Viņš ierāpās ratu aizmugurē un pēc brīža atgriezās ar palielu spaini un gandrīz tukšu maišeli rokā. Pacēlis maišeli virs spaiņa, viņš izbēra tā saturu un izskatījās diezgan sarūgtināts. Viņš pagrāba sauju pats sev un ar kāju pagrūda spaini uz ēzeļu pusi. Neskatieties uz mani ar tādām acīm! viņš tiem uzsauca. Ēdiena devas tagad visiem ir trūcīgas. Un jūs taču varat skrubināt zāli! Večuks paplikšķināja vienam ēzelim pa kaklu un sāka tiesāt pats savus rupjos auzu graudus, palaikam izspļaudams kādu sēnalu.
Es sāpīgi aptvēru, ka šis vecais cilvēks ir ļoti skumjš un vientuļš, ka viņš ceļo pilnīgi viens un ēzeļi ir viņa vienīgie sarunu biedri. Arī mums, Edema Rū cilts ļaudīm, nebija viegla dzīve, taču mēs bijām cits citam blakus. Šim vecajam vīram nebija neviena.
- Mēs esam aizklīduši pārāk tālu no civilizācijas, mani mīlulīši! Tie, kuriem es esmu vajadzīgs, man neuzticas, un tie, kuri man uzticas, nevar mani atļauties. Večuks ieskatījās savā naudas makā. Mums ir pusotra penija, tātad mūsu iespējas ir ierobežotas. Vai mēs gribam šonakt salīt slapji vai ari pavadīt rītdienu ar tukšu vēderu? Tā kā nekādas veikala lietas mēs neuzsāksim, mums acīmredzot paliks tikai no viena šīm divām iespējām.
Es lavījos gar ēkas malu tālāk, līdz varēju saskatīt, kas rakstīts uz vecā vīra ratu kulbas sānmalas. Tur bija šāds teksts:
“ABENTIJS: ĪPAŠAIS ARKA NĪSTS.
Pierakstītājs. RIkstnieks. Ķīmiķis. Zobārsts.
Retas preces. Līcekļi visādām vainām.
Pazaudētu mantu atrašana. Visādu priekšmetu labošana.
Horoskopu nav. Mīlas dzērienu nav. Ļaundarības nav.”
Abentijs pamanīja mani tūlīt, līdzko es izgāju no savas paslēptuves aizsega. Sveiks, draugs! Vai varu kā palīdzēt?
- Tu esi nepareizi uzrakstījis “līdzekļi”, es teicu.
Viņš izskatījās izbrīnījies. Īstenībā tas ir joks! viņš paskaidroja.
- Man patīk brūvēt šo to neparastu.
- Ā! Alu, es teicu un pamāju ar galvu. Saprotu! Izvilku roku no kabatas. Vai tu vari man kaut ko pārdot par vienu peniju?
Šķita, ka uzjautrinājums viņā mijas ar ziņkārību. Ko īsti tu meklē?
- Man derētu mazliet lacillija. Pagājušajā mēnesī mēs reizes desmit bijām izrādījuši “Krietno Ferjenu”, un tas bija piebāzis manu nenobriedušo prātu ar intrigām un sazvērestībām.
- Vai tu baidies, ka tevi kāds var noindēt? viņš, diezgan pārsteigts, atjautāja.
- Tā gluži nav. Bet man šķiet: ja gaida līdz brīdim, kad pavisam noteikti vajadzīga pretinde, tad droši vien ir jau par vēlu to meklēt.
- Kādu penija tiesu es tev laikam varētu pārdot, viņš teica. Tava auguma cilvēkam tā būtu apmēram vajadzīgā deva. Bet, patiesību sakot, tā ir diezgan bīstama viela. Darbojas tikai pret dažām noteiktām indēm. Ja to ieņem neatbilstošā reizē, cilvēks var sev pamatīgi nodarīt pāri.
- Ak tā! es sacīju. To es nezināju. Lugā šī viela tika daudzināta par pilnīgi drošu pretlīdzekli, kas noderīgs visos gadījumos.
Abentijs domīgi piespieda pirkstu pie lūpām. Vai pagaidām tu vari atbildēt man uz vienu jautājumu? Es pamāju ar galvu. Kas tā par trupu, kas tur apmetusies?
- It kā manējā, es teicu. Bet patiesībā tā ir mana tēva trupa, jo viņš vada izrādes un izlemj, uz kurieni mums jābrauc. Un vienlaikus tā ir ari barona Greifallova trupa, jo viņš ir mūsu patrons. Mēs esam barona Greifallova ļaudis.
Vecais vīrs uzjautrināts paskatījās uz mani. Es esmu par jums dzirdējis. Laba trupa! Ar labu slavu.
Es apstiprinoši pamāju, jo neredzēju iemesla tēlot liekuļotu kautrību.
- Kā tev šķiet, vai tavu tēvu varētu interesēt kādi papildspēki? viņš jautāja. Nemēģināšu stāstīt, ka esmu kāds dižais aktieris, tomēr mana klātbūtne var būt itin noderīga. Es varu gatavot jums sejas krāšļus un vaigu sārtumus, kuri nesatur svinu, dzīvsudrabu un arsēnu. Protu ari šķilt gaismas zibošas, dzidras un spožas. Dažādās krāsās, ja gribat.
Ilgi man nevajadzēja to pārdomāt: sveces bija dārgas un vārīgas pret caurvēju, lāpas bija netīras un bīstamas. Un to, cik bīstama var būt kosmētika, ikviens trupas dalībnieks uzzināja jau agrā jaunībā. Grūti bija sasniegt rūdīta, pieredzējuša aktiera vecumu, ja katru trešo dienu nācās triept sev virsū indi: tādos apstākļos plānprātība draudēja jau divdesmit piecu gadu vecumā.
- Varbūt es mazliet pārkāpju savas tiesības, es teicu un pastiepu roku, lai paspiestu vecā vīra plaukstu, bet gribu būt pirmais, kas apsveic tevi mūsu trupā!
Ja vēlos, lai šis būtu visaptverošs un godīgs stāstījums par manu dzīvi un darbiem, laikam pienāktos paskaidrot, ka mani iemesli Bena uzaicināšanai mūsu trupā nebija tikai altruistiski vien. Tiesa, labas kvalitātes kosmētika un dzidras gaismas aktieru trupai bija ļoti noderīgs papildinājums. Patiesība bija arī tā, ka es jutu žēlumu pret šo veco vīru, kas vientuļš klejoja pa vientuļiem ceļiem.
Taču piedevām tam visam mani skubināja arī nenoliedzama ziņkāre. Biju redzējis Abentiju darām kaut ko tādu, ko nespēju izskaidrot, kaut ko dīvainu un brīnumainu. Es nerunāju par viņa triku ar simpātijas lampām, jo tā būtību sapratu gluži labi: veikls priekšnesums, acu apmānīšana, lai atstātu iespaidu uz nezinošiem skatītājiem.
Bet tas, ko viņš izdarīja pēc tam, bija kaut kas pavisam cits. Viņš izsauca vēju, un vējš ieradās pie viņa. Tā bija burvība. īsta burvība. Tāda burvība, par kuru biju dzirdējis stāstos par Taborlinu Lielo. Tāda burvība, kurai nebiju ticējis kopš sešu gadu vecuma. Tagad es vairs nesapratu, kam ticēt.
Tā nu es aicināju viņu pievienoties mūsu trupai, cerēdams rast atbildes uz saviem jautājumiem. Kaut gan tobrīd pats to vēl nezināju, es meklēju vēja vārdu.
DEVĪTĀ NODAĻA . ceļojumi kopā ar Benu
ABENTIJS BIJA PIRMAIS arkanists, ko man gadījies sastapt, neparasts, saistošs cilvēks jauna zēna acīs. Viņam bija plašas zināšanas visās jomās: botānikā, astronomijā, psiholoģijā, anatomijā, alķīmijā, ģeoloģijā, ķīmijā…
Viņš bija korpulents vīrietis ar zibošām acīm, kuru skatiens nemitīgi skraidīja šurp un turp, no vienas parādības pie nākamās. Pakausi viņam ieskāva tumši pelēcīgu matu aplis, bet (to es šajā cilvēkā atceros īpaši skaidri) viņam nebija uzacu. Pareizāk sakot, tās it kā bija, bet pastāvīgi atauga no jauna pēc kārtējās apdegšanas Bena alķīmiskās darbošanās laikā. Šī īpatnība piešķīra viņa sejai tādu kā izbrīnītu un reizē savdabīgu izteiksmi.
Viņam bija labsirdīgs runas veids, viņš bieži smējās un nekad necentās demonstrēt savu aso prātu uz citu rēķina. Viņš spēja lamāties kā piedzēries jūrnieks, kas salauzis kāju, taču lamas izgāza tikai uz saviem ēzeļiem. Tos sauca Alfa un Beta, un Abentijs paklusām cienāja tos ar burkāniem un cukurgraudiem, kad viņam šķita, ka neviens to neredz. Viņa īpašā mīlestība bija ķīmija, un mans tēvs apgalvoja, ka nekad neesot sastapis cilvēku, kurš vēl labāk prastu destilēt dzeramo.
Divas dienas pēc tam, kad viņš bija pievienojies mūsu trupai, es ceļojuma laikā arvien biežāk pārvietojos uz viņa ratiem. Uzdevu viņam jautājumus, un viņš uz tiem atbildēja. Tad viņš gribēja dzirdēt dziesmas, un es tās strinkšķināju uz lautas, ko aizņēmos no tēva vezuma.
Laiku pa laikam viņš ari dziedāja pats. Viņam bija skanīga balss, bezbēdīgs tenors, kas allaž aizmaldījās sānis, meklējot skaņas nepareizās vietās. Kad tā gadījās, viņš parasti pārtrauca dziedāt un smējās pats par sevi. Viņš bija labs cilvēks un nepazina iedomību.
Neilgi pēc tam, kad Abentijs bija pievienojies mūsu trupai, es viņam jautāju, ko nozīmē būt arkanistam.