Abentijs papurināja galvu, šķiet, mazliet uzjautrināts par tādu jautājumu. Tur māca daudz prasmju, bet to gan ne.
Paskatījies uz Abentiju, es redzēju, ka viņš mani vēro ar jautri zibošām acīm.
- Vai tu man varētu iemācīt kaut ko no tām citām prasmēm? es jautāju.
Viņš pasmaidīja, un mēs bijām vienojušies.
Abentijs galvenajos vilcienos izklāstīja man katras zinātnes pamatus. Kaut gan viņa lielā mīlestība bija ķīmija, viņš uzskatīja, ka izglītībai jābūt visaptverošai. Es iemācījos darboties ar sekstantu, kompasu, logaritmisko lineālu, skaitāmkauliņiem. Un vēl svarīgāk bija tas, ka es iemācījos bez tiem iztikt.
Pēc vienas dienkopas es jau pazinu ikkatru ķīmisko elementu viņa kartē. Pēc diviem mēnešiem pratu destilēt alkoholu, līdz tas bija pārāk stiprs dzeršanai, apsiet ievainojumu, salikt kopā lauztu kaulu un pēc pazīmēm noteikt simtiem slimību. Zināju, kā pagatavot četrus dažādus afrodīzijus, tris pretapaugļošanās brūvējumus, deviņus līdzekļus pret impotenci un divus mīlas dzērienus, ko sauca vienkārši par “meitenes palīgiem”. Abentijs visai neskaidri izteicās par to, kādam nolūkam paredzēts tāds “palīgs”, taču man bija diezgan noteiktas aizdomas.
Es iemācījos apmēram duci formulu indēm un skābēm un simtiem zāļu un universāllīdzekļu veidu, no kuriem daži pat palīdzēja.
Divkāršoju savas zināšanas par ārstniecības augiem ja ne praktiski, tad vismaz teorētiski. Abentijs sāka saukt mani par Sarkanmati, un es viņu saucu par Benu vispirms tāpēc, ka gribēju atdarīt, bet vēlāk patiesas draudzības jūtu dēļ.
Tikai tagad, kad aizritējis daudz laika, es saprotu, cik rūpīgi Bens mani gatavoja tam, kas paredzams Universitātē. Viņš to darīja ļoti uzmanīgi un izsmalcināti. Pāris reižu dienā, pa starpu kārtējiem zinību izklāstiem, Bens man uzdeva nelielu garīgu vingrinājumu, ar ko man vajadzēja tikt galā, pirms devāmies tālāk. Viņš lika man spēlēt tirāni spēli bez dēļa, paturot akmentiņu skaitu galvā. Citreiz viņš apklusa sarunas vidū un lika man atkārtot vārdu pa vārdam visu, kas sacīts pēdējās divās minūtēs.
Tas bija pavisam cits prāta darbības līmenis, un tajā nepietika ar vienkāršo, mehānisko atmiņu, ko līdz šim biju trenējis skatuves vajadzībām. Mans prāts mācījās darboties citādi un kļuva arvien stiprāks. Tas attīstījās tāpat kā fiziskais ķermenis, kas iegūst jaunu sajūtu pakāpi pēc dienas, kas pavadīta, skaldot malku, peldot vai nodarbojoties ar seksu. Cilvēks jūtas gurdens, tīksmīgi apātisks un gandrīz vai dievišķs. Es jutos līdzīgi, tikai šajā gadījumā nokausēts un izvingrināts bija mans intelekts, kura tīksmlgais pagurums vēstīja par dusošām spējām. Es jutu, ka mans prāts sāk pamazām mosties.
Pamazām tas šķita uzņemam ātrumu kā ūdens, kas sācis izskalot smilšu dambi. Nezinu, vai jūs saprotat, kas ir ģeometriska progresija, taču tas ir šīs norises trāpīgākais apraksts. Visā tajā laikā Bens turpināja uzdot man garīgus vingrinājumus, kas brīžiem man šķita sagudroti tīrās nelietības pēc.
DESMITĀ NODAĻA . alars un akmeni
BENS PACĒLA MAN PRETĪ netīru laukakmeni, mazliet lielāku par savu dūri.
- Kas notiks, ja es palaidīšu šo akmeni vaļā?
Es brīdi domāju. Vienkārši jautājumi māclbstundu laikā ļoti reti bija patiešām vienkārši. Beidzot izšķīros par to, kas šķita visredzamākā atbilde. Tas droši vien nokritīs zemē.
Viņš savilka augšup vienu uzaci. Vairākus mēnešus es viņu biju cītīgi nodarbinājis, un viņam nebija atlicis laika tās kārtējo reizi nosvilināt. Droši vien? Tu runā kā sofists, manu zēn! Vai tad līdz šim tas vienmēr nav kritis zemē?
Es izbāzu mēli. Nepūlies iet tik vienkāršu ceļu! Tas ir maldīgs secinājums. Tu pats man to iemācīji.
Viņš pasmīnēja. Ļoti labi. Vai pareizi būtu teikt: tu tici, ka tas kritīs?
- Jā, puslīdz pareizi.
- Es gribu, lai tu ticētu: kad es palaidīšu akmeni vaļā, tas kritīs uz augšu. Viņa smīns kļuva platāks.
Es mēģināju. Tas bija kaut kas līdzīgs garīgai vingrošanai. Pēc brīža pamāju ar galvu. Labi.
- Cik cieši tu tam tici?
- Ne pārāk cieši, es atzinos.
- Es gribu, lai tu ticētu: šis akmens aizpeldēs pa gaisu projām! Tici tam ar ticību, kas spēj pārvietot kalnus un izraut kokus. Bridi klusējis, viņš izšķīrās par citu taktiku. Vai tu tici Dievam?
- Tehlu? It kā jā.
- Tas nav pietiekami labi. Vai tu tici saviem vecākiem?
Es atturīgi pasmaidīju. Reizēm jā. Pašlaik es viņus nevaru ieraudzīt.
Bens nosēcās un atāķēja no ratu malas klabekli, ar ko mēdza paskubināt Alfu un Betu, kad tie sāka laiskoties. Vai tu tici šim, E’lir? -
Par E’liru viņš mani sauca tikai tad, kad es, pēc viņa domām, biju pārāk ietiepīgs un tīši spītējos. Viņš pastiepa klabekli tuvāk, lai es to apskatītu.
Abentija acīs spīdēja ļaunīgs stariņš. Nolēmu neizaicināt likteni. -Jā-
- Labi. Viņš iesita ar to pa ratu malu, un atskanēja spalgs kraksts. Troksni dzirdot, Alfa izslēja vienu ausi it kā neziņā, vai tas attiecas vai neattiecas uz viņu. Tā ir tāda ticība, kādu es gribu. To sauc Alar: jājampātagas ticība. Kad es palaidīšu šo akmeni vaļā, tas aizpeldēs gaisā brīvi kā putns!
Viņš šķietami draudīgi savicināja klabekli. Un nesāc atkal savu sīkmanīgo filozofēšanu, citādi es likšu tev nožēlot, ka vispār esi ielaidies šajā spēlē!
Es pamāju ar galvu. Piespiedu prātu noskaidroties ar vienu no agrāk apgūtajiem paņēmieniem un koncentrējos ticībai. Sāku svīst.
Pēc minūtēm desmit es vēlreiz pamāju ar galvu.
Bens palaida akmeni vaļā. Tas nokrita zemē.
Man sāka sāpēt galva.
Viņš atkal paņēma akmeni. Vai tu tici, ka tas aizpeldēja pa gaisu?
- Nē! es pikti atmetu, berzēdams deniņus.
- Labi. Tas neaizpeldēja. Nekad nemāni sevi, iestāstot to, kā nav. Šis ir gājiens pa tievu virvi, bet simpātija nav māksla vājas gribas cilvēkiem.
Viņš vēlreiz pacēla akmeni man pretī. Vai tu tici, ka tas aizpeldēs?
- Tas neaizpeldēja!
- Nav svarīgi. Mēģini vēlreiz! Viņš sakratīja akmeni. Alars ir simpātijas stūrakmens. Ja vēlies pakļaut pasauli savai gribai, tev jāpārvalda tas, kam tu tici.
Es mēģināju vēl un vēlreiz. Tas bija pats grūtākais, ko līdz šim biju darījis. Tas man prasīja visu pēcpusdienu.
Beidzot Bens atkal atlaida akmeni, un es saglabāju ciešu ticību, ka tas nekritīs par spīti visam, kas liecināja pretējo.
Dzirdēju akmeņa būkšķi un paskatījos uz Benu. Man izdevās, es rāmi sacīju, juzdamies nenoliedzami apmierināts.
Viņš paskatījās uz mani ar acs kaktiņu, it kā īsti man neticētu, bet negribētu to atzīt. Viņš izklaidīgi pabakstīja akmeni ar pirksta nagu, tad paraustīja plecus un atkal to pacēla. Es gribu, lai tu tici, ka
akmens kritis un ka akmens nekritīs, kad es palaidīšu to vaļā! Viņš plati pasmīnēja.
Tovakar es aizgāju gulēt vēlu. Man asiņoja deguns, un es apmierināti smaidīju. Brīvi noglabāju abas atsevišķās ticības savā prātā un ļāvu to nesaskanīgajai dziedāšanai ieaijāt mani dusā.
Spēja vienlaikus domāt par divām nesavienojamām parādībām mani ielīksmoja ne tikai jauniegūtās brīnišķās prasmes dēļ: tā bija kaut kas radniecīgs spējai dziedāt daudzbalsīgi pašam ar sevi. Tā kļuva par manu iemīļotāko spēli. Pēc divu dienu vingrināšanās es pratu dziedāt trio. Drīz sāku veikt garīgus vingrinājumus, kas līdzvērtīgi pirkstu veiklībai kārtīs vai žonglēšanai ar nažiem.