Bija vēl daudzas citas mācību stundas; tiesa, tās nebija tik būtiski nozīmīgas kā Alara mācība. Bens iemācīja man Akmens Sirdi garīgu vingrinājumu, kas ļauj atbīdīt malā emocijas un aizspriedumus un ļauj skaidri domāt par to, ko vēlies. Bens teica: cilvēks, kurš ir īsteni apguvis Akmens Sirdi, spēj aiziet uz savas māsas bērēm un nenobirdināt nevienu asaru.
Viņš man iemācīja arī spēli, ko sauca “Meklē akmeni”. Spēles būtība bija likt vienai sava prāta daļai paslēpt iedomātu akmeni iedomātā istabā. Pēc tam citai, atsevišķai prāta daļai bija jācenšas to atrast.
Praktiskā izpratnē tā bija vērtīga garīgas kontroles mācība. Ja cilvēks patiesi spēj spēlēt “Meklē akmeni”, viņam veidojas akmensciets Alars, kas nepieciešams simpātijas prasmju īstenošanai.
Tomēr jāatgādina: kaut gan spēja domāt par divām lietām vienlaikus ir ārkārtīgi ērta, treniņš, kas vajadzīgs, lai to sasniegtu, ir labākajā gadījumā grūts, bet nereti pat mokošs.
Atceros, reiz es meklēju akmeni gandrīz stundu, iekams biju ar mieru pajautāt savai otrai prāta pusei, kur esmu to noslēpis, un tad uzzināju, ka neesmu noslēpis akmeni vispār nekur. Biju tikai gaidījis, gribēdams zināt, cik ilgi to meklēšu, līdz padošos. Vai esat kādreiz jutušies aizkaitināti un reizē uzjautrināti paši par sevi? Maigi izsakoties, tās ir visai savdabīgas izjūtas.
Citreiz es taujāju pēc pavedieniem un beigu beigās sāku pats sevi apsmiet. Nav jābrīnās, ka daudzi arkanisti, ko gadās sastapt, šķiet mazliet dīvaini vai pat pilnīgi ķerti. Kā sacīja Bens, simpātijas māksla neder vājas gribas cilvēkiem.
VIENPADSMITĀ NODAĻA . Dzelzs sasaiste
ES SĒDĒJU ABENTIJA ratu kulbas aizmugurē. Tā man šķita brīnum jauka vieta, un kopā ar mani tur rindojās simtiem pudeļu un sainīšu, piesūcināti neskaitāmām smaržām. Manam jaunajam prātam tā parasti bija aizraujošāka vieta nekā skārdnieka un sīktirgotāja rati, tomēr šajā dienā es jutos citādi.
Iepriekšējā naktī bija nolijis spēcīgs lietus, pārvēršot ceļu biezā dubļu paklājā. Tā kā mūsu trupai nebija stingra uzstāšanās grafika, mēs nolēmām pāris dienu nogaidīt, lai ceļi pagūtu apžūt. Tā gadījās samērā bieži, un šoreiz tas gadījās ļoti piemērotā brīdī, lai Bens varētu turpināt manu izglītošanu. Tā nu es sēdēju Bena ratu aizmugurē pie koka galdiņa un pukojos, ka jāizšķiež diena, klausoties viņa lekcijas par to, ko es jau gluži labi sapratu.
Acīmredzot šīs domas bija lasāmas manā sejā, jo Abentijs nopūzdamies apsēdās man blakus. Nav gluži tas, ko tu gaidīji, vai ne?
Mans sapīkums mazliet pierima, jo es sapratu, ka viņa tonis nozīmē kaut vai īslaicīgu atkāpšanos no paredzamās lekcijas. Viņš savāca saujā dzelzs drabus, kas gulēja uz galda, un domīgi pasvārstīja tos plaukstā.
Tad viņš paskatījās uz mani. Vai tu iemācījies žonglēt ātri un uzreiz? Ar piecām bumbiņām vienlaikus? Un ar nažiem arī?
Atmiņas lika man mazliet piesarkt. Trips man sākumā nebija ļāvis mētāt pat trīs bumbiņas reizē. Viņš bija licis man trenēties ar divām. Un arī tās es pāris reižu biju nometis zemē. To es pateicu Benam.
- Tieši tā! Bens sacīja. Apgūsti vienu triku un pēc tam vari mācīties nākamo. Es gaidīju, ka viņš celsies kājās un atsāks mācībstundu, taču tas nenotika.
Viņš tikai pacēla sauju ar dzelzs drabiem. Ko tu zini par šiem te? viņš noprasīja, sagrabinādams metāla gabalus plaukstā.
- Kādā nozīmē? es jautāju. Fiziskā, ķīmiskā, vēsturiskā…?
- Vēsturiskā, Bens ar smīnu atbildēja. Sagādā man pārsteigumu ar savām vēstures detaļu zināšanām, E’lir! Reiz es biju viņam vaicājis,
ko nozīmē E’lir. Bens apgalvoja, ka tas nozīmējot “visgudrais”, tomēr es par to šaubījos, redzot, kā sašķiebjas viņa mute, to izrunājot.
- Sensenos laikos cilvēki, kuri…
- Cik senos laikos?
Es šķietami bargi saraucu pieri. Aptuveni pirms divtūkstoš gadiem. Nomadu ļaudis, kas klejoja gar Šaldas kalnu nogāzēm, apvienojās viena vadoņa pārraudzībā.
- Kā sauca šo vadoni?
- Heldreds. Viņa dēli bija Heldims un Heldars. Vai gribi dzirdēt visu viņa ciltskoku vai tomēr es drīkstu pāriet pie būtiskā? Es nikni paskatījos uz Benu.
- Piedošanu, ser! Bens izslējās sēdeklī taisni un uzklāja sejai tādu aizgrābtas uzmanības izteiksmi, ka mēs abi nespējām apvaldīt smaidus.
Es atsāku runāt. Galu galā kalnu nogāzes ap Šaldu nonāca Heldreda pārvaldībā. Tas nozīmē, ka viņš pārvaldīja arī pašus kalnus. Cilvēki sāka audzēt labību, atmeta savu nomadu dzīvesveidu un palēnām sāka…
- Nu, vai pārgāji pie būtiskā? Abentijs noprasīja. Viņš nosvieda dzelzs drabus uz galda man priekšā.
Cik spēdams, es centos nepievērst viņam uzmanību. Viņi bija noteicēji pār vienīgo bagāto un viegli pieejamo dzelzs ieguves avotu plašā apkārtnē un drīz kļuva arī par šī metāla prasmīgākajiem apstrādātājiem. Viņi izmantoja šo priekšrocību un ieguva lielu bagātību un varu.
Līdz tam laikam visizplatītākais tirdzniecības paņēmiens bija bārters. Dažas lielākās pilsētas kala pašas savu naudu, bet ārpus šīm pilsētām naudai bija tikai metāla svara vērtība. Metāla stieņi bārteram derēja labāk, taču smagus metāla stieņus bija neērti pārvadāt.
Bens raudzījās manī ar sejai meistarīgi uzklātu garlaikota audzēkņa izteiksmi. Iespaidu tikai mazlietiņ vājināja apstāklis, ka viņš pirms pāris dienām atkal bija nosvilinājis uzacis. Ceru, ka tu nedomā pievērsties reprezentācijas monētu priekšrocībām?
Es dziļi ievilku elpu un nolēmu labāk nekaitināt Benu, kad viņš man klāsta savas mācības. Bijušie nomadi, kurus kopš tā laika sauc par keldimiem, bija pirmie, kas ieviesa vienotu naudas sistēmu. Saskaldot vienu no šiem mazākajiem stieņiem piecos gabalos, iegūst piecus drabus. Lai skaidrāk ilustrētu teikto, es sabīdīju piecus drabus divās rindās. Tie izskatījās pēc nelieliem metāla stienīšiem. Desmit drabi ir vienlīdzīgi vara džotiem; desmit džoti…
- Tas būtu skaidrs, Bens iejaucās, iztraucēdams manu domu gaitu.
- Tātad šie divi drabi, viņš pacēla pārīti un pastiepa man tuvāk, lai es tos apskatītu, varētu būt cēlušies no viena un tā paša stieņa?
- Patiesībā tie šķiet gatavoti atsevišķi… Es sastomījos zem viņa ciešā skatiena. Jā, noteikti.
- Tātad tos tomēr kaut kas vieno? Viņš atkal pievērsa man to pašu bargo skatienu.
Es negribēju īsti piekrist, taču sapratu, ka prātīgāk būs neiebilst. -Jā-
Bens nolika tos abus uz galda. Tātad, ja pakustināsi vienu, arī otram būs jākustas līdzi, vai ne?
Tīrā pieņēmuma labad es piekritu un pastiepu roku, lai pabīdītu vienu no metāla gabaliem. Taču Bens apturēja manu roku un papurināja galvu. Vispirms tev viņiem tas jāatgādina. Pareizāk sakot, viņi ir jāpārliecina.
Viņš izvilka bļodu un lēni iepilināja tajā lāsi priežu darvas. Tad viņš iemērca tajā vienu no drabiem un otru piespieda tam klāt, izrunāja vairākus vārdus, ko es nesapratu, un, darvas drīksnām staipoties, lēni atvilka gabalus vienu no otra.
Vienu drabu viņš nolika uz galda, otru paturēja rokā. Pēc tam, nomurminājis vēl kaut ko, viņš atslābinājās.
Viņš pacēla plaukstu, un drabs uz galda atdarināja šo kustību. Tad viņš pavicināja plaukstu, un brūnais metāla gabals sašūpojās gaisā.
Bena skatiens pārslīdēja no manis pie monētas. Simpātijas likums ir viens no galvenajiem maģijas elementiem. Tas nosaka: jo divi priekšmeti ir līdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātiskā saikne. Jo spēcīgāka ir saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.