Выбрать главу

Pēc tam viņš prasmīgām, ievingrinātām kustībām izslaucīja grīdu, nomazgāja galdus un noberza leti. Vēl vajadzēja nospodrināt pudeles. Viņa rokas darbojās, bet skatiens klīda tālumā, pārstaigājot atmiņas. Viņš nedungoja un nesvilpoja. Viņš nedziedāja.

Hronists kādu laiku nemierīgi rosījās pa istabu; viņš jutās nogu­ris, taču trauksmīgā enerģija neļāva laisties miegā. Izņēmis no somas aprakstītās lapas, viņš noglabāja tās masīvajā koka kumodē. Pēc tam viņš notīrīja visus rakstāmspalvu uzgaļus un nolika tos apžūt. Viņš uzmanīgi noņēma no pleca pārsēju, iemeta smirdīgo vīstokli naktspodā, uzlika tam vāku un nomazgāja plecu bļodā ar tīru ūdeni.

Nožāvājies viņš piegāja pie loga un paskatījās ārā uz mazo pilsē­tiņu, taču tur nebija ko redzēt. Nekādu gaismu, nekādas kustības. Viņš pavēra logu šķirbā, ielaizdams istabā spirgtu rudens gaisu. Tad Hro­nists aizvilka aizkarus, noģērbās un pārlika drēbes pār krēsla atzveltni. Visbeidzot viņš noņēma kaklā pakārto metāla gredzenu un nolika to uz naktsgaldiņa.

Atsegdams gultu, Hronists izbrīnījies ievēroja, ka palagi kādā die­nas brīdī ir nomainīti. Gultas veļa bija svaiga un patīkami smaržoja pēc lavandas.

Bridi vilcinājies. Hronists aizgāja līdz durvīm un tās aizslēdza. Noli­cis atslēgu uz naktsgaldiņa, viņš sarauca pieri un, paņēmis izraks­tīto metāla gredzenu, pakāra to atpakaļ kaklā, tad nodzēsa lampu un apgūlās zem segas.

Lielāko nakts daļu Hronists smaržīgajā gultā pavadīja bez miega, nemierīgi grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Beidzot viņš no­pūtās un atgrūda segu sānis. Ar sērkociņu aizdedzis lampu, viņš izkāpa no gultas, aizgāja līdz masīvajai kumodei pie loga un mēģināja to pastumt. Sākumā tā nekustējās, bet, kad Hronists piespieda plecu, viņam izdevās to lēni aizbīdīt pār gludo koka grīdu.

Pēc maza laiciņa smagā mēbele bija novietota priekšā istabas durvīm. Tad Hronists ielīda gultā, nodzēsa lampu un ieslīga dziļā, mierīgā miegā.

* * *

Kad Hronists pamodās, istabā valdīja piķa melna tumsa un viņam pie sejas kļāvās kaut kas mīksts. Viņš sparīgi salēcās, taču tas bija drī­zāk reflekss, nevis mēģinājums tikt projām. Izbīļa kliedzienu apslāpēja plauksta, kas bija stingri piespiesta viņam pie mutes.

Pēc pirmajām izbailēm Hronists apklusa un ļengani atslāba. Smagi elpodams caur degunu, viņš nekustīgi gulēja un plati ieplestām acīm raudzījās tumsā.

-  Tas esmu tikai es! Basts pačukstēja, neatlaizdams plaukstu no Hronista mutes.

Hronists izdvesa kaut ko nesaprotamu.

-   Mums jāparunā! Tupēdams blakus gultai, Basts pārlaida ska­tienu tumšajiem, sašķobītajiem Hronista apveidiem zem segas. Es iedegšu lampu, un tu nemēģināsi trokšņot. Norunāts?

Hronists zem Basta plaukstas izdarīja piekrītošu kustību ar galvu. Pēc brīža iedegās sērkociņš un istabā iezibējās saraustīta, sarkana gaisma, un nāsīs iesitās kodīga sēra smaka. Pamazām apgaismojums kļuva maigāks. Basts aplaizīja pirkstus un nodzēsa starp tiem sērkociņu.

Hronists trīcēdams uzslējās gultā sēdus un atspieda muguru pret sienu. Viņš tramīgi savilka segu virs kailajām krūtīm un vēdera un pameta skatienu uz durvīm. Smagā kumode joprojām stāvēja turpat.

Basts ievēroja viņa skatienu. Tas liecina par uzticēšanās trūkumu, viņš sausi noteica. Nevajadzēja skrāpēt viņa viesnīcas grīdu. Par to viņš var ļoti aizsvilties.

-   Kā tu te iekļuvi? Hronists noprasīja.

Basts uztraukti savēcināja roku viņam gar seju. Klusāk! viņš iešņācās. Mums jāizturas klusu! Viņam ir ausis kā vanagam.

-  Kā… Hronists iesāka klusākā balsī, bet tad aprāvās. Vanagam nav ausu.

Basts neizpratnē paskatījās uz viņu. Ko?

-  Tu teici, ka viņam esot ausis kā vanagam. Tas ir bezjēdzīgs salī­dzinājums.

Basts sarauca pieri un atmeta ar roku. Tu taču saprati, ko es do­māju. Viņš nedrīkst zināt, ka es esmu šeit. Apsēdies uz gultas malas, Basts neveikli nogludināja sagumzītās bikses.

Hronists nervozi ieķērās virs krūtīm savilktajās segās. Kāpēc tu esi šeit?

-  Es jau teicu: mums jāparunā! Basts nopietni paskatījās uz Hro­nistu. Jāparunā par to, kāpēc tu esi šeit.

-   Tas ir mans darbs, Hronists aizkaitinātā tonī atbildēja. Es vācu stāstus. Un, kad rodas iespēja, vētīju nejaušas baumas un cenšos izdibināt, vai tajās ir kāds patiesības grauds.

-  Tīrās ziņkāres labad: kas tās bija par baumām? Basts jautāja.

-   It kā tu esot pamatīgi piedzēries un kaut ko sapļāpājis kādam vezuma vedējam, Hronists teica. Ņemot vērā visus apstākļus, tā būtu liela nepiesardzība.

Basts veltīja Hronistam nožēlas pilnu skatienu. Paskaties uz mani! viņš teica, gluži kā runādams ar bērnu. Un padomā! Vai mani kāds vezumnieks varētu piedzirdīt? Mani?

Hronists pavēra muti. Tad atkal aizvēra. Tātad iznāk, ka…

-Viņš bija mans vēstījums pudelē. Viens no daudziem. Tev vienkārši gadījās būt pirmajam, kas to atrada un nāca šurp meklēt skaidrību.

Hronistam vajadzēja labu brīdi, lai apvertu šo informāciju. Es domāju, ka jūs abi slēpjaties?

-Jā, slēpjamies, tā ir taisnība, Basts rūgti sacīja. Mēs esam nolī­duši tik dziļi un tik tālu drošībā, ka viņš pamazām izzūd no esamības.

-   Es varu saprast, ka tu šeit jūties tāds kā aprakts, Hronists teica. Bet, atklāti sakot, neredzu, kāds tava skolotāja drūmajam no­skaņojumam sakars ar to, ko tu nupat teici.

Basta acis dusmīgi iezibējās. Tam ir visciešākais sakars ar to, ko es teicu! viņš caur zobiem izgrūda. Un “drūms noskaņojums” neizsaka ne daļiņu no tā, kas notiek, tu nejēga, tu nožēlojamais anhautfehnl Šī vieta dzen viņu kapā!

Hronists nobālēja, vērodams Basta emociju izvirdumu. Es… Es taču ne…

Basts aizvēra acis un dziļi ievilka elpu, acīmredzami cenzdamies nomierināties. Tu gluži vienkārši nesaproti, kas šeit notiek! viņš teica, runādams drīzāk pats ar sevi, nevis ar Hronistu. Tāpēc es at­nācu šurp, lai tev paskaidrotu. Mēnešiem ilgi esmu gaidījis, kaut kāds atnāktu šurp. Jebkurš. Pat veci ienaidnieki, kas nāktu noslēgt rēķinus, būtu labāki nekā pašreizējais stāvoklis, kad viņš sevi lēnām dzen kapā. Tomēr tu esi labāks, nekā es cerēju. Tu esi lielisks!

-   Kādā nozīmē lielisks? Hronists neizpratnē jautāja. Es pat nezinu, kāda ir problēma!

-  Tas ir kaut kas līdzīgs… Vai tu esi dzirdējis stāstu par Maskarādes Mārtiņu? Hronists papurināja galvu, un Basts bezcerīgi nopūtās. Un kā ir ar lugām? Vai esi redzējis “Spoku un zosu gani” vai “Puspenija karali”?

Hronists sarauca pieri, pūlēdamies atcerēties. Vai tas bija par to, kā karalis pārdod savu kroni bārenim?

Basts apstiprinoši pamāja ar galvu. Un zēns kļūst par labāku karali nekā viņa priekštecis. Zosu gane pārģērbjas par grāfieni un pārsteidz visus ar savu grāciju un pievilcību. Viņš brīdi vilcinājās, cenzdamies atrast vispiemērotākos vārdus tam, ko gribēja sacīt. Redzi, pastāv būtiska atšķirība starp to, kas šķiet, un starp to, kas ir. To zina katrs Fae zemes bērns, tomēr izskatās, ka jūs, mirstīgie, nekad īsti to neap­jaušat. Mēs saprotam, cik maska var būt bīstama. Mēs visi kļūstam par to, par ko izliekamies.

Hronists mazliet nomierinājās, juzdams, ka saruna ievirzās pazīs­tamā gultnē. Tas ir psiholoģijas pamats. Ja ubagam uzvelk smalkas drēbes, cilvēki izturas pret viņu kā pret augstmani, un viņš cenšas atbilst to iedomām.