- Tā ir tikai maza daļiņa no visa, Basts teica. Patiesība ir daudz dziļāka. Varētu teikt… Viņš brīdi sastomījās. Varētu teikt apmēram tā: ikviens sacer stāstu par sevi pats savā galvā. Vienmēr. Visu laiku. Stāsts dara viņu par to, kas viņš ir. Mēs veidojam sevi no šī stāsta.
Raukdams pieri, Hronists pavēra muti, lai kaut ko sacītu, bet Basts pacēla roku un viņu apturēja. Nē, paklausies! Es izteikšos skaidrāk. Tu iepazīsties ar meiteni ar biklu un necilu būtni. Ja tu viņai teiksi, ka viņa ir skaista, meitene uzskatīs tevi par patīkamu cilvēku, bet neticēs. Viņa zinās, ka skaistums ir tikai tavās acīs. Basts pikti paraustīja plecus. Un dažreiz ar to pietiek.
Tad viņa acis iemirdzējās. Bet pastāv labākas iespējas. Tu apliecini meitenei, ka viņa ir skaista. Tu padari savas acis par spoguli un savas rokas par lūgsnām, kad tās pieskaras viņai. Tas ir grūti, ļoti grūti, bet, ja viņa tev tiešām notic… Basts pavadīja teikto ar dedzīgiem žestiem, …tad stāsts, ko viņa ir sacerējusi sev galvā, pēkšņi mainās. Viņa pārveidojas. Citi nevis redz viņu skaistu, bet viņa ir skaista, un citi to redz.
- Sasodīts, ko tu tur gvelz? Hronists izmeta. Tagad tu vervelē pilnīgi bez kādas jēgas!
- Manā vervelēšanā ir pārāk daudz jēgas, lai tu spētu to saprast! Basts indīgi attrauca. Tomēr pārāk tālu no skaidrības tu neesi. Padomā par to, ko viņš šodien teica! Cilvēki redzēja viņā varoni, un viņš spēlēja savu lomu. Vispirms viņš nēsāja to kā masku, bet ar laiku sāka tai ticēt. Tā kļuva patiesība. Bet tagad… Basts aprāvās.
- Tagad cilvēki redz viņā viesnīcnieku, Hronists pabeidza.
- Nē, Basts klusi izlaboja. Viesnīcnieku cilvēki redzēja viņā pirms gada. Kad tie izgāja pa durvīm, viņš noņēma masku. Bet tagad viņš pats redz sevī viesnīcnieku, turklāt neveiksmīgu viesnīcnieku. Tu redzēji, kāds viņš izskatījās vakar vakarā, kad ienāca vecais Kobs ar pārējiem vīriem. Tu redzēji to nožēlojamo cilvēka ēnu, kas stāvēja aiz letes. Kādreiz viņam tā bija tikai loma…
Basts pacilāts ieskatījās Hronistam acīs. Bet tu ieradies īstajā brīdī un dari teicamu darbu! Tu spēj palīdzēt viņam atcerēties, kā bijis agrāk. lādu dzīvīgumu es viņā nebiju redzējis jau mēnešiem ilgi. Es zinu, ka tu to vari!
Hronists bažīgi savilka pieri. Es par to neesmu drošs…
- Izdosies, es zinu! Basts dedzīgi atkārtoja. Pirms dažiem mēnešiem es mēģināju uzsākt kaut ko līdzīgu. Panācu, lai viņš sāk rakstīt memuārus.
Hronists spēji izslējās. Viņš uzrakstīja memuārus?
- Sāka rakstīt, Basts atbildēja. Viņš bija ļoti pacilāts un runāja par to veselām dienām. Gudroja, no kuras vietas vajadzētu sākt. Pēc pirmā vakara, ko bija pavadījis rakstot, viņš kļuva gluži tāds pats kā agrāk. Izskatījās trīs pēdas garāks un nēsāja zibeni uz pleca! Basts nopūtās. Bet tad kaut kas notika. Nākamajā dienā viņš pārlasīja uzrakstīto un viņam atkal uznāca melnie. Viņš apgalvoja, ka tā esot bijusi nejēdzīgākā iecere viņa mūžā.
- Un tas, ko viņš paguva uzrakstīt?
Basts ar roku kustībām atdarināja papīru burzīšanu un aizmeta iedomāto vīkšķi projām.
- Kas tajās lapās bija rakstīts? Hronists jautāja.
Basts papurināja galvu. Viņš tās neizsvieda. Viņš tās tikai… aizmeta. Tās jau vairākus mēnešus guļ uz viņa rakstāmgalda.
Hronista ziņkāre bija gandrīz fiziski sataustāma. Vai tu nevari vienkārši… Viņš sakustināja pirkstus. Teiksim, uzkopjot istabu, aiznest tās projām?
- Anpauen. Nē! Basts izskatījās satriekts. Viņš bija pārskaities, kad tās izlasīja. Basts tikko jaušami nodrebēja. Tu nezini, kāds viņš kļūst patiesās dusmās. Tik nesaprātīgs es neesmu, lai tik pārdroši stātos viņam pretī.
- Droši vien tu zini labāk, Hronists nenoteikti sacīja.
Basts izteiksmīgi pamāja ar galvu. Tieši tā. Tāpēc es atnācu runāt ar tevi. Tāpēc, ka es zinu labāk. Tev jācenšas panākt, lai viņš nepievērstos tumšākajiem notikumiem. Citādi… Basts paraustīja plecus un vēlreiz atdarināja papīru burzīšanu un sviedienu.
- Bet es taču pierakstu viņa dzīvesstāstu! īsto stāstu, Hronists bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Bez tumšajiem notikumiem tas būs tikai kaut kāds muļķīgs fe… Hronists aprāvās, nepabeidzis iesākto, un nervozi novērsa skatienu sānis.
Basts pasmīnēja kā bērns, kas pieķēris priesteri izmetam lamuvārdu.
- Turpini vien! viņš skubināja, un viņa skatiens bija līksms, skarbs un biedējošs. Saki līdz galam!
- Kaut kāds muļķīgs feju stāsts, Hronists pabeidza, un viņa balss šķita plāna un bāla kā papīrs.
Basts plati pasmaidīja. Ja tu domā, ka mūsu stāstos nav tumšu notikumu, tu neko nezini par Fae zemi! Bet neatkarīgi no tā šis ir feju stāsts, jo tu raksti to man.
Hronists krampjaini norija siekalas un centās atgūt savaldību. Es gribēju teikt, ka šis ir patiess stāsts un patiesos stāstos mēdz būt nepatīkamas daļas. Viņa stāstā, domājams, tādu ir vairāk nekā citur. Tās ir juceklīgas un mokošas, bet…
- Es zinu, ka tu nevari panākt, lai viņš tās vispār izmestu, Basts teica. Bet tu vari viņu pasteidzināt. Vari palīdzēt viņam pakavēties pie patīkamās daļas: pie ceļojumiem, piedzīvojumiem, sievietēm, cīņām, mūzikas… Basts spēji apklusa. Nē… pie mūzikas ne. Neuzdod par to jautājumus un netaujā, kāpēc viņš vairs nenodarbojas ar maģiju!
Hronists sarauca pieri. Kāpēc ne? Viņa mūzika šķiet…
Basts rādīja drūmu vaigu. Vienkārši nejautā! viņš enerģiski atkārtoja. Šie temati neko labu nedos. Es jau iepriekš pacentos tevi apturēt, viņš zīmīgi paplikšķināja Hronistam pa plecu, jo tu grasījies jautāt, kāpēc viņam neizdevās simpātijas izmantojums. Tu nezināji, ka par to nav jārunā. Tagad tu zini. Pievērsies viņa varonībai, viņa gudrībai! Basts enerģiski žestikulēja ar rokām. Apmēram tādā garā!
- Mans uzdevums tomēr nav bīdīt stāstītāju tādā vai citādā virzienā, Hronists stīvi sacīja. Es esmu pierakstītājs! Esmu šeit, lai pierakstītu stāstu. Galu galā pats svarīgākais taču ir stāsts.
- Uzspļaut tavam stāstam! Basts nikni atcirta. Vai nu tu darīsi, kā es saku, vai es tevi pārlauzīšu uz pusēm kā skalu!
Hronists sastinga. Tātad tu gribi teikt, ka es strādāju tev?
- Es gribu teikt, ka tu piederi man! Basta seja bija baisi nopietna.
- No matu galiem līdz papēžiem! Es tevi atvilināju šurp, lai tu kalpotu manam mērķim. Tu esi ēdis pie mana galda, un es esmu izglābis tev dzīvību. Viņš pastiepa pirkstu pret Hronista kailajām krūtīm. Tu man piederi trijos veidos. Tātad tu pilnībā esi mans! Manu vēlmju instruments. Tu darīsi, ko es saku!
Hronists mazliet izslēja zodu, un viņa sejas izteiksme nocietinājās.
- Es darīšu to, ko uzskatīšu par pareizu, viņš teica, lēni paceldams roku pie metāla gabala, kas karājās viņam pie krūtīm.
Basts pazibināja skatienu lejup, tad atkal augšup. Tu domā, ka es esmu uzsācis ar tevi kādu spēlīti? Viņa seja pauda neticīgu izbrīnu.
- Tu domā, ka tas dzelzs gabals tevi pasargās? Basts saliecās uz priekšu, atsita Hronista plaukstu malā un sagrāba tumšo metāla priekšmetu, pirms pierakstītājs bija paguvis pakustēties. Nākamajā brīdī Basta roka sastinga, acis aizmiedzās un seja sašķiebās sāpju grimasē. Kad viņš atkal atvēra acis, tās bija tumši zilas, dziļa ūdens vai krēslainu debesu krāsā.
Basts saliecās uz priekšu, pavisam tuvu Hronista sejai. Pierakstītājs panikas uzplūdā mēģināja rauties sānis un izkļūt no gultas, bet Basts satvēra viņu aiz pleca un stingri turēja uz vietas. Uzklausi manus vārdus, cilvēciņ! viņš iešņācās. Nenoturi manu masku par mani pašu! Tu redzi gaismas laukumus virs ūdens un aizmirsti, ka zem tiem ir dziļa, auksta tumsa! Basta pirkstu cīpslas nočirkstēja, plaukstai ciešāk sažņaudzoties ap dzelzs gredzenu. Klausies! Tu man neko nevari nodarīt. Tu nevari ne aizbēgt, ne paslēpties. Tu nevari mani pārspēt!