- Tā ir riņķveida definīcija.
Bens nolika monētu. Skolotāja sejas izteiksmi nomainīja plats smīns, un viņš bez sevišķiem panākumiem mēģināja ar lupatu notīrīt darvu no plaukstas. Brīdi viņš kavējās domās. Izklausās diezgan nelietderīgi, vai ne?
Es vilcinādamies pamāju ar galvu. Viltīgi jautājumi bija ierasta mācību stundas daļa.
- Vai tu labprātāk gribētu iemācīties, kā izsaukt vēju? Man pievērstajās acis zibēja draiskas uguntiņas. Viņš nomurmināja kādu vārdu, un ratu audekla jumts virs mums iešalkojās.
Es jutu, ka manā sejā parādās gluži vai plēsīgs smīns.
- Slikti, E’lir! Ari viņa smīns bija plēsīgs un negants. Pirms gribi rakstīt, ir jāiemācās burti. Pirms gribi spēlēt un dziedāt, ir jāiemācās rīkoties ar stīgām.
Viņš izvilka papīra gabalu un uzrakstīja uz tā dažus vārdus. Galvenā gudrība ir cieši paturēt prātā Alaru. Tev jātic, ka šie priekšmeti ir saistīti. Tev tas jāzina. Viņš pastiepa papīru man. Te ir fonētiskā izruna. To sauc par paralēlas kustības simpātisko sasaisti. Vingrinies! Vecs un sirms, nosvilinātām uzacīm, viņš vēl vairāk nekā iepriekš atgādināja vilku.
Tad Abentijs aizgāja mazgāt rokas. Izmantodams Akmens Sirdi, es liku prātam noskaidroties. Drīz vien peldēju bezkaislīga miera jūrā. Saspiedu abus metāla gabalus kopā ar priedes darvu. Nostiprināju prātā Alaru, jājampātagas ticību, ka šie divi drabi ir saistīti. Izrunāju vārdus, atvilku monētas vienu no otras, izrunāju pēdējo vārdu un gaidīju.
Spēka plūduma nebija. Nebija neviena īslaicīga karstuma vai aukstuma zibšņa. Nebija neviena mirdzoša gaismas stara pieskāriena.
Es jutos diezgan vīlies. Vismaz tik vīlies, cik bija iespējams, atrodoties Akmens Sirdī. Pacēlu monētu plaukstā, un monēta, kas gulēja uz galda, pacēlās līdzi. Tā bija maģija, par to nevarēja šaubīties. Un tomēr es jutos visai nomākts. Biju gaidījis… Es nezinu, ko biju gaidījis. Taču ne to, kas notika.
Pārējo dienas daļu es aizvadīju, eksperimentēdams ar vienkāršo simpātijas sasaisti, ko Abentijs man bija iemācījis. Uzzināju, ka sasaistīt kopā iespējams gandrīz jebko. Dzelzs drabu un sudraba talantu, akmeni un augļa šķēli, divus ķieģeļus, zemes piku un vienu no ēzeļiem. Man vajadzēja divas stundas, lai aptvertu, ka priedes darva nemaz nav nepieciešama. Kad jautāju par to Benam, viņš atzina, ka tas esot tikai koncentrēšanās palīglīdzeklis. Man šķiet, viņš bija izbrīnījies, ka esmu to atklājis pats bez priekšā teikšanas.
Ļaujiet man pavisam ātri apkopot simpātijas būtību, jo diez vai jums jebkad vajadzēs vairāk kā ļoti aptuvenu izpratni par šo spēku darbības principiem.
Pirmām kārtām, enerģiju nevar radīt vai iznīcināt. Kad jūs paceļat vienu drabu un otrs paceļas no galda pats, tas metāla gabals, kas ir jums rokā, šķiet tikpat smags kā abi kopā, jo īstenībā jūs tiešām ceļat tos abus.
Tā tas ir teorijā. Praksē sajūta ir tāda, it kā jūs celtu trīs drabus. Neviena simpātijas saikne nav absolūti pilnīga. Jo atšķirīgāki ir priekšmeti, jo vairāk enerģijas aiziet zudumā. Salīdziniet to domās ar cauru akveduktu, kas stiepjas uz dzirnavu ratu. Labai simpātijas saiknei caurumu ir ļoti maz, un lielākā daļa enerģijas tiek izmantota lietderīgi. Sliktā saiknē turpretī caurumu ir daudz, un tikai pavisam maza daļa no jūsu ieguldītajiem pūliņiem aiziet iecerētās darbības virzienā.
Es, piemēram, mēģināju sasaistīt krita gabalu ar pudeli ūdens. Abiem šiem priekšmetiem bija ļoti maz līdzības, un, kaut gan pudele svēra varbūt divas mārciņas, kad es mēģināju pacelt kritu, man šķita, ka ceļu sešdesmit mārciņas. Vislabākā saikne, ko man izdevās atrast, bija divās daļās pārlauzts koka zars.
Kad biju aptvēris šo nelielo daļu no simpātijas prasmēm, Bens mācīja man citas. Vairākus dučus simpātiskās sasaistes iespēju. Simtiem nelielu triku, kā raidīt spēku vajadzīgajā virzienā. Ikviens no tiem bija kā atšķirīgs vārds milzum plašajā leksikas krājumā, ko nupat biju sācis lietot. Bieži vien tas bija apnicīgi, un es neesmu jums izstāstījis pat pusi.
Bens turpināja man mācīt pa druskai no citām zinību jomām: kaut ko no vēstures, aritmētikas un ķīmijas. Tomēr ar sevišķu dedzību es tvēru visu, ko viņš man varēja iemācīt par simpātijas likumībām. Savus noslēpumus Abentijs izsniedza taupīgi un pirms katras nākamās gudrības ikreiz lika man pierādīt, ka esmu pienācīgi apguvis iepriekšējo. Taču šķita, ka manas spējas sniedzas tālāk par dabisko tieksmi pēc zināšanām, un tāpēc man nekad nebija ilgi jāgaida.
Es negribu likt jums domāt, ka šis ceļš vienmēr bija līdzens. Tā pati ziņkāre, kas darīja mani par ļoti aizrautīgu skolnieku, itin regulāri ieveda mani ari nepatikšanās.
Kādu vakaru, kad es kūru vecākiem uguni ēdiena gatavošanai, māte pieķēra mani skandējam pantiņu, ko biju noklausījies iepriekšējā dienā. Nezinādams, ka viņa stāv man aiz muguras, es situ vienu skalu pret otru un izklaidīgi skaitīju:
“Lēdija Laklesa, skaistā un labā Septiņas lietas zem kleitas sev glabā Gredzenu, kas nav pirkstā maucams Skarbu vārdu, kas balsī nav saucams Vīra svecei blakus tur stāv Durvis, kam bultas un roktura nav Kastē bez vāka un atslēgas Vīra dārgumi glabājas Ceļā, pa kuru nebrauc rati Ceļā, ko nezina sveši skati Neatminams un neredzams mums Mājo Laklesas noslēpums.”
Biju noklausījies, kā to skandē maza meitene, lēkādama “klases”. Kaut gan biju to dzirdējis tikai divas reizes, pantiņš bija iesēdies man galvā. Tāpat kā lielāko daļu bērnu skaitāmpantiņu, to bija viegli atcerēties.
Bet māte mani dzirdēja un nostājās blakus ugunskuram. Ko tu nupat runāji, mīlulīt? Viņas balss nebija dusmīga, taču es jutu, ka viņa nebūt nav iepriecināta.
- Skaitīju pantiņu, ko nesen dzirdēju papuvē, es izvairīgi atbildēju. Skraidīt apkārt kopā ar pilsētas bērniem man bija stingri aizliegts. Neuzticība ātri pāraug nepatikā, mans tēvs mēdza sacīt jaunajiem trupas dalībniekiem, tāpēc turieties kopā, kamēr esat pilsētā, un izturieties laipni! Es ieliku ugunī dažus rupjākus skalus un ļāvu tos laizīt liesmām.
Māte bridi klusēja, un es jau sāku cerēt, ka ar to viss beigsies, bet tad viņa teica: Tā nav jauka dziesmiņa. Vai tu esi padomājis, par ko tur ir runa?
Patiesībā es nebiju par to domājis. Manā uztverē tā bija vienkārši nesakarīga vārdu virkne. Tomēr, pārcilādams to atmiņā, es sāku apjaust diezgan nepārprotamo seksuālo zemtekstu. Jā, es saprotu. Iepriekš nebiju par to domājis.
Mātes sejas izteiksme mazliet atmaiga, un viņa pieliekusies noglauda man matus. Vienmēr padomā par to, ko dziedi, mīlulīt!
Šķita, ka nepatikšanas aizgājušas garām, tomēr es nenocietos nepajautājis: Ar ko tāds pantiņš atšķiras no dažām vietām “Ilgajā gaidīšanā”? Piemēram, tur, kur Fains jautā lēdijai Perialai par viņas cepuri?
“Tik daudz par to esmu dzirdējis no citu vīriešu mutes, ka gribētu skatīt acīm un pielaikot viņu pats!” Var taču labi saprast, par ko viņš runā!
Redzēju, ka mātes lūpas sakniebjas. Viņas seja nekļuva dusmīga, tomēr apmierināta tā neizskatījās. Tad kaut kas viņas izteiksmē mainījās. Pasaki pats, kāda ir atšķirība! māte teica.
Es necietu jautājumus, kas atgādina viltīgi izliktu ēsmu. Atšķirība bija nepārprotama: vienā gadījumā es iekļūšu nepatikšanās, otrā ne. Es bridi nogaidīju, lai radītu iespaidu, ka esmu nopietni pārdomājis teikto, tad neziņā papurināju galvu.
Māte notupās pie ugunskura, lai sasildītu plaukstas. Atšķirība ir tāda… Aizej, lūdzu, pēc trijkāja! Viņa mani viegli pastūma, un es aizskrēju uz ratu aizmuguri to paņemt, bet māte tikmēr turpināja: