicami prata izmantot ķermeņa valodu. Viņš nepārprotami ļāva saprast, ka jūtas aizvainots, taču ir pārāk labi audzināts, lai kaut ko sacītu. Es nekādā ziņā negribētu sagādāt jums neērtības…
- Nē, nē. Nekādu neērtību nebūs. Īstenībā es to pat ļoti gribētu.
- Nu labi, ja jūs tā gribat.
Mērs pasmaidīja un aizsteidzās.
- Nu, tas jau ir drusku labāk, tēvs nopūzdamies teica. Vēl mums nav vajadzības ciešāk savilkt jostas.
- Puspenijs no galviņas! Jā, tieši tā! Ja kādam nav galvas, tas tiek iekšā par brīvu. Paldies, ser!
Trips rosījās pie durvīm, gādājot, lai ikviens lugas skatītājs samaksātu par ieeju. Puspenijs no galviņas! Patiesībā, redzot sārto mirdzumu jūsu dāmas vaigos, man no jums vajadzētu prasīt pusotras galviņas maksu. Bet tā, protams, nav mana darīšana, ser!
Tripam trupā bija visveiklākā mēle, tāpēc viņš šim darbam derēja vislabāk un prata gādāt, lai neviens netiktu iekšā ar apvārdošanu vai iebiedēšanu. Ģērbies zaļi pelēkajā āksta tērpā, Trips varēja atļauties pateikt gandrīz jebko un tikt cauri sveikā.
- Sveiki, mammīt, par mazo nav jāmaksā nekas, bet, ja viņš sāk brēkt, tad aši dod pupu vai nes viņu ārā! Trips bez apstājas tarkšķēja tālāk. Pilnīgi pareizi, puspenijs. Jā, ser, arī par tukšu galvu jāmaksā pilna cena!
Kaut gan vērot Tripu darbā vienmēr bija izprieca, manu uzmanību galvenokārt saistīja apjumtie rati, kas apmēram pirms stundas ceturkšņa bija ieripojuši pilsētas otrā malā. Mērs bija laiciņu strīdējies ar veco vīru, kas tos vadīja, tad pikti aizsteidzies projām. Tagad es redzēju, ka mērs dodas atpakaļ pie ratiem un viņu pavada liela auguma vīrs ar garu rungu rokā; es nospriedu, ka tas varētu būt konstebls.
Ziņkārība manī ņēma virsroku, un es devos uz svešo ratu pusi, cenzdamies pēc iespējas palikt neredzams. Kad biju piegājis pietiekami tuvu, lai viņus dzirdētu, mērs ar veco vīru atkal strīdējās. Konstebls stāvēja blakus un izskatījās noraizējies un aizkaitināts.
- …teicu jau iepriekš. Man nav atļaujas. Man nevajag atļauju! Vai sīktirgotājam ir vajadzīga atļauja? Vai skārdniekam ir vajadzīga atļauja?
- Tu neesi skārdnieks, teica mērs. Un necenties par tādu izlikties!
- Es ne par ko necenšos izlikties! vecais vīrs atcirta. Es esmu skārdnieks un sīktirgotājs, un vēl vairāk. Es esmu arkanists, amata noslēpumu zinātājs, tu trīcošā gaļas pika!
- Mans uzskats ir tāds, mērs stūrgalvīgi teica. Mēs šeit esam dievbijīgi ļaudis. Mēs negribam ielaisties nekādās darīšanās ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mierā. Mēs negribam nepatikšanas, ko var atnest tādi kā tu!
- Tādi kā es? vecais vīrs pārprasīja. Ko tu vispār zini par tādiem kā es? Neviens arkanists šajā pusē droši vien nav iegriezies gadus piecdesmit!
- Tas mums ir pa prātam. Griez ratus apkārt un brauc, no kurienes esi nācis!
- Ne vella nebraukšu, ja man jāpavada vesela nakts lietū tavas biezās galvas dēļ! vecais vīrs iekarsis attrauca. Man nav vajadzīga tava atļauja, lai īrētu istabu vai darītu savu darbu uz ielas! Taisies projām, citādi es patiešām tev parādīšu, kādas nepatikšanas spēj sagādāt tādi kā es!
Mēra sejā uzplaiksnīja bailes, bet tās tūlīt nomainīja niknums. Viņš pār plecu pamāja konsteblam. Tādā gadījumā tu pavadīsi nakti cietumā par klaidonību un agresīvu uzvedību. No rīta mēs tev ļausim braukt tālāk, ja būsi attapies valdīt mēli un runāt, kā pieklājas! Konstebls tuvojās ratiem, piesardzīgi turēdams rungu pie sāniem.
Vecais vīrs neatkāpās no vietas un pacēla vienu roku. Viņa ratu priekšējos stūros iegailējās koši sarkanas gaismas. Pagaidām tu esi pietiekami tālu, viņš draudīgi teica. Bet stāvoklis var mainīties uz slikto pusi!
Pēc pirmā pārsteiguma es aptvēru, ka savādā gaisma staro no divām simpātijas lampām, ko vecais vīrs bija piestiprinājis pie ratiem. Tādas es biju redzējis jau agrāk lorda Greifallova bibliotēkā. Šīs lampas bija spožākas par gāzes gaismu, noturīgākas par svecēm un lukturiem, un tās kalpoja gandrīz mūžīgi. Tās bija ari ārkārtīgi dārgas. Biju gatavs derēt, ka neviens šajā mazajā pilsētiņā par tādām nebija pat dzirdējis, kur nu vēl redzējis savām acīm.
Kad iemirdzējās gaisma, konstebls apstājās uz vietas. Bet, tā kā nekas ļaunāks, šķiet, nenotika, viņš izslēja zodu un turpināja iet uz ratu pusi.
Vecā vīra sejā parādījās raižpilna izteiksme. Paliec uz vietas! viņš iesaucās, kad sarkanā gaisma ratu stūros sāka bālēt. Mēs negribam…
- Aizveries, vecais āmurgalva! konstebls uzsauca. Viņš sagrāba arkanistu aiz pleca ar tādu kustību, it kā bāztu roku ugunī. Kad joprojām nekas nenotika, viņš pasmaidīja un kļuva drošāks. Neiedomājies, ka es ar tevi ceremonēšos, lai pārtrauktu tavas velnišķās izdarības!
- Tā ir labi, Tom! mērs, manāmi atvieglots, teica. Ved viņu līdzi, un mēs atsūtīsim kādu savākt ratus.
Konstebls pasmīnēja un sagrāba vecā vīra roku, to gandrīz izgriezdams. Arkanists viduklī saliecās un īsi, sāpīgi ieelsojās.
No savas paslēptuves es redzēju pārmaiņas arkanista sejā: sekundes laikā tai pārskrēja bažas, sāpes un visbeidzot dusmas. Redzēju, kā sakustas viņa lūpas.
Tad, nez no kurienes nākusi, gaisā savērpās neganta vēja brāzma, it kā pēkšņi, bez jebkādām brīdinājuma pazīmēm būtu sākusies vētra. Vējš sagrāba vecā vīra ratus un saslēja tos uz diviem riteņiem, tad trieca visus četrus pret zemi. Konstebls sagrīļojās un nokrita zemē, it kā viņu būtu ķērusi Dieva roka. Pat manā paslēptuvē, kas atradās trīsdesmit pēdu tālāk, vējš pūta tik neganti, ka es biju spiests paspert soli uz priekšu, it kā mani kāds būtu rupji pagrūdis no aizmugures.
- Pazūdiet! vecais vīrs nikni iekliedzās. Neuzdrīkstieties mani vairs traucēt! Es aizdedzināšu jūsu asinis un uzšķilšu jūsos tādas bailes kā ledus un dzelzs! Viņa vārdos skanēja kaut kas pazīstams, taču es neatcerējos, kur esmu to dzirdējis.
Gan mērs, gan konstebls pagriezās un skriešus metās projām, acu baltumiem mežonīgi spīdot kā izbiedētiem zirgiem.
Vējš noplaka tikpat strauji, kā bija sācies. Visa negantā brāzma varēja būt ilgusi ne vairāk par piecām sekundēm. Tā kā lielākā daļa pilsētnieku bija sapulcējušies pie saietu nama, šo bridi, visticamāk, pamanīja tikai mērs, konstebls, es un vecā vīra ēzeļi, kas rāmi un nesatricināmi stāvēja savā iejūgā.
- Lai jūsu smakas šajā vietā vairs nebūtu! arkanists norūca pie sevis, ar skatienu pavadīdams bēgļus. Ar sava vārda spēku es pavēlu, lai tā notiek!
Beidzot es sapratu, kāpēc man viņa vārdi likušies tik pazīstami. Viņš citēja rindas no “Daeonikas” eksorcisma ainas. Šī luga daudziem nebija pazīstama.
Vecais vīrs pagriezās atpakaļ pret saviem ratiem un sāka improvizēt: Es pārvērtīšu tevi par sviestu vasaras dienā! Pārvērtīšu tevi par dzejnieku ar priestera dvēseli! Piepildīšu tevi ar citronu krēmu un izmetīšu pa logu! Viņš sulīgi nospļāvās. Kretīni tādi!
Šķita, ka vecā vīra aizkaitinājums pamazām pierimst, un viņš dziļi, gurdi nopūtās. Nu, daudz sliktāk jau nevarēja būt, viņš norūca un saberzēja konstebla izgriezto roku. Interesanti, vai viņi nāks atpakaļ kopā ar veselu pūli?
Pirmajā mirklī man likās, ka viņš runā ar mani. Bet tad es aptvēru patiesību. Vecais vīrs sarunājās ar saviem ēzeļiem.
- Es arī drīzāk domāju, ka ne, viņš tiem teica. Bet ir jau gadījies visādi. Paliksim tepat pilsētas nomalē un papriecāsimies par pēdējām auzām, labi?