Kamēr Basts runāja, viņa acis kļuva arvien bālākas, līdz ieguva pusdienlaika debesu dzidro zilumu. Es zvēru pie visas pasaules sāls: ja tu stāsies pretī manām vēlmēm, tavs īsais dzīves atlikums zemes virsū būs nožēlojama mocība. Es zvēru pie akmens, ozola un gobas: tu kļūsi par vajātu medījumu! Es neredzams sekošu tev un nodzēsīšu jebkuru prieka dzirksti, kas gadītos tavā ceļā. Tu nemūžam nepazīsi sievietes pieskārienu, atelpas vieglumu, sirdsmiera bridi!
Tagad Basta acis bija zilgani baltas kā zibens un balsī skanēja saspringta, neganta kvēle. Un es zvēru pie nakts debesīm un pie mūžam mainīgā mēness: ja tu novedīsi manu skolotāju līdz izmisumam, es tevi uzšķērdīšu un bradāšu pa tevi kā bērns pa dubļainu peļķi! Tavas zarnas es pārvērtīšu par vijoles stīgām un likšu uz tām tev spēlēt pavadījumu manai dejai!
Basts pieliecās vēl tuvāk, līdz abu sejas šķira tikai dažas collas; viņa acis bija baltas kā opāls, baltas kā pilnmēness. Tu esi skolots
cilvēks. Tu zini, ka dēmonu pasaulē nav. Viņa sejā parādījās baismīgs smaids. Ir tikai tādi radījumi kā es. Kad Basts pieliecās vēl tuvāk, Hronists sajuta viņa elpā puķu smaržu. Tu neesi tik gudrs, lai iebiedētu mani tā, kā tikai mani var iebiedēt. Tu nezini pat pirmo noti mūzikā, kura spēj iedarboties uz mani!
Basts atrāvās no Hronista un atkāpās vairākus soļus atpakaļ no gultas. Stāvēdams sveces zibošā gaismas loka malā, viņš atvēra plaukstu, un dzelzs gredzens, dobji iedžinkstēdamies, nokrita uz koka grīdas. Pēc brīža Basts lēni, dziļi ievilka elpu. Viņš izlaida pirkstus caur matiem.
Hronists sēdēja bāls un nosvīdis, nekustēdamies no vietas.
Basts noliecās un pacēla dzelzs gredzenu aiz pārrautās auklas, un veikli sasēja satrūkušos galus mezglā. Paklausies, nav iemesla, lai mēs nevarētu būt draugi! viņš lietišķi sacīja, pagriezdamies un atdodams Hronistam viņa kaklarotu. Viņa acis atkal bija patīkami zilas, smaids sirsnīgs un pievilcīgs. Nav iemesla, lai mēs visi nevarētu iegūt to, ko vēlamies. Tu iegūsti stāstu. Viņš iegūst iespēju to izstāstīt. Tu uzzini patiesību. Viņš iegūst iespēju atcerēties, kas viņš īstenībā ir. Ieguvēji ir visi, un mēs varam apmierināti iet tālāk katrs savu ceļu.
Hronists pastiepās un satvēra trīcošos pirkstos gredzena auklu.
- Un ko iegūsti tu? viņš jautāja tādā kā ieplaisājušā čukstā. Ko tu pats gribi panākt no visa šī notikuma?
Jautājums, šķiet, pārsteidza Bastu nesagatavotu. Viņš palika nekustīgi stāvam, itin kā neveiklības sastindzināts, un visa līganā pievilcība piepeši pagaisa. Mirkli šķita, ka viņš tūlīt izplūdīs asarās. Ko es gribu? Es gribu atpakaļ savu Reši! Balss bija tikko dzirdama un tāda kā apmaldījusies. Gribu, lai viņš ir tāds, kāds bija agrāk!
Bridi valdīja neveikls klusums. Basts ar abām plaukstām saberzēja seju un norija kamolu kaklā. Es pārāk ilgi esmu projām, viņš strupi noteica, aizgāja pie loga un to atvēra. Pārcēlis vienu kāju pāri palodzei, viņš atskatījās uz Hronistu. Vai varu tev kaut ko atnest, pirms eju gulēt? Stipru glāzīti miegam? Vēl kādu segu?
Hronists stīvi papurināja galvu, un Basts, pārkāpis pāri palodzei, pamāja viņam ar roku un uzmanīgi aizvēra logu.
EPILOGS . klusums trīs daļās
ATKAL BIJA PIENĀKUSI NAKTS. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums tris daļās.
Pirmā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja stalli stāvētu zirgi, tie mīņātos, čāpstinātu lūpas un salauztu klusumu gabalos. Ja viesnīcā būtu apmetušies ceļinieki, kaut vai saujiņa nakšņotāju, to nemierīgā elpa un saraustītā krākšana viegli kausētu klusumu kā silts pavasara vējš. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.
“Ceļakmens” gultā, ieritinājies siltā, smaržīgā segā, gulēja vīrietis. Viņš gulēja nekustīgi, gaidīdams, kad izdosies aizmigt, un platām acīm raudzījās tumsā. Tādējādi viņš pievienoja mazu, izbiedētu klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.
Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos stundu, varbūt tas kļūtu jūtams kroga ēdamzāles biezajās akmens sienās un aiz bāra letes pakārtā zobena plakanajā, pelēkajā metālā. Tas slēpās blāvajā sveces gaismā, kas raidīja zibošas ēnas pār kādas augšstāva istabas sienām. Tas slēpās saburzīto memuāru vīstokli, kas aizmests un aizmirsts gulēja uz rakstāmgalda. Un tas slēpās pie rakstāmgalda sēdošā vīrieša rokās, to īpašniekam uzsvērti novēršoties no paša sen aprakstītajām un aizmestajām lapām.
Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš kustējās ar piesardzīgu mieru, kas raksturīgs cilvēkam, kurš daudz zina.
“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klusums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.